Samuels Ozoliņš

Beidzis Rīgas Valsts vācu ģimnāziju, dažādu teātra projektu dalībnieks

Trakā Brands un mūsdienu dievišķais

2023. gada noslēgumā elektroniskais teātra žurnāls KrodersLV organizēja jauno autoru konkursu, aicinot iesūtīt recenzijas par Latvijas teātru jauniestudējumiem.

Piedāvājam lasītāju uzmanībai konkursa laureātu – topošo teātra un mākslas kritiķu recenzijas rubrikā "Students VĒRTĒ". Vārds Samuelam Ozoliņam – Rīgas Valsts vācu ģimnāziju absolvējušais jaunietis aktīvi interesējas par teātra jomu, darbojies festivāla “Homo Novus” kuratoru programmā “Apvērsums” (2023), ir teātra studijas “Kāpnes” dalībnieks un sezonāla eksperimentālā zīna “Rose-tinted glasses: Unbribed opinions about art (and) world” līdzautors un redaktors.

Viesturs Kairišs vairāk nekā 150 gadu pēc Henrika Ibsena dramatiskās poēmas “Brands” pirmā izdevuma, gandrīz 50 gadus pēc Arnolda Liniņa leģendārā iestudējuma Dailes teātrī, kas iekļauts Latvijas Kultūras kanonā, atkal iestudējis “Brandu”. Kāpēc? Izrādes aprakstā teikts: “Dailes “Branda” jaunajā versijā viņš vairs nav tikai garīdznieks, bet jaunas ēras un jaunas domāšanas pravietis. Un viņš ir sieviete.”

Jā, kāpēc, pie velna, Brands ir sieviete? Nepretendēju sniegt vienīgo un pareizo interpretāciju, bet pirmais, kas nāk prātā, par to domājot, ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) sinodes 2016. gada vasarā pieņemtais lēmums par to, ka sievietes par mācītājām vairs ordinētas netiks, lai gan de facto sievietes par mācītājām kļūt vairs nevarēja, sākot ar Jāņa Vanaga nākšanu LELB arhibīskapa amatā 1993. gadā. Šis lēmums saasināja jau vairāk nekā 20 gadus notiekošās diskusijas par to, vai baznīcas likumi ir pakļauti arī vispārējām cilvēktiesību normām un vai baznīcai būtu jādomā par dzimumu līdztiesību, diskriminācijas un seksisma problēmām. LELBāL (Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīca ārpus Latvijas) savukārt joprojām sievietes ordinē, tāpēc sievietes, kas vēlas sekot savam aicinājumam kļūt par mācītājām, ir spiestas to darīt ārpus Latvijas, jo tur tāpat kā pārējā Eiropā sievietes-mācītājas ir ikdienišķa parādība. Skandināvijā (kur oriģināli norisinās šie notikumi), piemēram,  sieviešu-mācītāju ir ļoti daudz, Zviedrijā – pat vairāk nekā vīriešu-mācītāju. Lai gan iestudējumā konkrētu laika un vietas atsauču nav, šis ir nozīmīgs zemteksts, kas Latvijas sabiedrībā joprojām ir aktuāls (un nesen aktualizēts arī Kristīnes Briedes filmā “Svārstības”). Varbūt Brands ir trimdas latviete-mācītāja vai kāda no Norvēģijas mācītājām? Iespējams, Viesturs Kairišs caur “Brandu” apzināti vai neapzināti tāpat kā Ibsens pauž skeptisku attieksmi pret valsts politikā un garīdzniecībā notiekošo. Lugas tapšanas laikā tā bija Skandināvijas valstu nespēja vienoties par atbalsta sniegšanu Dānijai konfliktā ar Prūsiju, kuras dēļ daļa Dānijas teritorijas tika okupēta.

Askētiska un stipra – tāda ir Ievas Segliņas Brands, aktrisei kārtējo reizi pierādot savu vietu Dailes teātra izrāžu pirmajā plānā, un Viesturs Kairišs nosacīti ar viņu turpina “Smiļģī” iesākto māksliniecisko sadarbību, kur viņa spēlēja Raini, par ko saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu 2020./2021. gada sezonā. Lai gan Ievas Segliņas personība agresivitāti un spēku neizstrāvo, uz skatuves viņa pārvēršas, pārtop, un tas notiek tieši skatītāju acu priekšā: ir fascinējoši vērot, kāds ir Brands uz skatuves un kāda – Ieva Segliņa, kad iznāk uz aplausiem. Baibas Litiņas kostīmi (kas Brandam izrādes laikā ir tikai divi) papildina varoņa askētiskumu un gara stiprumu – uz pelēko plēves kalnu fona viņa neizceļas, bet gan vairāk saplūst ar vietu, kurai nodevusies. Otrajā cēlienā Brands tāpat kā scenogrāfija iegūst sniegbaltu tīrumu, atkal saplūstot ar sev nolemto vidi – ledājiem un sniega kalniem. Ieva Segliņa ir nepārspējama, un diez vai kāda cita Latvijas aktrise spētu iznest šo lomu, kurā saplūst gan Mēdejas, gan Fausta motīvi, reliģisks fanātisms un vārda brīvība, sievišķais un vīrišķais. Kārļa Arnolda Avota iedzīvinātais Agnus (lugā Agnese) savukārt pirmajā cēlienā netiek līdzi skatuves partneres enerģijai, bet izaug (vai varbūt degradējas) kopā ar savu tēlu un otrajā cēlienā pārliecina ar savu pat slimīgo apsēstību un nodevību sievai, kas diez vai saucama par mīlestību. Vēl jāuzteic arī Vitas Vārpiņas māte, kas pārsteidz ar svinīgu graciozumu, un Lilita Ozoliņa, kuru pēc aktrises aiziešanas mūžībā nu aizstājusi Indra Briķe, epizodiskajā ārstes lomā – šis laikam ir vienīgais tēls, kas izrādē ienāk ar līdzjūtīgu cilvēcīgumu.

Scenogrāfiju veidojusi Ieva Jurjāne (turpinot sadarbību ar Viesturu Kairišu), tā sākumā atstāj vienaldzīgu un atgādina citu režisora veidoto iestudējumu minimālisma un konceptuālisma vizualo noformējumu (“Mumu”, scenogrāfs Viesturs Kairišs; “Smilģis”, scenogrāfe Ieva Jurjāne; “Salome”, scenogrāfs Reinis Dzudzilo). Bet tieši skatuves mainībā – skatuves izkārtojums izrādes laikā vairākas reizes tiek mainīts un transformējas pats – slēpjas tās burvība – tāpat kā kalnu šļūdoņi, tā ir neparedzama un majestātiska un ienes jaunu elpu nenovecojošām idejām. Zālē ir jūtama skatītāju aizturētā elpa, scenogrāfijai pirmo reizi paceļoties. Un Dieva visuredzošā acs (ekrāns) ir ģeniāls pienesums – pavērojiet, vai Rūdolfa Gediņa operators Jēzus patiešām redz visu?

Lai gan izrādes teksts ir vairāk nekā pusgadsimtu sens un, protams, rakstīts un atdzejots saistītā valodā, Edvīna Raupa tulkojumā un aktieru balsīs tas skan dzīvi, nesamāksloti. Justīne Kļava, kas koncepcijai pielāgojusi Edvīna Raupa tulkoto tekstu, kopā ar režisoru mainījusi dažus it kā maznozīmīgus faktus, kas ir vēl viens izrādes un tās teksta dinamiku veidojošs faktors un pārsteidz patīkamā veidā, piemēram, Karīna, kas sākumā ir Agnus iemīļotā, beigās parādās kā mūķene, kas līdzās Yo-yo rotaļlietām tirgo Jēzus figūriņas. Šī aina ļoti atgādina katru gadu Aglonā notiekošo – svētceļnieki tiek atalgoti ne tikai ar dievkalpojumu, bet arī pārpilnu gadatirgu, kurā nopirkt var visu, sākot no garīgajām grāmatām un svētbildēm, beidzot ar spīdīgām rotaļlietām un citiem plastmasas sūdiņiem. Jēkaba Jančevska mūzika darbojas perfektā simbiozē ar izrādes vizuālo estētiku un aktieru sniegumu, tā kalpo kā izcils fons, kas iestudējuma vēstījumā iekļaujas nemanāmi un organiski. Viens no emocionālākajiem brīžiem izrādē ir tieši Branda dziedājums otrajā cēlienā, kuru gribētos pastiept mazliet garāku, lai atmosfēra tiktu sablīvēta vēl vairāk.

Piemēram, nosaucot izrādi par “ideju melodrāmu”, tas, protams, strādā mārketinga labā, bet izrādē neattaisnojas, Fogtu ietērpjot Ziemassvētku vecīša kostīmā un Brandam liekot pārvietoties kā videospēles varonim (kas sākumā ļoti traucē koncentrēties); tam visam, protams, var mēģināt atrast izskaidrojumu, bet tas vairāk atgādina postmodernistu mēģinājumus šokēt publiku jaunos veidos. Par spīti tam Dailes teātra iestudējums “Brands” pavisam noteikti ir ievērības cienīgs darbs Latvijas un arī Eiropas kultūrtelpā, kas vairāk uzdod jautājumus, nekā uz tiem atbild, saprotams daudznozīmīgi un nojauc laika un telpas robežas, kas ir dažas no kvalitatīvas laikmetīgās mākslas iezīmēm, ko pamanīt šajā izrādē. 

Izskatās arī, ka Viesturam Kairišam “Branda” komanda ir iepatikusies – novembrī pirmizrādi piedzīvojusi pēc Raiņa “Uguns un nakts” veidotā izrāde “Spīdolas nakts”, kurā Spīdolas loma atvēlēta nevienam citam kā Ievai Segliņai, scenogrāfiju veidojusi Ieva Jurjāne un kostīmus – Baiba Litiņa. Interesanti, ka arī šis iestudējums notiek gandrīz 50 gadus pēc cita leģendāra režisora Pētera Pētersona tās pašas lugas iestudējuma Dailē. Viestura Kairiša darbi tik tiešām pierāda, ka ir klasika, kas nenoveco, nekad nepaliks neaktuāla un garlaicīga – vajadzīga tikai jauna interpretācija, izcila komanda, daudz naudas un laika un mazliet ellišķīgi dievišķā.