Alvja Hermaņa jaunākā izrāde “Kurlmēmo zeme” ir pašrefleksija par sevi dotajos apstākļos, kas varēja tapt vienīgi šajā sarežģītajā vēsturiskajā nogrieznī ar Čulpanas Hamatovas dalību.

Alvis Hermanis prot atrast aktuālus materiālus. Jaunajā Rīgas teātrī nule pirmizrādi piedzīvojis iestudējums “Kurlmēmo zeme”. Tā pamatā ir tāda paša nosaukuma 1997. gadā Krievijā tapušas mākslas filmas scenārijs, kura autori ir Jurijs Korotkovs un Valērijs Todorovskis, un, kā reiz izteicās Normunds Naumanis, marginālās krievu dīvas Renātas Ļitvinovas stāsts “Iegūt un piederēt”. No šodienas skatpunkta paveroties, runa ir par skaudru, bet vienlaikus lielas brīvības un cerību piepildītu laiku 90. gadu Maskavā. Nosaukums ir gana daiļrunīgs, ļaujot vilkt paralēles ar “kurlmēmo” sabiedrību, kas pacieš ne tikai sev, bet arī līdzcilvēkiem nodarītas pārestības. Izrādes programmā gan režisors uzsver šīs metaforas universālo dabu un vairāk pievēršas latviešu pacietības fenomenam. Jāatgādina, ka nupat Latvijas Nacionālajā teātrī Matīsa Kažas visnotaļ atraktīvajā iestudējumā “Maigā vara”, kura pamatā šodienas starptautiski politiskajos notikumos balstītā Elzas Martas Ružas tik daudzslāņainā luga, par centieniem aizstāvēt mākslas valodas daudznozīmību un par nevēlēšanos ļaunumu saukt vārdā draudēja kancelēšana.

Alvis Hermanis prot arī pārsteigt. Šī ir tikai otrā iespēja uz Jaunā Rīgas teātra skatuves jaunā lomā redzēt Čulpanu Hamatovu, kura trupai pievienojās 2022. gada pavasarī. Izrāde sākas, aktrisei pa frontālām stiklotām durvīm ienākot sena plaša dzīvokļa viesistabā, kuru raksturo daudzsološajiem ekonomiskajiem pārkārtojumiem sekojošā nabadzība. Skatītāji jau zina, ka aktrise runās latviski. Interese ir sakāpināta. Atveras mute, kustas lūpas, bet – skaņas nav. Aktrise atkal ierunājas, šoreiz latviešu valodā ar atpazīstamu krievu akcentu, sakot, ka ir pazaudējusi balsi. Savu balsi, jo nu tai ir grūti pašai ticēt, zinot, ka katrs pateiktais vārds tiks vērtēts un interpretēts – bez atlaidēm un ar aizdomām. Emocionāli satricinošs šķiet šis vardarbīgais mirklis, kad cilvēks vienā acumirklī ir spiests runāt svešā, no savējās tik atšķirīgā valodā, kam mēle vēl mehāniski nespēj pilnībā ļauties. Bet tāda ir cena, kas maksājama…

Un arī viņas atveidotajā galvenajā varonē Ritā mēs neredzam 90. gadu jaunieti, kurai būs jāpārdzīvo mežonīgais kapitālisms noplukušajā postpadomju valstī nezināmas nākotnes gaidās, bet gan cilvēku, kam uzticēts spēlēt šo lomu. Uz Čulpanu Hamatovu skatāmies kā uz dzīvu eksponātu, kā uz pieradinātu zvērēnu, no kura mazliet arī baidāmies, jo īsti jau nepazīstam. Aktrise, kura uz laiku (?) ir iesprostota šajā kartona kastītei līdzīgajā skatuvē un teātrī ar svešiem kolēģiem, svešiem skatītājiem un kritiķiem. Bet šis sprosts, bez šaubām, ir arī patvērums. Čulpana Hamatova baltu zēngalviņu, sev raksturīgā oversize žaketē, biksēs, bītlenē un lakādas mokasīnos. Lietišķa. Pieticīga. Pelēka. Bet krāšņa ir viņas aktierspēle.

Pretstatā viņai pārējos varoņus kostīmu māksliniece Jana Čivžele saģērbusi trāpīgās aizgājušā gadsimta beigu modēs, vai tā būtu bērnišķīgi aizkustinoša prostitūta, kas sagadīšanās pēc kļūst par Ritas draudzeni, māsu un mīļāko, cilvēcisks reketieris, kuru savaldzina Ritas godīgās acis un atklātība, vai lielpilsētas vilinājumiem ļāvies pašpuika, kuru Rita ne tik daudz mīl, cik vēlas paglābt pašu no sevis.

Visā izrādes gaitā aktieri lielākoties atkārto scenogrāfijas prospekta kreisajā augšējā stūrī ar pārtraukumiem simultāni demonstrētās filmas kadrus. Bet tās nav gluži mizanscēnu kopijas, jo skatuviskā darbība ir visnotaļ nosacīta – te nav izģērbšanās, nav kailuma un, neraugoties uz atšķirīgajām lokācijām, viss notiek vienā un tajā pašā pamestajā dzīvoklī. Turklāt ar stāsta oriģinālu nepazīstamam skatītājam ir grūti izsekot visnotaļ vienkāršā sižeta risinājumam par sirsnīgās un drosmīgās meitenes pašaizliedzīgajiem pūliņiem sarūpēt līdzekļus, lai nomaksātu no azartspēlēm atkarīgā Aļošas parādus, kurš to, protams, nav spējīgs novērtēt.

Tajā pašā laikā uz skatuves notiekošo negribētos saukt par filmas ilustrāciju, ja ar to saprotam māksliniecisku pasivitāti. Ir gan par daudz likts uz šīs kārts, jo šī paņēmiena iepazīšanai un novērtēšanai vairāk nekā divas ar pusi stundas ir vairāk nekā pietiekami, tādēļ tas neizbēgami zaudē iecerēto efektu. Taču nenoliedzami režisora pieeja materiālam ir konceptuāla, lai pateiktu, ka Čulpana Hamatova šajā stāstā, ar kura ekranizāciju aizsākās viņas plašā atpazīstamība, ir ieradusies no nākotnes, tas ir, no šodienas. Viņa zina ne tikai savas varones replikas, visu citu varoņu atbildes un stāsta atrisinājumu, bet arī personīgā pieredze kopš filmas uzņemšanas tālajos deviņdesmitajos jau sen ir viņai aiz muguras, tāpat kā gara acīm aizslīd Krievijas politiskā vēsture un viņas pašas izdarītās izvēles.

Mūsdienas ar pagātni šeit saslēdzas savdabīgā personiski izsāpētā dialogā.

Viņas varonē ir maz dzīvesprieka. Viņa paskatās ekrānā, ko nemaz neizliekas nemanām, bet, atkārtojot savas varones tekstu, intonācijas tagad ir citādas. Ar nu jau vienaldzīgu vai varbūt nolemtu skatienu viņa noraugās arī uz filmas plakātu pie noskretušo tapešu klātās sienas, kas apzināti falsificē vēsturi, jo tur noteikti nevarēja atrasties stāsta darbības laikā. Brīžam viņa aizmirstas un izdzīvo patiesas, vienkāršas laimes mirkļus, kas noglabāti mūžīgai piemiņai, tikpat sāpīgi viņa izdzīvo arī nodevību, vilšanos un labo nodomu totālu izgāšanos. Šīs izjūtas spilgtina filmas komponista Alekseja Aigi gandrīz nepārejošā liriskā klaviermūzika. Aktrises tēlojums ir klusināts, ber ārkārtīgi niansēts. Viņa vienā momentā iekrīt vajadzīgajās emocijās vai dvēseles stāvoklī. Spēlē acis, tādēļ ir gluži vienalga, kādā valodā viņa runā un vai izteiktos latviešu valodas vārdus loka krievu akcents. Aktrises siluets, skatiens vai klusēšana viena pati spēj piepildīt spēles telpu.

Izrādes finālā Čulpana Hamatova uzvelk rudo parūku, kas ir identiska Ritas vienkāršajam matu griezumam, un zibenīgi kļūst par šo meiteni, it kā tik viegli būtu ceļot laikā. Pēc tam, atsēdusies uz galda malas, Rita stāsta par kādu labu draudzeni, kas savu likteni apņēmās pēc patikšanas izmainīt, ar žileti koriģējot dzīves līniju uz delnas. Viņa bija pārliecināta, ka citāda dzīve var sākties, vispirms noticot tās iespējamībai.

Tādēļ tik personiskā vēstījumā šoreiz nav izšķirošas nozīmes pārējiem tēliem. Vienlaikus ir vērts piedzīvot Kristīnes Krūzes aktierdarbu Ritas ekscentriskās kurlmēmās draudzenes Jajas lomā, aktrisei demonstrējot pārsteidzoši atraisītas raksturošanas prasmes. Izrādi ar tādiem pašiem panākumiem gan varētu spēlēt arī divatā, jo vīriešu tēlu darbošanās ir ārkārtīgi epizodiska, kam grūti rast racionālu izskaidrojumu. Gundaram Āboliņam palīdz izkoptā meistarība ar dažām grimasēm radīt bagātīgu tēla biogrāfiju, bet Tomam Harjo acīmredzami pietrūkst skatuves laika, lai pamatotu Aļošas divkosīgās rīcības motīvus.

Līdzīgi kā monoizrāde “Post Scriptum” 2021./2022. gada sezonā, arī šī ir pašrefleksija par sevi dotajos apstākļos, kas varēja tapt vienīgi šajā sarežģītajā vēsturiskajā nogrieznī ar Čulpanas Hamatovas dalību. Bet vai šī tēma līdz ar to arī nebūs izsmelta?