Īsviedokļi par Dailes teātra izrādi “Eiridīke” Annas Abalkhinas režijā

Attālinātā perspektīva

Henrieta Verhoustinska, teātra kritiķe, žurnāliste: Izrāde “Eiridīke” Dailes teātra Mazajā zālē ir interesants gaismu, sajūtu, kustību, vārdu piedzīvojums. Tas sengrieķu mītu par ģeniālo mūziķi Orfeju, kurš dodas uz pazemes, pēcnāves valstību, lai atvestu atpakaļ dzīvē, virszemē savu mīļoto sievu Eiridīki, visai netipiski skata no Eirīdikes skatpunkta. Ilze Ķuzule-Skrastiņa precīzi iemieso Eiridīkes svārstības no iemīlējušās sievietes līdz sievietei, kas grib būt viņa pati, domāt savas domas, lasīt grāmatas, kādas pašai patīk, un doties ūdenī peldēties, kad pati to vēlas. Nozīmīgs brīdis Sāras Rūlas lugas, ko dramaturģe veltījusi savam pāragri mirušajam tēvam, iestudējumā ir Eiridīkes simboliskā atbrīvošanās no bizes, kurā, citējot “Līvus”, karājies Klāva Kristapa Košina egocentriskais, ar sevi un savu mūziku pārņemtais Orfejs. Māras Vaļikovas izcilā gaismu partitūra līdz ar Aleksandra Lobanova tēlaino video aktieru ķermeņus un ekspresīvās kustības zīmē gan kā grafiskus siluetus, gan izteiksmīgus ciļņus. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas satikšanās ar tēvu, ko emocionāli jaudīgi atveido iesirminātais Gints Andžāns, ir viena no aizkustinošākajām tēva-meitas ainām, kādu esmu redzējusi, tāpēc Eiridīkes izvēle starp vīru un tēvu šķiet ļoti loģiska. Ar tēvu viņa var būt viņa pati. Rezonētāja un katalizatora loma atvēlēta Laura Dzelzīša lietišķajam un vienlaikus noslēpumainajam Vīrietim, vēlāk Apakšzemes valdniekam. Savukārt Vitas Vārpiņas graciozi tipinošā Vecāmāte un Vecā sieviete, pat satērpta citādi nekā pārējie (kuri ir lakoniskos melnos kostīmos vai kleitās) – ar pelerīni vai baltā zīda kleitā – ienes ironisku, pat komisku noti. Apbrīnojami saskanīgas un kā moiras  efektīgas ir akmens sievietes ar pelēki aizmaskotajām sejām un mehāniski pārveidotām balsīm – Ērika Eglija-Grāvele, Milēna Miškēviča un Anete Krasovska.

Zīmīgi, ka scenogrāfe (un tērpu māksliniece) Ieva Kauliņa savu vienkāršo spēles telpu ar sašaurināto perspektīvu un morga daudzstāvu skapīšiem gar vienu sienu (tie kalpo kā portāls starp mirušo un dzīvo valstībām) ir attālinājusi no skatītājiem par sešiem, septiņiem metriem, gluži fiziski attālinot mirušo valstību, kas taču nekad nav tuvu. Režisores un arī kustību mākslinieces Annas Abalikhinas kustību partitūra kā no zempaziņas dūcošās Platona Buravicka mūzikas pavadībā it kā sacenšas ar Sāras Rūlas poētisko tekstu, un, lai arī izrāde sākas ar kustību etīdi, teksts tomēr beigās uzvar, aizvedot aktierus dramatiskā teātra teritorijā. Nāk prātā cita izrāde, kur tāpat lieliski spēlēja Ilze Ķuzule-Skrastiņa – Žana Ženē “Kalpones (režisors Viesturs Meikšāns), kura arī bija vizuāli ļoti izteiksmīga un kura faktiski bija ne mazāk “fiziskais teātris” kā “Eiridīke”. Arī “Eiridīkes” varoņiem ir interesanti sekot līdz pat finālam, apziņā tēlaini aizgleznojot daudzpunktus un tukšos laukumus, ko izrādes komanda mērķtiecīgi atstājusi skatītāju iztēlei.

Sens mīts mūsdienu interpretācijā

Juris Jurāns, žurnālists: Dailes teātra jaunais uzvedums “Eiridīke” ir neierasta atkāpe no ierastā repertuāra. Par sava veida normu kļuvis ietērpt senos mītus mūsdienu interpretācijā. Tieši to paveikusi amerikāņu dramaturģe Sāra Rūla, visiem labi zināmā sengrieķu mīta priekšplānā izvirzot Eiridīki, nevis Orfeju. Savukārt režisore un horeogrāfe Anna Abalikhina to iznesusi kustībā, ieliekot mūsdienu plaknē. Orfeja un Eiridīkes mīlasstāsts nenoliedzami ir viena no zināmākajām traģēdijām par mīļotā zaudēšanu. Tomēr Sāras Rūlas interpretācijā mīlnieku stāsts ir otrajā plānā, priekšpusē izvirzot Eiridīkes spēju “atrast sevi” mirušo valstībā. Ideja, kas pati par sevi varētu šķist diezgan pārgalvīga, tomēr lugas plūdumā parādās kā zināms virs-uzstādījums: kādu dzīvi mēs pavadām, ja spējam atrast savu “es” tikai pēc nāves?

Iestudējums pārsteidz ar savu laikmetīgumu un vienlaikus zināmu vienkāršību. Tajā jūtama saskaņa un harmonija starp visiem elementiem, īpaši starp Ievas Kauliņas scenogrāfiju, Māras Vaļikovas gaismu partitūru un Platona Buravicka skaņdarbiem. Izrāde ir kā unisonā elpojošs organisms, ko papildina plastiska aktierspēle. Vērts izcelt Ilzes Ķuzules-Skrastiņas (Eiridīke) un Ginta Andžāna (Eiridīkes tēvs) veikumu – abu aktieru ķermeņu valoda runā daudz izteiksmīgāk par izteiktajiem vārdiem.

Izrāde iesākas ļoti dinamiski un aktīvi, tomēr pēc pirmajām 20 minūtēm horeogrāfija noplok un atlikušo laiki aktieri uz skatuves kustas dejiskā manierē. Vienīgie, kas nezaudē horeografēto kustību valodu, ir trīs “akmeņi” (no oriģinālā mīta – trīs Moiras, kuru tēlos iejūtas Ērika Eglija-Grāvele, Milēna Miškēviča un Anete Krasovska), kuras līdz pat izrādes beigām kustas kā vienots veselums. Tikpat ārpus konteksta šķiet tādi elementi kā telefona zvans vai pat atsevišķas nianses izrunātajā tekstā, kas it kā laikam nepiesaistīto uzvedumu ierāmē konkrētā laika nogrieznī.

Kopskatā izrāde ir spēcīga. Tai gan neizdodas pilnībā noturēt uzmanību visu metrāžas laiku, taču tas noteikti ir viens no interesantākajiem notikumiem Latvijas teātros, kas varētu radīt vispārēju skatītāju interesi. Tikai apsveicams ir virziens, kādā šī izrāde nes teātri.