Jaunā teātra sezona sākusies nervozā nopietnu konfliktu un domstarpību atmosfērā – vai nu tā būtu Krievijas agresija, vai mūsu pašu valdības veidošanas jezga, vai nesaskaņas Latvijas teatrāļu pasaulē. Tādēļ man jo sevišķi svarīgi likās, kā mūsu teātri uzrunās skatītāju – agresīvi vai miermīlīgi.

Šosezon pirmā pirmizrāde Rīgā ir Jaunajā Rīgas teātrī – teātrī, kas, kā šķiet, pirmais sabangojis teātra pasauli, pārmetot Dailes teātrim to jauno aktieru “vervēšanu”, kam, pabeidzot mācību procesu, būtu jāiekļaujas JRT kolektīvā. Tieši tādēļ jaunais iestudējums mani īpaši intriģēja no neprofesionālā viedokļa: vai gaisā tiks pavicināta dūrīte? Nē! JRT sezonu uzsācis ar savai jaunradei tik raksturīgo vērību pret cilvēka eksistenci, kurai nebūt nav svešs pilnvērtīgs esības prieks.

Zīmīgi, ka šis pirmais izgājiens pie skatītāja bijis arī paša teātra vadītāja rosināts jeb, tā sakot, dāvāts pavisam jaunam dramaturgam un iesācējam, jā, tieši iesācējam, režisoram Gerdam Lapoškam. Lugu “Pelēka vasara, saulaina ziema” Lapoška uzrakstījis sadarbībā ar aktieri Matīsu Ozolu, kurš izrādē spēlē galveno lomu. Kā minēts dažādās intervijās ar aktieriem, darbā tik tiešām jaušama spēcīga franču kultūras ietekme, konkrēti, “jaunā viļņa” autorkino, īpaši Fransuā Trifo un Žana Lika Godāra filmu, noskaņa, bet ir arīdzan Gētes, Hemingveja un Selindžera nospiedumi. Visumā aizguvumu ir daudz, par ko izrādes programmiņā godīgi pavēstījis arī pats autors Gerds Lapoška.

Kā zināms, franču “jaunais vilnis” ir bijis sava veida protests pret pagājušā gadsimta 50./60. gadu mijas sabiedrību. Līdzīgi arī jaunās izrādes “Pelēka vasara, saulaina ziema” autori ir gribējuši paust savu izaicinājumu esošajai pasaulei, kas kļūst aizvien radikālāka, programmatiskāka, racionālāka un tehnoloģiskāka, sākot darboties ne tikai mākslīgajam intelektam, bet arī mākslīgajām savstarpējām attiecībām, tas ir, seksuālajiem robotiem un tamlīdzīgiem zinātniskiem jauninājumiem. Patiesi baigi. Kā saka paši lugas autori, “šī izrāde ir mūsu pēdējais pieskāriens vai atvadas no poetizētās, romantizētās, jutekliskās pasaules”. [1]

Izrāde ir tapusi Lielajā zālē joprojām tajā pašā Miera ielas ēkā pie Dzemdību nama. Pirmais, kas paveras acīm, ir gandrīz tukša skatuve. Tikai avanscēnā garš sols, kam paredzētas dažādas, arī gultas, lomas. Bet labās puses sānā kaudzē samestas visvisādas mantas, kas izrādes gaitā tiks liktas lietā. Nevilšus jādomā, ka teātris ir ceļa jūtīs uz savu īsto māju, tādēļ nav ļauts būvēt dekorācijas. Kaut gan, protams, vienlaikus saproti, ka scenogrāfe, kostīmu un video māksliniece Dace Ignatova strādājusi pēc “jaunā viļņa” principa. Tur, piemēram, nebija paviljonu, šeit nav dekorāciju. Citiem vārdiem sakot, noteikta laikmeta beigas.

Šādā atmosfērā īpaši principiāls kļūst aktieris. Viņam tiek pievērsta visa uzmanība. Viņš ir visa skatījuma fokusā.

Matīss Ozols savu uzdevumu galvenajā lomā paveic teicami. Viņa varonis Klements darbības gaitā laiku pa laikam savā piezīmju grāmatiņā pieraksta savus iespaidus, pārdomas, atziņas. Vispār, kā noskaidrojas, raksta grāmatu, kas, izrādei beidzoties, tiks arī publicēta. Šāds dzīves stils ir tuvs pašam dramaturgam un režisoram Gerdam Lapoškam, kurš, kā atklājas viņa intervijās, tieši tāpat ir kaut ko piezīmējis, pierakstījis, tādējādi radīdams lugu, ko mēs tagad skatāmies. Svarīgi, ka Matīss Ozols patiesi spēlē ļoti labi. Ieraugām viņu, piemēram, kā puišeli, kas no pārdzīvojuma mirkst asarās. Pārliecinoši attīstās arī mīlestības tēma starp Klementu un Bellu, ko spēlē Agate Krista. Turklāt jāuzsver, ka lugā nav tipiskās dramaturģiskās darbības, tiek atainotas jūtu tēmas. Attiecīgi tām tiek pakļauts arī aktieru darbs, pieskaņojoties tam, cik organiski viņi nomaina šīs emocionālās “maskas”.

Agate Krista savā lomā arīdzan jūtas dabiski. Interesants ir viņas dialogs ar Matildi, Klementa māti, ko spēlē Guna Zariņa. Jau vairākus gadus Bella dzīvo kopā ar mīļoto, bet viņš tā arī nav iepazīstinājis viņu ar savu māti, un, lūk, tagad Bella šo sievieti notver uz ielas, lai iepazītos. Skatītāji Matildi ir redzējuši jau izrādes sākumā, kad šī izsmalcinātā dāma, baleta prīma, mierina savu raudošo dēlu. Tagad viņa ir pensionāre, bet ij nedomā padoties. Bellas acīm paveras štrama kundze, kas uz jaunavas jautājumiem atbild tik gudri, tik izsmalcināti, tik savdabīgi, ka saproti: Bellai nav ne mazāko cerību aizsniegties līdz šīs “augstības” virsotnēm.

Temperamentīgi savas lomas atveido arī Dāvids Pētersons un Jānis Grūtups. Viņu varoņi – Gregorijs un Žaks – ir Klementa draugi. Abi strādā avīzē, un viņu profesijas aktualitāte tiek pārraidīta ar ritma apspēli – ar kustību, vārdu, acu skatienu un savstarpējas apsmīkņāšanās ritmu. Noteikti jāpiebilst, ka aktieru ansambļa darbam ļoti palīdz skaņas dizains un mūzika, ko spēlē grupa “Alejas”, kuras sastāvā ir Reinis Žodžiks, Spāre Vītola un Kirils Ēcis.

Izrāde beidzas ar skaļiem aplausiem. Mani aplausi bija vārgāki. Kāpēc? Apskatiet programmiņas vāku. Režisors izrādi nav iegremdējis dziļāk par tās vizuālo satvaru. Laba spēle, spēli spēlējot. Bet spēles kaleidoskopiskums dvēseli nesaviļņo. Jā, tas patīk, reizēm pat sajūsmina, bet pēc tam iespaids bezcerīgi saplok.

Otras JRT pirmizrādes “Milžu cīņas” programmiņa arī apspēlē itin kā seksuālu motīvu. Tajā redzami puskaili jaunu cilvēku ķermeņi. Skaties un pēkšņi ieraugi viņu acu skatienu: cik tas ir dziļš, cik noslogota dvēseles dzīve tajā jaušama. Jā, lugas autore un režisore Marija Linarte pati par to raksta izrādes programmā (šoreiz te nu nekādi vairs negribas lietot deminutīva formu): “Kad pagājušajā gadā iestājos Zemessardzē, es pati vēl neaptvēru, cik ļoti lielu pārmaiņu priekšā esmu. (..) arī Anna izrādes sākumā no kailas esības sāk transformāciju līdz nokļūšanai dienestā, līdz pamatapmācības nometnes iziešanai, līdz sapratnei, kas vēl tikai priekšā. Šī nav tikai pliki dokumentāla izrāde par to, kas notiek Zemessardzē, tas ir savas patiesības meklēšanas ceļojums, kura laikā Anna mēģina saprast, kam viņa tic un kas viņa vispār ir. Šī izrāde ir par lielajām cīņām.” Gribu piebilst, ka ne tikai Marija Linarte, bet arī Inga Tropa un Jānis Grūtups dien Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 13. kājnieku bataljonā.

Tas, ka Annu izrādē spēlē divi aktieri – Inga Tropa un Jānis Grūtups –, manuprāt, ir ļoti gudrs lēmums: Anna it kā kļūst par to ļaužu simbolu, kas iestājas Zemessardzē neatkarīgi no dzimuma.

Ne jau nejauši programmā mēs varam iepazīt 12 cilvēku – sieviešu un vīriešu, dažādu paaudžu, dažāda gadu gājuma, dažādu profesiju – domas, daloties savā pieredzē par to, kas viņus rosinājis iestāties Zemessardzē un kādu garīgu piepildījumu tas devis. Kā piemēru minēšu tikai vienu īsu atziņu, ko izteicis 35 gadus vecs vīrietis, politiķis: “Lielā mērā nokļūšana dienestā bija vēlme sevi pierādīt pilnīgi citos apstākļos gan fiziski, gan morāli. Savā ziņā to var saukt par pirmo pāragro pusmūža krīzes vēstnesi. Taču beigās dienests izvērsās par milzīgu mācību skolu līderībai un disciplīnai. Sevis pārvarēšana. Atliek vien nožēlot, ka tas netika paveikts jau ātrāk. Dienests ir devis arī tuvus draugus, kurus citur satikt laikam nekad nebūtu iespējams.” Jā, neviļus gribas teikt, ka šīs izrādes programmas dēļ vien ir vērts iet skatīties iestudējumu. Nenoliedzami lasījumu būtība spēcīgi atklājas arī pašā uzvedumā.

Bet sākas izrāde “Milžu cīņas” uz tikpat tukšas skatuves kā “Pelēkā vasara, saulainā ziema”. Šoreiz visapkārt vienīgi balti maisi. Ej nu sazini, varbūt tā patiesi ir vadības norāde: nemētāties ar finanšu līdzekļiem, kamēr teātris nav pārcēlies uz jauno, izremontēto ēku. Taču aktieru darbam tas neskādē. Viņi divatā uzreiz parādās mūsu priekšā un spēlē it kā vienu lomu, tas ir, Annu. Citiem vārdiem, viņi atveido tādu cilvēku, kas tā vai cita, taču nenoliedzami cēla iegansta dēļ ir iestājies Zemessardzē.

Ko tik cilvēkam nenākas piedzīvot un pārdzīvot! Sava rakstura pārbaudījums sākas jau ar iztauju: kādēļ esi ieradies? ko gribi sasniegt? Tā dienu no dienas, stundu pēc stundas arvien vairāk pacietības, uzdevumu izpratnes, fiziskās izturības, palīdzēt spēju, šaušanas precizitātes (starp citu, gribu piezīmēt, ka ir klasisks teātra princips – aktieris nedrīkst mērķēt publikā, kas diemžēl notiek izrādē) pārbaužu. Neaprakstīšu epizožu virtenes. Jāredz pašiem, jo Inga Tropa un Jānis Grūtups visus fiziskos uzdevumus piepilda ar emocionālu un garīgu satvaru. Tavu acu priekšā cilvēks gluži vai mainās – aug un veidojas par personību.

Šo attīstības procesa uztveri arīdzan veicina mākslinieces Paulīnes Kalniņas, video mākslinieka Sandija Ruļuka, gaismu mākslinieces Jūlijas Bondarenko, kustību konsultantes Jettes Loonas Hermanis darbs pie iestudējuma, kā arī mūzika un skaņa (MINSKA). Tomēr kopumā visu šo daudzo elementu apspēlei tiek piešķirta pārāk liela uzmanība, tālab beigu beigās tā sāk apgrūtināt, izraisot izrādes ieilgšanu. Žēl. Tādēļ, ka visumā ir radusies savdabīga mākslas parādība, ko caurauž bagāta personiska pieredze, atklātums un viedums.