Edvards Bruss

Teātra kritiķis

Māra Beķere

Teātra kritiķe

Pasaka krāsainā kastītē

Īsviedokļi par teātra trupas KVADRIFRONS izrādi "Skaistā tumsa" Klāva Meļļa režijā

Skaistā svētku dāvaniņa

Edvards Bruss: Pirmssvētku laikā, kad skatītāji, gaidot izrādes sākumu, apspriež vēstules Ziemassvētku vecītim un pērkamo dāvanu sarakstus, teātra trupa KVADRIFRONS Klāva Meļļa vadībā skatītājiem sagatavojuši savu dāvanu – svētku pasaku “Skaistā tumsa”. Atraktīvā izrāde vēsta par kādu tēvu un meitu, kuriem piemīt medžik spējas, par skaistuma meklējumiem un savstarpēju atsvešināšanos, tomēr, kā ierasts vairumā pasaku (kopš romantisma laikmeta), beigas ir laimīgas.

Iestudējums visvairāk piesaista ar tā vizuālo valodu, ko radījuši KVADRIFRONS un draugi. Tumšajā telpā izcirstais, košām krāsām pildītais lodziņš, kurā notiek lielākā daļa izrādes darbības, rada asociācijas ar viduslaiku tablo; galveno lomu atveidotāju Jāņa Kroņa un Annas Ulbertes kustības atgādina marionetes, kuras karājas neredzamos diedziņos un ir ierobežotas savās izpausmēs (šis elements no aktieru kustību repertuāra izrādes laikā spēji un šķietami nepamatoti pazūd); bet scenogrāfija un pārējie varoņi, kas attēloti 2D formātā, atsauc atmiņā Rozes Stiebras animācijas filmas.

Starp aktierdarbiem visspilgtākie ir teicēji, pārējo tēlu ierunātāji un izrādes aukliņu raustītāji ir Āris Matesovičs un Ance Strazda, kura ir arī dramatiskā materiāla autore. Ar vieglu ironiju tonī un uzvedībā viņi parūpējas gan par smiekliem, gan papīra sniegpārsliņu puteni, gan mirdzumu aktieru acīs īpaši emocionālās ainās.

Tomēr tikt tālāk par prieku par iestudējuma vizuālo skaistumu un komandas radošumu, vismaz man, nesanāca. Aktualizētās tēmas par skaistuma meklējumiem ikdienas pelēcībā, ģimenes nozīmīgumu dzīvē un to, kā mūsdienu dzīves ritms šīs saites var traumēt vai saraut pilnībā, vien ieskicētas, un sasteigtais atrisinājums, kurā galvenie varoņi nonāk pie iestudējuma deus ex machina – Babas Jagas, šķiet pamatojams vienīgi ar izrādes veidotāju vēlmi radīt ko “nesāpīgu” un īsu.

Var identificēties ar radošās komandas nostalģiskajām asociācijām ar skolas laika uzvedumiem, tomēr, lai izrāde neiestrēgtu pa vidu starp kaut ko dziļu un patiesu un vieglu un ironisku, tiem raksturīgās klišejas būtu jāapspēlē vēl vairāk vai arī jāatsakās no tām pavisam.

Skice četriem aktieriem, sūdiņam kurpē un tukšumam sirdī

Māra Beķere: Īsi pirms Ziemassvētkiem skatītājus sastapis teātra trupas KVADRIFRONS jaunākais veikums – izrāde “Skaistā tumsa”, kam veidotāji piešķīruši žanra apzīmējumu – pasaka pieaugušajiem. Pasaka tā visnotaļ arī ir – gan pēc formas (teicēju lasīts naratīvs, ilustrēts ar aktieru, leļļu un objektu palīdzību), gan arī satura (semireālistisks stāsts ar medžika elementiem, kā to sauc paši kvadrifornieši). Šajā modernajā pasakā (teksta autore – Ance Strazda, viņa arī viena no teicējām) figurē atpazīstamas tipveida situācijas, klišejas, kuras izrādē tiek izkāpinātas vispārākajā pakāpē un novestas līdz absurdam, padarot normālo tizlu, tizlo – skumju, skumjo – smieklīgu un smieklīgo atkal normālu.

Skaistā tumsa ir pasaka par zēnu Intaru, kurš lielāko izrādes daļu tomēr ir pieaudzis vīrietis un kuram tāpēc var būt meita Laura. Viņi katrs vispirms nav laimīgi, tad kļūst laimīgi, tad atkal kļūst nelaimīgi un tad… tad notiek dzīve. Kāda nozīme šajā stāstā ir Intara savdabīgajai, ar vistkopību apsēstajai kartona mammai, ar kuras krāšņo uznācienu sākas izrāde, nav īsti skaidrs. Arī Lauras mamma izrādījusies nebūtiska un tiek informatīvi pieminēta vienā teikumā, lai Laurai gluži nebūtu jārodas no Jaunavas Marijas (kaut gan arī tas būtu gana klišejiski, gana absurdi, gana ziemassvētcīgi un tādējādi iederīgi kopējā “Skaistās tumsas” kokteilī).

Vispirms Jāņa Kroņa atveidotais Intars un vēlāk arī Annas Ulbertes Laura sapnī atklāj tehniku, kā nokļūt teiksmainā Ziemassvētku stāstā. Kopā kā kolāžā salikti gan tradicionāli Kristus piedzimšanas stāsta elementi, gan tādi laicīgās un pat popsīgās pasaules elementi kā piparkūku vīriņš, Ziemassvētku vecītis un virkne citu tēlu.

Klišejas, pārspīlējums un rasols turpinās arī izrādes vizuālajā noformējumā. Izrādes estētika balansē starp 20. gadsimta 80. gadu televīzijas bērnu raidījumu, kartona bilžu grāmatu, kurā, pāršķirot lapu, kustas vai izaug attēli, un leļļu teātri banālajā izpratnē. Teicēji Ance Strazda un Āris Matesovičs, melni ģērbti, uzturas skatuves melnajā kastē. Otriem diviem aktieriem darbībai atvēlēts padziļinājums skatuves aizmugurējā sienā. Telpas un aktieru izkārtojums rada iespaidu, ka teicēji kopā ar skatītājiem atrodas reālajā pasaulē, bet izrāde notiek tikai tur, tālajā, neaizsniedzamajā spoži izgaismotajā un krāsainajā kastītē, kuras malās izaug plakani kartona koki, tajos ielipināti sēž (vai nokrīt) plakani kartona gaiļi, no šņorbēniņiem nolaižas rozīgi plakani kartona mākoņi, pa skatuvi hipnotiski slidinās plakanas kartona mājas.

Kronis un Ulberte, balti grimētām sejām, rožsārtiem aplīšiem uz vaigiem, nedaudz atgādinot comedia dell’arte maskas vai marionetes bez dabiska plastiskuma un mīmikas, kustas pa šķietami fiksētu, iepriekšnolemtu trajektoriju, reizēm mehāniski atkārto kādas kustības un savelk seju uzspēlētā smaidā, ja nu ilustrējams kāds īsti priecīgs mirklis. Tad vēl izrādē trīs reizes uz skatuves uznāk milzonīga kartona raganas galva (mans mīļākais tēls šajā izrādē!), figurē kartona kaķis un suns, kartona Venden aparāts, kartona grāmatas, krupis un citas tikpat shematiski absolūtā naivismā veidotas lietas. Un nav jau tā, ka mēs nesaprotam. Balta papīra konfeti asaras, kas vajadzīgos brīžos vienmērīgā straumē birst no acīm piespiestajām dūrēm, un  papīra sniegpārsliņas, ko teicēji dāsni kaisa, imitējot ziemu, veido profesionālu home made grotesku à la KVADRIFRONA gaumē.

Tomēr tālāk par nepārliecinātiem pieņēmumiem, ko mums vēlas pateikt režisors Klāvs Mellis un pārējie kopradītāji, izrāde tikt neļauj, jo, gluži kā kartona vistas, Intara māte un skaistums, kas pasauli tā arī neizglābj, uz skatuves notiekošais drīzāk šķiet tēmas pieteikums jeb skice, kam prasītos lieko līniju dzēšana, proporciju precizēšana un varbūt kāda tumšāka kontūra. Patlabanējā versija ir uzņēmusies tik daudz, cik tā nav gatava pateikt, un ideju līniju biezoknī pazūd tās formas un apveidi, kam būtu vajadzējis tikpat klišejiski un plakātiski tikt uzstumtām uz skatuves, kā tas darīts ar kartona raganu.

Kad Laura sāk apjaust, ka tā nejūtas labi savā jaunajā dzīvē, izrādes tekstā viņas izjūtas tiek salīdzinātas ar “sūdiņu” kurpē, kas berž, tomēr kādu laiku ir slinkums krāmēties, lai to izpurinātu. Arī skatītājiem pēc šīs izrādes varētu gadīties pa “sūdiņam” kurpē, mēģinot apjaust, vai “Skaistā tumsa” atbild uz jautājumiem, kāpēc tumsa ir skaista, vai tā vispār bija tumsa un vai to vajadzēja skatīties tiem, kas to redzēja, vai varbūt kādam jaunākam vai vecākam vai dzīvi vieglāk tverošam.

Ja pieņemam, ka “Skaistās tumsas” centrs ir tēva un meitas attiecības, tad izrāde reflektē par dabiskiem un cikliskiem procesiem vecāku un bērnu starpā – satuvināšanos bērnībā, attālināšanos pieaugot un ar laiku – ceļa meklēšanu vienam pie otra atpakaļ. Tikpat labi izrādes smaguma punkts varētu būt medžikā – cilvēka spējā iztēlē pašam sev radīt paralēlo realitāti (vai to nedara arī mākslinieki?), kas zināmu laiku var sniegt laimīgu aizmiršanos, tomēr, atrauta no īstās dzīves, pārstāj gandarīt. Sirds tukšums aizpildās, atgriežoties pie patiesām, tuvām cilvēciskajām attiecībām.