Sezonas sākums rudenī aizsācis īstu Raiņa gadu.

Provokatīvais lugas “Spēlēju, dancoju” iestudējums Nacionālajā teātrī Elmāra Seņkova režijā, Ineses Mičules kā dimants nopulētais izcilais “Jāzeps un viņa brāļi” Valmieras teātrī, bet Dailes teātrī – dramaturga Matīsa Gricmaņa un režisora Viestura Kairiša izlolotā “Spīdolas nakts”, kurā Rainis satiekas ne vien ar Aspaziju, bet arī ar savu lugu “Uguns un nakts” un “Rīgas ragana” varoņiem. Un visbeidzot ciklā “Dailes kanons” – dzejas izrāde “Čūsku vārdi” ar Jāni Paukštello un Kārli Arnoldu Avotu. Vidējās paaudzes režisoru intensīvā interese par Raini (dažiem – atkārtotā) liecina, ka, pirmkārt, līdz Raiņa iestudēšanai ir jānobriest, otrkārt, ka Raiņa unikālā, izteiksmīgā un brīžiem jaunradītā latviešu valoda tik precīzi iemieso latviešiem kaut kur dziļi zem ādas gruzdošu kodu un simbolu sistēmu, ka īpaši labi der sabiedrības krīžu vai apdraudējuma brīžos.

Raiņa/Kairiša personāžu evolūcija

Matīsa Gricmaņa iecere savest uz vienas skatuves lugu varoņus ar to autoru nav pirmreizēja, bet ir radoša un ārkārtīgi interesanta. Raiņa sastapšanās ar Spīdolu, Laimdotu, bet pats galvenais – ar lugā “Uguns un nakts” pāris reižu pieminēto, bet kā personāžu tā arī neieviesto Līkcepuri lika man it kā no jauna ielūkoties arī pieminētajā Raiņa lugā.

Scenogrāfija, ko veidojusi Ieva Jurjāne, iemieso izrādes eksistenci starp hiperreālismu – Raiņa un Aspazijas vasarnīcu, kas, iespiesta vienā skatuves malā, gandrīz ietiecas skatītāju zālē, un aiz durvīm paslēptām kāpēm skatuves dziļumā, vai ekrānu, uz kura vienubrīd skatāmas pavisam īstas, dokumentālas Raiņa bēres, – un simbolisko tēlu valodu, ko skatuviski veido stikla kubs, caur kura ar ūdeni nepārtraukti notecējušām sienām tiek filmēti un ekrānā tuvplānos atrādīti izrādes varoņi. Raiņa remarka par ūdeni, kas viļņojas ar visiem zemūdens iemītniekiem aiz nogrimušās Burtnieku pils stikla sienām, iedvesmojusi “Spīdolas nakts” veidotājus tik ļoti, ka arī uz izrādes programmiņas un reklāmas materiālos skatāma zem ūdens ienirusi Ieva Segliņa – Spīdola.

Interesanti izsekot režisora Viestura Kairiša evolūcijai Raiņa tēlu izpratnē kopš 2015. gadā Nacionālajā teātrī iestudētās “Uguns un nakts”. Tolaik par režisoru rakstīju: “Kairišu – režisoru arī teātrī vienmēr vairāk interesējuši, no vienas puses, idejas, simboli un lielie jautājumi, no otras – teātra forma kā pārbaudījums un eksperiments un tikai nez kurā vietā – attiecību psiholoģiskie tīmekļi.” Šo pilnā mērā var apgalvot arī par “Spīdolas nakti”, vismaz tās vizuāli simbolisko daļu. Toties pamatīgi ir transformējušies vairāki varoņi – piemēram, Gunas Zariņas pretrunu plosītā, valdzinošā Spīdola nu Ievas Segliņas azartiskā atveidā ir monolīta, raganīgi stalta, personāžs – simbols. Tāds ir arī Kaspara Dumbura Bruņās tērptais, vīrišķīgais, mazliet ironiski tvertais varonis Lāčplēsis (iepretim iepriekšējā Kairiša – Raiņa iestudējumā Ulda Anžes atveidotajam ievainojamajam dulburim), savukārt liegā, rimtā, kā lelle Baiba skaistā Dārtas Danevičas Laimdota, neraugoties uz krāšņo tērpu, ir daudz mazāk krāsaina kā Maijas Doveikas starp ideju un mietpilsonisku laimi sašķeltā “ideālā sieva” 2015. gada “Uguns un nakts” iestudējumā. Salīdzināšana kritikā nav labais tonis, tomēr analizēt, kāpēc tieši šādas pārvērtības, ir ārkārtīgi interesanti. Un, manuprāt, tās notikušas tādēļ, ka režisoru un dramaturgu vairāk interesējušas citas personāžu grupas.

Simboliskie tēli

Proti, “Uguns un nakts” pozitīvo varoņu grupa apzināti ir veidota kā statiskām zīmēm līdzīgi, simboliski tēli, kuri savus tekstus nevis izdzīvo, bet deklamē, izteiksmīgi, ar plašu amplitūdu žestikulē un pat ārēji līdzinās muzeja eksponātiem. Kostīmu māksliniece Baiba Litiņa Lāčplēsi, Spīdolu, Laimdotu, Dedzi, kā arī raganas Žagatu un Cielavu ietērpusi krāšņos tērpos un sievieškārtas varones apveltījusi biezām, garām bizēm, vizuāli darot šos personāžus līdzīgus “Uguns un nakts” pirmiestudējumam 1911. gadā, kad vēsturiskajā Jaunajā Rīgas teātrī Aleksis Mierlauks iestudēja šo lugu ar Jāņa Kugas scenogrāfiju un kostīmiem.

Pateicoties Ievas Segliņas un Dārtas Danevičas harismai, Spīdolā un Laimdotā tomēr uzplaiksnī arī gluži cilvēciskas intonācijas. Spīdolai priekpilnu azartu sagādā buršanās, savukārt kosmiska mēroga pārtapšanu – viņas meitas Dedzes dzimšana (viens no spilgtākajiem brīžiem izrādē). Laimdotai uz brīdi ar visām bizēm, vainagu un zeltmirdzošo tērpu jāpārtop par Olgu Kliģeri – Mēnessmeitiņu, kuru Rainis ar nepārprotamiem nolūkiem velk klēpī, saskaroties ar Laimdotas neveiklības un neizpratnes pilno skatienu. Katrīnai Grigai Spīdolas un Lāčplēša meitas Dedzes lomā, kas atceļojusi no Raiņa lugas “Rīgas ragana”, ir jāpilda neiedomājami sarežģīts uzdevums – jāataino vecāku pamesta bērna aizvainojums, simbolisks raganiska spēka un cilvēciskas nevainības iemiesojums, miesiska kaislība (ainā ar Melno bruņinieku) un iekšēja tiecība pašuzupurēties, pēdējā ainā – Lāčplēša cīņā ar Melno bruņinieku – aizstājot Spīdolu. Jaunā aktrise ar šo daudzslāņaino misiju tiek galā ar mainīgām sekmēm, tomēr jau vismaz trešajā izrādē varu novērtēt Grigas versmaino temperamentu. Rezonatoru funkcijas ir divām citām raganām – Martas Lovisas Jančevskas jutekliskajai Žagatai un Madaras Viļčukas atraktīvajai čiepai Cielavai. Viņas arī papildina izrādes krāšņo tērpu un garo matu parādi.  

Starp divām pasaulēm

Otro tēlu plejādi veido “Uguns un nakts” negatīvie personāži, kuri vairāk nekā simboliskie Lāčplēsis un Spīdola pielāgojušies reālajai pasaulei. Tie ir Toma Veličko lietišķais, emocionālas intonācijas kā darba instrumentu lietojošais jurists Kangars, kurš uztur apsūdzību pret Raini kā tautas nodevēju un, kas zīmīgi, piedalīties izrādē dodas no skatītāju zāles, kur līdz tam sēdējis publikā, Mārtiņa Meiera mērķtiecīgais un diplomātiskais Tumšais bruņinieks, kurš parādās gan kā mūsu apdraudošās kaimiņvalsts vēstnieks frakā, gan kā bruņās tērpts Lāčplēša duelants, un Artūra Skrastiņa ar mefistofeliskām uzacīm apveltītais Līkcepure, kurš ierodas pie Raiņa un pieprasa pārrakstīt “Uguns un nakts” finālu, atstājot tajā dzīvu Melno Bruņinieku. Skrastiņa tēlotais Līkcepure ir suģestējošs, cilvēcisks (ar aizvainojumu, ka Rainis nav ieviesis viņu “Ugunī un naktī”) un simbolisks vienlaikus. Man šķiet, ka ideālā režisoram būtu gribējies, lai visi simboliskie tēli būtu tikpat ambivalenti, taču kaut kādu iemeslu – laika vai intereses trūkuma dēļ tas gluži nav izdevies. Skrastiņa Līkcepure, bez šaubām, drīzāk aug no “Fausta” Mefistofeļa (kā zināms, Rainis tulkoja šo Gētes lugu) nekā no Pumpura eposa Līkcepures, viņš ir vieds, izmanīgs, patiesi ieinteresēts Raiņa teiktajā un ļoti apņēmīgs. Un, pateicoties aktierim, arī harismātisks, lai arī cinisks. Tiesas prāvā pret Raini viņš darbojas roku rokā ar Veličko Kangaru.

Tiesa un taisnība

Trešā tēlu grupa ir vēsturiskie personāži, kuri, uzdrošinos to apgalvot, dramaturgu un režisoru interesējuši visvairāk. Pirmām kārtām tas ir Artura Krūzkopa atveidotais Rainis – pavecs, allaž piepacelts, lāgiem gurdens un mazliet neirotisks, viņš it kā met tiltu uz Ievas Segliņas atveidoto trauslo Rainīti Viestura Kairiša izrādē “Smiļģis”. Nenoliedzami – tas ir izcils aktierdarbs. Šis Rainis, neraugoties uz fizisko nespēku, esot tērpts naktskreklā kā pirmajā vai uzvalkā kā otrajā cēlienā, saglabā gara spēku pat absurdākajās apsūdzības ainās. Starp citu, šo apsūdzību vēsturisko pamatu varat atrast ne vien Armanda Pučes grāmatā “Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi”, bet arī izrādes “Spīdolas nakts” izsmeļošajā programmā. Tiesas prāvā, kas otrajā cēlienā pārņem skatītāju uzmanību un personīgi man liekas interesantākais izrādes slānis, piedalās vēl trīs reālistiski personāži, kuru daiļrade saistīta ar Lāčplēša mitoloģiju – tas ir Andrejs Pumpurs, eposa “Lāčplēsis” autors, dzejnieks Fallijs ar lugu “Lāčplēsis” un par latviešu tautas nodevēju tradicionāli dēvētais Andrievs Niedra ar lugu, cik ironiski, “Kangars”. Šiem personāžiem jāatbild, vai Raiņa centieni ieviest vienojošu apzīmējumu “latvijieši” visām Latvijā dzīvojošām tautām (starp citu, krievu valodā termins “latvijci” ir ļoti labi iedzīvojies) un Raiņa saistība ar komunistiem interpretējama kā tautas nodevība. Jura Bartkeviča Pumpurs iemieso virsnieka iznesību, Imanta Strada Niedra – kategoriska cilvēka aizlauztību vispārēja nicinājuma priekšā, bet Meinarda Liepiņa Fallijs – dekadenta manierīgumu. Tiesas ainā tiek realizēti Līkcepures plāni – pārrakstīt Latvijas vēsturi, iznīcināt tās garīgās autoritātes. Kad tas neizdodas, jo Raiņa gars ir nesalaužams, Rainis tiek sastindzināts piemineklī.

Taču arī piemineklī viņam nav ļauts iestigt. Ir vēl divi vēsturiski personāži, kuri uztur pie dzīvības dzīvo, cilvēcisko Raini – Indras Briķes apdzisusī, tomēr mīlestības un rūpju pārņemtā Aspazija un Olgas Dreģes (citā sastāvā Lidijas Pupures) rosīgā Anniņa – vienlaikus Pliekšānu kalpone un likteņa pavediena audēja. Jāpiezīmē, ka visus izrādes slāņus palīdz saturēt komponista Uģa Prauliņa pārlaicīgā, efektīgā mūzika.

Varbūt visas izrādes detaļas laikā, kad to skatījos – tuvu pirmizrādei –, vēl nebija ideāli noslīpētas, un brīžam skatītāju uzmanība netiek turēta tik grodā sasprindzinājumā, tomēr man prieks, ka Viesturs Kairišs atkal pievērsies Rainim un ka Dailes teātrī tapis tik liela mēroga un domas dziļuma iestudējums.