Režisores Indras Rogas veikumu, M. Čehova teātrī iestudējot Frīdriha Dirrenmata lugu “Vecās dāmas vizīte”, ir neiespējami novērtēt par augstu.

Tapis iespaidīgs inscenējums ar plašu tēlotāju ansambli, skatuves telpa radīta sadarbībā ar Mārtiņu Vilkārsi, arī pārējie līdzautori komentārus neprasa. Tie ir kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, komponists Kārlis Lācis, horeogrāfe Inga Raudinga un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Uz skatuves turpat trīsdesmitgalvains ansamblis, kas no paša pirmā līdz pēdējam brīdim dzīvo īpaši uzlādētā iekšējā enerģētikā. Tas ir apliecinājums ikkatra dalībnieka artistiskai ieinteresētībai izrādes liktenī un piedāvātās problemātikas nozīmībā.

Komentējot tikko tapušā jauniestudējuma stilistiku, TV intervijā režisore izteicās, ka tas nebūšot ne sadzīviskais, ne Brehta teātris, bet pavisam kas cits – Dirrenmats. Un šis pieteiktais veids, kādā vēstīt lugā ierakstītos notikumus, tiek arī drosmīgi un temperamentīgi īstenots. darbība norisinās kādā nelielā un pavisam trūcīgā pilsētiņā Gillenā, visdrīzāk kaut kur Šveicē. Luga sarakstīta 1956. gadā, pats autors izteicies, ka tas “noticis kaut kur Centrāleiropas mazpilsētā, kuru sarakstījis kāds, kurš nav attālinājies no šiem ļaudīm un kurš nav pārliecināts, ka būtu rīkojies citādi”. Un tēlotāju ansamblis ar aizrautību maskējas (varbūt precīzāk būtu teikt – maskojas), lai skatītājus pārliecinātu par šī pamestā kakta iemītnieku atpalicību, lai tikai attēloto varoņu būtību neienāktu prātā identificēt ar aktieru pašu pozīciju. Mums tiek piedāvāts izteikts spēles teātris, kurā izlietots tik daudz parūku un bārdu kā reti kādā citā iestudējumā. Tā, piemēram, Anatoliju Fečinu Mācītāja lomā vai Aleksandru Maļikovu – Ārstu iespējams sazīmēt tikai pēc lomu saraksta programmā. Tie ir ļaudis, kas savu necilo dzīvi dzīvo, pelēcīgi ģērbti, bārdām apauguši un rimti, un pat pussagruvušais betona bluķis darbības fonā liecina par to, ka reiz te bijusi pavisam citāda dzīve.

Pilsētiņā ierodas multimiljonāre Klāra Cahanasjana. No šīs vizītes rāmā sabiedrība cer sagaidīt kādu dāsnu materiālu labumu, jo pirms gadu desmitiem šī būtne, pilsētiņas iedzimtā, devusies pasaulē. Vai tiešām jaunības atmiņu sentiments viņai neliks atvērt maku? Taču iedzīvotāji saņem ultimātu – pilsētiņa un tās ļaudis no bagātnieces saņems miljardu, ar vienu noteikumu – ja nogalinās viņas jaunības mīļoto, kas pirms daudziem gadiem ne vien noliedzis abu kopīgo bērnu, bet pat uzpircis lieciniekus, kas tiesā liecinājuši šim puisim par labu. Klāra prasa taisnu tiesu – atriebību pēc būtības, uzskatot, ka noilguma nevar būt, jo tiesas lēmums ietekmējis viņas turpmāko likteni.

Kad izteikts šis ultimāts, izrāde iegūst morāles diskusijas virzienu. Tajā ir tik daudz mūsdienās saprotamu argumentu, ka atliek vien nopriecāties, ka šis darbs atradis ceļu uz skatuvi.

Nu kaut vai atziņa, ka dzīvojam Eiropā, tāpēc tai jātur līdzi tikumos un netikumos. Un epizode pēc epizodes rosina arvien jaunas (kaut patiesībā nemaz ne tik jaunas) atziņas. Notikumi skaidri pauž pilsētnieku sabiedriskās domas attīstību no slepkavības nolieguma līdz aprašanai ar domu, ka veikalnieks Alfrēds Ills jāziedo vispārējās labklājības vārdā. Mainās attieksme pret šo kādreizējo mīlnieku, un Rodiona Kuzmina tēlojumā varonim, kurš tikko sevī atsaucis jaunības jūsmu par seno mīlestību, nākas pieņemt realitāti un vispārības labā doties nāvē. Vīrišķīgi simpātiskais Ills, pats būdams īstens pilsētnieks, ir spiests pieņemt arvien noteiktāk izteikto pūļa pārliecību, ka svaru kausos liktai vienai dzīvībai nav nekādas vērtības pret centienos un tieksmēs vienotās sabiedrības vēlmi dzīvot labklājībā.

Savu valodu runā zelta detaļas vai akcenti tēlotāju kostīmos, kas ik nākamā skatā jau pielietoti arvien uzsvērtāk. Iesākas tik valdzinošā dzīve uz parāda: nauda vēl nav saņemta un vaininieks Ills arī tepat vēl staigā, taču tiek pirktas luksusa preces, līdz izrādes finālā, kad ar nevēlamo personu viss ir galā, tiek izdziedāta apoteoze – slavinājums naudai, iegūtajam, bet jau iztērētajam miljardam. Un visi dziedātāji tērpti vienā zeltā.

Epizode pēc epizodes ir iestudētas tā, lai skatītājs tvertu problēmas būtību. Lai tieksme pēc materiāliem labumiem, pēc nodrošinātas dzīves skaidri un nepārprotami atklātu to, ko lugā tēlotie ļaudis gatavi atdot, pat nedomājot. Un arī to, kā mainās “sabiedriskā doma”, kā tā pārveidojas no viena pola uz otru.

Pašā izrādes centrā, protams, ir Danas Bjorkas atveidotā “vecā dāma” Klāra. Jādomā, ka līksma un radošas atdevības pilna bijusi aktrises atkalsatikšanās ar kādreizējo pedagoģi Indru Rogu pēc mācībām Dailes teātra studijā. Rezultātā tapis neparasti apjomīgs un iespaidīgs tēls. Ne tikai naudas varas izveidots monstrs, kas šķiežas ar tūkstošiem un lieliski pārzina cilvēku dabas vājos punktus, – viņa šarmanti demonstrē savas neiedomājami daudzās ķermeņa daļu protēzes un izsaka asprātīgus vērtējumus par dzīvi un cilvēkiem. Tai pašā laikā nāvei nolemtā Alfrēda iztēlē Klāra ne reizi vien parādās kā asinskāra fūrija, kā neprāta un šausmu iemiesojums. Tomēr izrādē ir epizode, abu kādreiz tuvo cilvēku pēdējais dialogs, kurā visuvarenās miljonu īpašnieces portretā ieraugām arī atblāzmu no neaizsniegtas laimes ilgām. Smalks un niansēts aktierdarbs.

“Vecās dāmas vizīte” ir būtiski nozīmīgs darbs M. Čehova teātra droši un talantīgi uzsāktajā ceļā, atklājot sabiedrības un varas dialektiku. Dedzīgais ansambļa darbs, galvenās varones neviennozīmīgs traktējums, visu izrādes komponentu saliedējums spēcīgā koptēlā ļauj paraudzīties uz cilvēka dabu un centieniem neparastā rakursā, kas prasa ne līdzi pārdzīvot, bet gan līdzi domāt.