Kritiķu īsviedokļi par M. Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi “Robins Huds” Daces Pūces režijā

Naiva pasaka vai alegorija tautas ilgām

Evita Mamaja: Savu pirmo iestudējumu šajā sezonā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris teātris piesaka kā muzikālu izrādi visai ģimenei, un tāda tā arī ir – vecākajai paaudzei labi zināmais, bet jaunajiem skatītājiem, iespējams, nedzirdētais stāsts par leģendāro angļu strēlnieku un visu nabago aizstāvi Robinu Hudu tiek izstāstīts bērniem saprotamā valodā, ik pa laikam izspēlējot kādu izklaidējošu joku, kas uztverams pieaugušajiem. “Robina Huda” vizualitāte gan scenogrāfijā, gan tērpos veidota simpātiski vecmodīgā naivisma stilā, kas atgādina filmu estētiku – ne jau mūsdienīgos grāvējus, kas pārbliezti ar krāšņiem vizuāliem specefektiem un vērienīgiem masu skatiem, bet drīzāk 70., 80. gadu teatralizēti butaforiskās pasakas par viduslaikiem.

Ievas Kauliņas radītā mobilā scenogrāfija lieliski piemērojas bezgaldaudzo sīko stāsta fragmentu darbības vietām, radot pili, mežu, pilsētas laukumu, cietumu utt. Taču šo sižetisko fragmentu ir tik daudz un tie mainās tik ātri, ka režisores vēlme katram no tiem piešķirt savu darbības vidi pamatīgi palēnina izrādes ritmu, un liela daļa no iestudējuma laika paiet, vērojot scenogrāfijas elementu nemitīgo pārvietošanos. Ritms nedaudz buksē arī izrādes tekstā – veiksmīgi, precīzi dialogi mijas ar izstieptu runāšanu, kas nesniedz jaunu informāciju un mazāku (un ne tikai) skatītāju uztverei var šķist par garu. Lieks šķita arī izrādes izstieptais fināls, kur, jau sirsnīgiem aplausiem skanot, vēl tiek izspēlētas perifēro darbības personu ainiņas, kas arī atgādina kino estētiku, bet uz skatuves – to pašu aplausu dēļ – nav sadzirdamas. Tomēr aktieru aizrautīgā, azartiskā darbošanās un skanīgā dziedāšana notur uzmanību, galvenie pozitīvie varoņi ir ļoti simpātiski, bet ļaunie ir izteikti ļauni un saņem pelnīto sodu.

Izrādes vēstījumu var uztvert dažādi – atkarībā no katra skatītāja vēlmes interpretēt. Kā naivu pasaku par labestīgu balamuti ar drošu sirdi. Vai kā alegoriju tautas ilgām sagaidīt kādu godīgu zagli, kurš zagtu ne tikai pats sev, bet padalītos arī ar citiem. Jo tieši to jau meklējam teātrī – cerību.

Maldoties naratīvu mežā

Kitija Balcare: Uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra Lielās skatuves (un pat ārpus tās) skatītāja acīm paveras Latvijas teātrī reti vērojams, muzikālu noskaņu pilns lieliestudējums, pulcinot vairāk nekā trīs desmitus aktieru, lai angļu folklorā mītošā tēla – labā noziedznieka Robina Huda – stāstu vēstītu, kā piesaka pats teātris, skatītājiem vecumā no septiņiem līdz 127 gadiem. Vai patiešām šis ir tik universāls iestudējums?

Izrāde pretendē uz zināmu vēsturiskā laikmeta restaurāciju, bet rada skatuviski, muzikāli un aktierspēles ziņā eklektisku kopainu, kur popkultūras slāņiem apaugušais Robina Huda tēls no iespējamā sociāli asā stāsta pārtop saldenā, nebūt ne angliski šekspīriskā pasakā par mīlestību. Lai arī izrāde vairākkārt atgādina Robina Huda afirmāciju, ko varētu drukāt uz T-krekliem sirds pusē vai uz brokastu krūzēm (ja tev ir drosme un laba sirds, tu nekad neesi viens), tajā pašā laikā tās gaitā nākas maldīties naratīvu mežā, jo īsti nav saprotams, kāds ir izrādes galvenais vēstījums.

Ainas, kurās veikli scenogrāfiski mainās darbības vieta, uzturot dinamisko izrādes ritmu, ir rados kinoestētikai, kas ir tuva režisorei Dacei Pūcei. Taču uz skatuves jāiztiek bez tuvplāniem, un tā nu aktieru daudzskaitlīgajā ansamblī, Ivana Streļcova Robina Huda akrobātiskajiem trikiem attālinoties otrajā plānā, aktieriski izceļas tie tēli, kuros ir, aiz kā pieķerties dramaturģiski vai tipāža ziņā, laipojot piesātinātajā skatuves telpā. Piemēram, Jūlija Berngardte lēdijas Mariannas līniju iezīmē visprecīzāk, psiholoģiski ar to pat izvirzoties priekšplānā. Karikatūristiski savu lomu izbauda Ņikita Osipovs prinča Džona patmīlīgajā tēlā un Dmitrijs Palēs garīdznieka Tuka grēcīgajā omulībā.

Ja vien šāda eklektika nav pašmērķīga, jāvaicā – kam īsti izrāde ir paredzēta? Sākumskolai dažviet par nežēlīgu (mammu, kurš te īsti bija labais), jauniešiem, iespējams, par laikmetīgi nerezonējošu pat pirmās mīlestības kontekstā, savukārt pieaugušajiem paliek mīlas pasaka, aktuālajai un skarbi sociāli izvēršamajai līnijai par varas narcisistisko dabu un mantkārību aizvirzoties otrajā plānā.

Jaunākā vecuma skatītājus, iespējams, var īslaicīgi pārsteigt radošās komandas izmantotās imersīvās tehnikas – audiovizualitāte, kas iekāpj skatītāju telpā, kur uz zāles sienām Šervudas meža koki līgojas vējā kā vizuāli, tā skaniski, aiz skatītāju mugurām pret bruģi klab neredzamu zirgu pakavi, mežā dzīvo kustībās monotoni digitālie dzīvnieki – stirna, ezis, tauriņi. Tie ir pašmāju teātrī retāk pieredzēti risinājumi, bet TikTok paaudzei tas var izrādīties jau aizgājis laikmets. Jāatzīst, ka iespaidīgāk tomēr šoreiz strādā klasiskie teātra izteiksmes līdzekļi, piemēram, no aktieru ķermeņiem veidots zirgs vai tronis vai Mārtiņa Feldmaņa radītās gaismēnu spēles.  

Atsevišķas pieaugošo acīm vizuāli un horeogrāfiski spilgtas ainas (piemēram, lēdijas Mariannas pakļaušana negribētām kāzām) jaunākā vecuma skatītājiem tomēr ir pārlieku brutālas, pat neizprotamas, nerunājot nemaz par dzīvesziņu, kur līgavai pirms kāzām galvenais ir iemācīties, kā pareizi sagriezt burkānus zupai, ko pēcāk vārīt vīram. Šādus stereotipos audzētus akcentus tomēr varbūt varēja atstāt tumšajos viduslaikos, bet nākamgad iestudēt bērnu auditorijā daudz atpazīstamāko stāstu par Ronju, laupītāja meitu, ļaujot identificēties ar galveno varoni, kas ir tik būtiski jaunākā vecumam paredzētās izrādēs, bet Robina Huda izrādē tas šoreiz īsti neizdodas. Tiecoties izpatikt visai ģimenei, izrāde ir skatuviski raibs jampadracis viduslaiku garā ar vērienīgu muzikālu piedzīvojumu, bet tomēr bez tik būtiskās vēstījuma konkrētības un skaidras attieksmes laikā un telpā, ja reiz izvēlēts ir stāsts par “labo noziedznieku”. Šoreiz radošās komandas uzvilktais loks nemaz nevar trāpīt “ābolītī”, jo mērķu šajā digitālajā Šervudas mežā ir izrādījies pārāk daudz.