Teātra kritiķu īsviedokļi par Valmieras Drāmas teātra izrādi "Atraitnes dēls" Viestura Roziņa režijā

Stāsts bez vārdiem

Evita Mamaja: Režisora Viestura Roziņa radītā izrāde “Atraitnes dēls” ir stāsts bez vārdiem. Un vārds “radīta” te ir īsti vietā, jo Viļa Plūdoņa sāpjpilnā un tik romantiskā senā poēma ir tikai atspēriena punkts, lai izrādes veidotāji uzburtu savu vēstījumu par kāda jauna cilvēka nežēlīgi īso ceļu uz šīs zemes un nepārraujamo mīlestības saikni, kas saista māti ar savu bērnu no dzimšanas līdz pat nāvei. Aktieru iemiesotajiem tēliem ir atņemts aktiera ierastais izteiksmes līdzeklis – vārds, aiz kura reizēm tik viegli un ērti aizslēpties. Paliek tikai ķermeņa valoda, atsevišķas skaņas, mīmika, žesti un ļoti klātesoša, fiziska eksistence. Jo īpaši fiziska un izteikti plastiska šī eksistence ir Kārļa Dzintara Zahovska jaunajā censonī (horeogrāfs – Kārlis Božs). Un viņam pretī – Ineses Ramutes izteiksmīgais, spēcīgais mātes tēls. Reizē konkrētību un vispārinājumu stāstam piešķir kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas tumšās zemes krāsās ieturētie tērpi, kuros izceltas atsevišķas simboliskas detaļas (grezni, vizuļojoši kroņi vai apjomīga sakta).

Programmiņā pieminēto nīčiānisko cilvēku gan īsti nesaskatīju – galvenais varonis ir jauns, zinību un pasaules alkstošs cilvēks, kurš, ārēju apstākļu nospiests, nesasniedz ne savu ilgoto mērķi, ne arī kaut ko tik abstraktu un pārcilvēkam diez vai būtisku kā laime (ko uzstājīgi norāda scenogrāfa Valtera Kristberga veidotie, tēlu pārnēsātie un dažādās kombinācijās saliktie spraišļu burti). Arī piesauktie cilvēka psiholoģisko dzīļu guru Ēriks Fromms, Karls Gustavs Jungs un, protams, Zigmunds Freids izrādes kontekstā ir tieši tik būtiski vai nebūtiski, cik skatītājs atļauj tiem būt. Jo pats režisora piedāvātais duets – dēls un māte (vai sieviete, vai nāve) – ir tik vienkāršs un tieši tāpēc ietilpīgs, ka nebeidzamas asociāciju virknes katram veidosies atkarībā no savas pieredzes, atmiņām, fantāzijas, sāpēm. Vēl tālāk (vai dziļāk) mūs aizved komponista Jēkaba Nīmaņa muzikālās impresijas. Tāpēc “Atraitnes dēls” ir intriģējošs aicinājums katram pašam izstaigāt savu slēpto ilgu un nepiepildīto cerību labirintu, īpaši, ja apnikuši tukšo vārdu plūdi – vienalga, ikdienas dzīvē vai teātrī.

“Kultūrslāņu” visumā

Kitija Balcare: Neraugoties uz Plūdoņa piecpadsmit gadus smeldzīgi poētiskā valodā austo poēmu “Atraitnes dēls” (1900), Valmieras teātra izrādē radošā komanda režisora Viestura Roziņa vadībā teju pavisam drosmīgi atteikusies no runātā vārda, solot skatītājam poētisku fizisko teātri, bet paturējusi plūdonisko “etiķeti”. Vārdu vietā runā aktieru ­– Kārļa Dzintara Zahovska un Ineses Ramutes – ķermeņa valoda sazobē ar Jēkaba Nīmaņa komponēto eklektisko mūziku, kura diktē emocionālo toņkārtu. Tiesa, tas vietumis izrādei zog fiziskuma spēku, kas, neraugoties uz aktieru atdevīgo kopdarbu ar horeogrāfu Kārli Božu, izšķīst telpā, neļaujot niansēti saklausīt fiziskā teātra skaņainavai tik būtiskās aktieru ķermeņa valodas nianses. Attīrot skatuves telpu no vārdiem, izrāde tikai iegūtu, ja to nesteigtos atkal piepildīt, bet saglabātu minimālisma tik svarīgo lomu, nezaudējot būtisko mātes-dēla attiecību anatomijā.

Dēls mātei piedzimst no tumšās telpas un kronē to ar zīlēm izrakstītu galvasrotu, uz kuras mirdz Mātes, bet vēlāk arī Ēnas, Maukas un visbeidzot Nāves vārds. Uz Apaļās zāles grīdas Valtera Kristberga scenogrāfijā kā maza bērna pirmie rotaļkluči izbērti lielformāta metāla krātiņu burti, kuri mijiedarbē ar Jūlijas Bondarenko gaismēnu zīmējumiem izceļ sprosta motīvu un precīzi iezīmē dēla pasaules izjūtu.

Drosmīgi atsakoties no vārdiem, radošajai komandai tomēr ir pietrūcis drosmes paļauties uz skatītāja spēju pusotras stundas garumā tulkot skatuvisko darbību savas pieredzes valodā, ko pieprasa fiziskā teātra virziens. Te skatītājam būtu jābūt līdzradītājam, intuitīvi iekšēji atsaucoties uz somatiski piedzīvoto. Tomēr skatītāju izrādē vada četrpadsmit ainu librets, kas pārraksta Plūdoņa “Atraitnes dēlu” psihoanalītiskā manierē, mainot gan notikumus, gan finālu, atstājot vien vēstījumu par vīrieša pieaugšanas stāstu, kur tēvs ir vien iedomu tēls debesīs un kur pirmais klupiens ceļā uz savu pašrealizāciju ir liktenīgs. Pārrakstītais vēstījums lasāms divējādi. Vai tas ir par stiprajām mātēm ar pārāk smacējošu nabassaites efektu? Vai tomēr par vājiem dēliem, kuru “vīriešu kodu” uzlauž nespēja samierināties ar sapņa zaudējumu?

Skatītājs atrodas dažādu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu, dažbrīd pat komisku intonāciju kā Zinību pils ainā, vizuālo rekvizītu un (citstarp vārdiski “apzīmogoto”) kostīmu elementu “kultūrslāņu” visumā, ne gluži šodien, ne gluži arī pirms 123 gadiem Plūdoņa laiktelpā. Skatītājs maldās ainās, kurās fiziskumu brīžiem aizstāj libreta ilustrācijas, lai arī atsevišķas ainas, jo īpaši piedzimšana un aiziešana, ir fiziskumā nospriegotas tikpat cieši kā neredzamā nabassaite abu varoņu starpā. Tas notiek brīžos, kad aktieriem ir ļauts nesteigties, sazemēties, lai ķermeniski iemiesotos savos tēlos. Tie ir brīži, kad vārdam patiesi nav vietas.