Kritiķu īsviedokļi par Ilzes Ķuzules-Skrastiņas monoizrādi “Visas viņas” Dailes teātrī

Ceļā uz virsotni

Gundega Saulīte: No Dailes teātra jaunā skatuves darba – Ilzes Ķuzules-Skrastiņas monoizrādes “Visas viņas”, kas pirmizrādes vakarā tika uzņemts ar pārpildītās Mazās zāles kupliem aplausiem, varam iegūt daudz.

Vispirms tā ir iepzīšanās ar jaunu dramaturga vārdu, tas ir Alistērs Makdauels –britu autors, kuram vēl nav pat četrdesmit. Dažos gados viņa lugu cikls “Trīs dzejoļi” Lielbritānijā iestudēts vairākkārt, pērn izrādīts arī Aviņonas festivālā. Nu Ievas Lešinskas-Geiberes labskanīgā tulkojumā sācis dzīvi Dailes teātrī ar nosaukumu “Visas viņas” Ineses Mičules režijā. Par autoru, viņa domām un uzskatiem daudz pastāsta izrādes programma, tā, kā vienmēr beidzamajās sezonās, ir būtiska un nepieciešama daļa no teātra vakara piedāvājuma.

Šajā piedāvājumā ir trīs monologi, savstarpēji nesaistīti, tie ataino gan atšķirīgus laikmetus, situācijas, gan trīs atšķirīgu sieviešu izpausmes. Kad izrāde beigusies, gribot negribot tiecamies atrast kādu kopsaucēju. Varbūt tā ir dzīve, kurā tik tuvu kopā ir sākums un gals? Katrā ziņā nāves, iznīcības klātbūtne ir visos trīs monologos. Taču tikai trešajā, ko Ilze Ķuzule-Skrastiņa pasniedz tādā kā radioteātra manierē, sēžot pie mikrofona un dažādās balsīs īsās frāzēs un skaņu kombinācijās atspoguļojot sievietes mūža ritējumu no piedzimšanas līdz pēdējam elpas vilcienam, saņemam apjausmu par turpināšanos, dzīves loku atkārtošanos, par nebeidzamību.

Iestudējuma galvenā vērtība, tā intriga un attaisnojums ir Ilze Ķuzule-Skrastiņa savā pirmajā monoizrādē. Tik daudzšķautnaina un saistoša, lai nebūtu ne mazāko šaubu par viņas talanta jaudu. Aktrise ved sev līdzi, rosinot skatītājus domāt, iztēloties, novērtēt. Protams, ir trīs pārvērtības, atšķirīgas izpausmes, pat trīs dažādas vēstījuma tonalitātes, taču visvairāk pārliecina tieši cilvēcīgais krampis iesaistīt mūs viņai svarīgajās domās, darīt visu ar pārliecību par katra runātā vārda un katra soļa nozīmību. Un tieši trešajā daļā, kurai dramaturgs, šķiet, devis vismazāk iespēju izpausties ārpus skaņu un atsevišķu vārdu virknēm, tiek panākts visa vakara emocionālais kāpinājums un notiekošā jēgas atklāsme.

Lai cik skopiem vārdiem raksturota dzīves plūsma, mūža gaita, paaudžu maiņa, tieši šajā daļā mēs redzam un sajūtam dzīves ritējuma skaistumu. Un to, ka beidzoties nekas nebeidzas.

Iestudējumā kopā ar režisori Inesi Mičuli, scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Ievu Kauliņu panākta materiāla izjūtas un sapratnes saskaņa. Tā ir gudru, intelektuāli nobriedušu sieviešu sadarbība, kurā nav vēlēšanās īpaši jūtināties, bet gan kopdarbā vērtēt un analizēt sarežģīto dzīvi, kas slēpjas aiz vienkāršiem, neciliem vārdiem.

Tā vien šķiet, ka Ilze Ķuzule-Skrastiņa šajā sezonā metusies izaicināt pati sevi. Vispirms viņa parādās kā Eiridīke ar neaptverami sarežģīto (un samežģīto) ķermeņa valodu. Tagad tai uz pēdām seko trīs monologu izrāde, kam, jādomā, būs ilgs skatuves mūžs. Atliek tikai novēlēt nākotnē, vislabāk – vistuvākajās sezonās – lielu lomu teātra pamatrepertuārā. Ieroči ir asināti, meistarība tiek arvien no jauna briedināta un apliecināta. Viņa tai ir gatava!

Trīs vientuļas sievietes

Edvards Bruss: Dailes teātra Mazā zāle šosezon, šķiet, atvēlēta nedaudz neierastāku teātra pieredžu sastapšanai un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas talanta baudīšanai. Kā vēstīts izrādes “Visas viņas” programmiņā, tās dramaturģiskais materiāls “ir prasīgs kā pret aktrisi Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu, izrādes režisori Inesi Mičuli un radošo komandu, tā arī skatītājiem”. Lai gan šāds paziņojums varētu šķist nedaudz biedējošs, šķiet, tieši tas izrādi padara tik aizraujošu.

105 minūtēs Ilze Ķuzule-Skrastiņa skatītājus iepazīstina ar trīs sievietēm un viņu stāstiem, tomēr katrs no tiem pasniegts radikāli atšķirīgos formātos. Izrāde iesākas samērā lēni, sniedzot īsu ieskatu kādas jaunietes dzīvē un pasaules uztverē 1940. gada kara plosītajā Anglijā; tālāk tā aizved pie kādas uzmācīga traipa nomocītas sievietes, kuras apziņa transcendē ķermeniskās robežas un vēstī par neizbēgamo apokalipsi; līdz beidzamajā daļā iepazīstam kādas sievietes mūžu visā tā garumā. Neskatoties uz dažādību, stāstos izgaismojas galveno varoņu vientulība, sastapšanās ar sabiedrības gaidām (piemēram, medijos aizvien vairāk aktualizētā tēma par spiedienu sievietēm dabiski būt ideālām mātēm bez iespējas kļūdīties) un cilvēka mirstīgums.

Izrādē galveno vietu ieņem runātais vārds, pār kuru Ilze Ķuzule-Skrastiņa valda pilnīgi. Aktrises kustības ar katru iestudējuma daļu kļūst aizvien minimālākas, Ievas Kauliņas scenogrāfija starp stāstiem tiek transformēta, tomēr tā vairāk kalpo par vizuālu indikatoru jaunas lappuses pāršķiršanai, līdz ar to visa uzmanība vēl vairāk nekā citās monoizrādēs ir vērsta uz aktieri, un aktrisei to veiksmīgi izdodas noturēt.  Visspilgtāk Ilzes Ķuzules-Skrastiņas talanti atklājas izrādes pēdējā monologā ar nosaukumu “Tas viss”, kas ir garākā un veiksmīgākā daļa. Sekojot dramaturga Alistēra Makdauela noteikumiem, ka teksts jāizrunā ātri, aktrise meistarīgi izspēlē varones strauji mainīgās emocijas un papildina stāstījumu ar citiem varoņiem, spēji transformējot balss tembru un intonāciju.

Neskatoties uz vārdu plūdiem, kurus dramaturgs lugas drukātajā versijā izkārtojis aizrautīgās shēmās, iestudējumā liela nozīme ir arī klusumam.

Pat ja reizēm nedaudz neērts, klusums ieved daudz intīmākā telpā ar aktrisi un katrā izrādes daļā funkcionē atšķirīgi. Pirmajā daļā tas ļauj labāk identificēties ar galvenās varones neiederēšanās un citādības sajūtu;  otrajā – vieta klusumam atstāta pavisam maz, un arī īsajos brīžos, kad runa pārtrūkst, tas ir iedzīvināts, jo tomēr gribas cerēt, ka sarunā piedalās vēl kāds; noslēdzošajā daļā klusums palīdz neapmaldīties straujajā dzīves ritumā, izceļot tos brīžus, kad visa apkārtējā pasaule apstājas un sirds dauzās aizvien skaļāk un straujāk.

Izstiepti un spocīgi skanot Šopēna noktirnei, izrādes beigās skatītājs uz īsu brīdi tiek atstāts tumša ētera varā, ar iespēju reflektēt par savas dzīves pagriezieniem, līdz atkal jāatgriežas tās straujajā ritējumā.