Jāzeps, dzimis Valmierā
Ar pilnu prātu apzinos, ka pārkāpju arvien ievēroto teātra kritikas nosacījumu nerakstīt par ģenerālmēģinājumu jeb tautā saukto pieņemšanas izrādi, taču spēcīgais mākslas piedzīvojuma iespaids Valmieras teātrī Raiņa traģēdijas “Jāzeps un viņa brāļi” izrādē liek man noformulēt atsevišķas atziņas par redzēto.
Izrādes pēcdomas neliek miera jau vairākas dienas, tā ir sen nepieredzēta izjūta vismaz dažu neseno sezonu kopainā. “Jāzeps un viņa brāļi” Ineses Mičules režijā, kas izvēlēts par Valmieras teātra 100 gadu svinību sezonas centrālo notikumu, apliecina šī teātra ansambļa spēku un saliedēšanos lieliem mērķiem. Un pavisam paradoksālā kārtā – tā ir Raiņa ģeniālā skatuves darba nopietna, dziļa un mūsdienīga atkalpiedzimšana. Izrāde, kurā idejas iemiesotas ne režijas izfantazētās un neatkarīgi no oriģināla postulētās patiesībās, bet gan vārda un domas dziļā saplūsmē un izpratnē. Un izrādās – Rainis skan! Rainis uzrunā! Nav vajadzīgi nekādi “mūsdienīgi” teksta pierakstījumi vai bezgalīgi interpretācijas skaidrojumi pirms vai pēc izrādes.
Ineses Mičules prasmi izrādes koptēlu un idejas apliecinājumu sakņot lugas autora atklāsmē, izaudzētā ansambļa radošas iztēles un iedvesmotas iedzīvināšanas veidā esam piedzīvojuši jau citkārt. Ar izrādēm “Kam no Vulfa kundzes bail?”, “Sēras piestāv Elektrai” un tagad ar “Jāzepu” Mičule nepārprotami piepulcējas savas paaudzes spēcīgāko režisoru sabiedrībai. Viņas spējā literārajā materiālā atsegt problēmu slāņus izpaužas ne vien sievišķīga iejūtība un īpaša smalkjūtība, bet arī tīri vīrišķs tvēriens saturēt kopā izrādes komponentus, piešķirot tiem iecerēto kopskaņu. “Jāzepā” spēcīgi jūt mūsdienu pasaules nežēlību, šodienas elpu, turklāt mūslaiku pasaules izjūta netiek kaut kā īpaši akcentēta, bet gan ieprogrammēta uzveduma pamatos.
Neviena līnija te netiek amputēta, protams, ir teksta svītrojumi, taču darbojas visi galvenie varoņi, un viņu likteņi nav pakļauti nekādām interpretācijas varmācībām. Cik vecmodīgi! – varat piebilst, bet, iespējams, tieši tas ir ceļš pie klasikas mūsdienu interpretācijas – nezaudējot problēmu daudzbalsību.
Šai izrādē, vakarā pirms oficiālās pirmizrādes, patiesi apbrīnojamā izteiksmībā izpaudās aktieru ansambļa spēks un prasme domāt vienā virzienā. Vienpadsmit Jāzepa brāļu psihofiziskā eksistence, pateicoties kustību režisores Lindas Mīļās un vizuālās interpretācijas meistaru Reiņa un Kristas Dzudzilo piedāvātajam atkailinājumam, iegūst gan grupas, gan atsevišķu tēlu izteiksmību. Problemātisks gan šķita abu aktrišu Ievas Esteres Barkānes un Ineses Pudžas ietērps Dinas un Asnates tēlos.
Mārtiņš Meiers Jāzepa lomā ir piedzimis no jauna kā liels aktieris ar plašu fizisko un garīgo diapazonu, ar decentu teksta pasniegumu, bet galvenais – viņš izstaigā sava varoņa ceļu sapņos, cerībās, atriebes kārē un ilgās pēc sapratnes, ne soli to neidealizējot. No trauslā jaunekļa līdz atriebības alku plosītai būtnei ar nepiepildītu mīlestību līdz aiziešanai citā dimensijā, kad vārdos tiek pausta iespēja kādreiz izlīdzināt pasaules ļaunumu ar mīlestību. Taču izskaņa nepārprotami pesimistiska. Tā Rainis skan šodien.
Jau tagad apskaužu tās spalvas māsas un brāļus, kam jau bijusi iespēja redzēt Jāzepa lomā arī otru tēlotāju Akselu Aizkalnu. Ticu, ka par Mičules “Jāzepu” rakstīsim un domāsim vēl daudz, izrāde liks par sevi runāt, ļaus spriest un dalīties domās. Vai tas gan nav skaistākais apliecinājums teātra dzīvajai dabai?
Rakstīt atsauksmi