Dailes teātra izrāde “Pīters Pens saiet sviestā” radusies kā “Izrādes, kas saiet sviestā” turpinājums. 

Abi šie divu gadu laikā tapušie iestudējumi ir pārcēlumi no “Mischief” teātra Londonas Vestendā. Abos darbojas Kornlijas universitātes drāmas pulciņš, kurš “Izrādē, kas saiet sviestā” ar dažādām ķibelēm pirmizrāda detektīvstāstu “Slepkavība Haveršamas muižā”, savukārt jaunākajā Dailes teātra uzvedumā – bērniem labi zināmo Džeimsa Metjū Berija lugu “Pīters Pens” (“Sprīdīša bibliotēkas” lasītājiem labāk zināms Berija stāsts ar tādu pašu nosaukumu).

Dažādie līmeņi

“Izrāde, kas saiet sviestā” ir visnotaļ izdevusies situāciju komēdija, biļetes uz to ir izpirktas, un tikai Dailes teātra vadības iekšējie matemātiskie vienādojumi varētu izskaidrot, kāpēc divus gadus pēc pirmās “Mischief” franšīzes ir nepieciešama otrā. Tās pavisam noteikti nav izrādes, kas attīstītu teātri vai aktierus jaunā teātra valodā, bet kuru galvenais uzdevums ir precīzi izpildīt visus ar dekorāciju gāšanos vai lidināšanos saistītos trikus, ar pareizu spēka pielietojumu un pareizā leņķī ietriecoties scenogrāfijas elementos. Šo izrāžu uzdevums ir vienkāršs un teātru izdzīvošanas ābecē cienījams – nopelnīt un sasmīdināt. Vai otrādi.

“Pīters Pens saiet sviestā” sākas jau pirms izrādes – Klāva Kristapa Košina izrādes vadītājs Trevors un viņa asistents – Daiņa Gaideļa Leo rosās pa skatītāju zāli ar slotu un rāciju, viņiem pievienojas režisors (vēlāk arī Džordža Dārlinga un Kapteiņa Āķa lomu atveidotājs) – Laura Subatnieka Kriss Bīns un Madaras Viļčukas Terēze – vēl viena izrādes vadītāja asistente. Tiek meklēts āmurs, bet piedāvāts airis, skatītāji (šo rindu autore) tiek iesaistīti mākslīgā sniega plēšanā no salvetēm, kurš tiek izbārstīts turpat zālē, tiek flirtēts ar skatītājām un nodziedāta “Daudz baltu dieniņu” kāda skatītāja dzimšanas dienā. Citiem vārdiem sakot, publika tiek profesionāli iesildīta, un tās atsaucību – īpaši bērnu – var just visas izrādes laikā.

Lugas autori Henrijs Luiss, Džonatans Seiers un Henrijs Šīlds savā darbā pierakstījuši šādu piezīmi: ““Pīters Pens saiet sviestā” ir radīts, lai to iestudētu divos līmeņos: pirmkārt – kā klasisks stāsts par Pīteru Penu, kas vienmēr vīd cauri uzveduma haosam un starpgadījumiem, otrkārt – stāsts par AKTIERIEM, kas uzstājas šajā lugā, kas caurauž visu viņu sniegumu izrādes laikā, tādējādi attīstot pamatā esošo lugas metanaratīvu. Šajā lugā ikviena aina jāspēlē galvenokārt tās patiesuma dēļ, nevis smieklu dēļ – kad izrāde saiet sviestā, tas aktieriem ir patiesi sāpīgi!” Savukārt pamatversijas režisors Ādams Megido turpmākajiem iestudētājiem piezīmējis, ka ir vēl trešais līmenis: “No režisora skatpunkta darbs uztverams trīs līmeņos: kā tehniski un ritmiski precīzi iestudēts farss; kā Kornlijas universitātes Drāmas pulciņa aktieru savstarpējo attiecību un intrigu izklāsts; kā plaši iemīļotais stāsts par Pīteru Penu ar visu tam piemītošo maģiju, naivumu un brīnuma sajūtu.”

Piebildīšu, ka izrādi uz Dailes teātra skatuves pārcēlusi britu teātra komanda ar deleģēto režisoru Fredu Greju priekšgalā. Lugu tulkojusi Kintija Rodžersa, un man sentimentālu un literatūrvēsturisku iemeslu dēļ ir žēl, ka lugas Pītera Pena daļā nav izmantots Vizmas Belševicas veiktais Berija stāsta tulkojums, kurā ir Kapteinis Ķeksis, nevis Kapteinis Āķis, un laumiņa ir Skārdulīte, nevis Zvārgulīte.

Sitkoma valgos

Iestudējumā no visiem trim Megido minētajiem līmeņiem dominējošais ir farss, situāciju komēdija. Aktieriem tā nav tik ierasta prakse, jo kopš laika, kad Dailes teātrī farsus iestudēja latviešu režisors no Zviedrijas Andris Blekte, kaitinādams kritiķus, tomēr apmācīdams aktierus šai specifiskajā žanrā, ir pagājuši teju 30 gadi. Izrādē “Pīters Pens saiet sviestā” neticamie Kornlijas aktieru sarežģījumi uzveduma gaitā tiek atrādīti gana raiti un ritmiski, tomēr aktieru tēlu veidošanas paņēmieni atšķiras. Kristīne Nevarauska, kuras Anijai Tviloilai izrādē lemts virtuozi mainīt veselas trīs lomas, nereti nepaspējot virs iepriekšējā personāža tērpa aizpogāt nākamo kostīmu, izmanto iespēju mainīt intonāciju no mīļmāmiņas (Mērijas Dārlingas lomā) līdz bērnišķi paštaisnai (laumiņas Zvārgulītes ādā). Tuvu reālpsiholoģiskam portretam turas Anetes Krasovskas Sandra Vilkinsone, kura atveido Vendiju Dārlingu un kurā ir iemīlējies gan Pītera Pena lomas atveidotājs Džonatans Niklāva Kurpnieka veidolā, gan Maikla Dārlinga un sižetā tik svarīgā krokodila tēlotājs – Ginta Andžāna Makss. Niklāvs Kurpnieks savā lomā runā izmainītā balsī un pārspīlēti žestikulē, Laura Subatnieka Kriss, uzņēmies vadošo lomu saziņā ar skatītājiem, apbižota bērna intonācijā sauc tos par stulbiem, lai gan pārējā laikā uzvedas dabiski. Un tā tālāk. Acīmredzot no Anglijas atbraukušajai teātra komandai vissvarīgākais uzdevums bijis tehniski nodrošināt uzveduma norisi, jo dažādajām Kornlijas aktieru un dekorāciju ķibelēm svarīga precizitāte un laika nogriežņu ievērošana. Aktieru “darbs ar tēlu” palicis katra paša gaumes, humora un žanra izjūtas robežās.

Humors mēdz būt ļoti dažāds. Melns, nešpetns, viegls, rotaļīgs, asprātīgs, elegants, vulgārs. Katra no šīm šķautnēm uzrunā gan savu auditoriju, gan attiecīgo šķautni – ja vien tā eksistē – katrā cilvēkā. Ir skaidrs, ka izrādē, kurā visi smejas par cilvēku, kas pēkšņi palicis apakšveļā vai iesprūst kādā caurumā, tiek spiests uz parupjā, vulgārā viduslaiku laukumu teātra humora pogām. Tā var būt, tomēr veiksmīgāk, manuprāt, tas notiek Emijas Milbērnas iestudētajā “Izrādē, kas saiet sviestā”, kurā drāmas pulciņš iestudē krimināldrāmu, nāvējošajiem pavērsieniem melnā humora garā izteiksmīgi kontrastējot ar aktieru komisko rosīšanos.

Ģimenes izrāde?

“Izrādei, kas saiet sviestā” vecuma ierobežojums Dailes teātra mājaslapā netiek norādīts, kamēr “Pīters Pens saiet sviestā” apzīmēta ar 7+, tādējādi drīzāk norādot nevis vecumu, zem kura iestudējums nebūtu ieteicams, bet gan vecumu, no kura izrādi var apmeklēt. Pirmizrādē bērnu bija daudz, un viņi bija atsaucīgākā publikas daļa – gan skaļi komentēja pirms izrādes skatītāju zālē notiekošās darbības, gan atsaucās uz personāžu jautājumiem, kur meklējami citi personāži, gan aizkustinoši sauca, ka tic laumiņām, kad Zvārgulītes lomas tēlotāja zaudēja samaņu, saņēmusi sitienu ar elektrību. Pie kritiķes Kitijas Balcares ieraksta Facebook vietnē, kurā viņa iebilst pret visai agresīvā satura piedāvāšanu bērnu auditorijai, izvērtusies diskusija par to, vai bērni nav pelnījuši augstvērtīgāku piedāvājumu un vai šāda izrāde vispār ir viņiem piemērota. 

Paredzu, ka izrādes “Pīters Pens saiet sviestā” vērtētāji dalīsies divās daļās. Vienā ir teātra pazinēji, kam izrāde liksies sekla un muļķīga jau tādēļ vien, ka tajā nav itin nekā oriģināla un neparasta, bet joki mēdz būt pajēli. Šai daļai pievienosies cilvēki ar pedagoģisko izglītību, kas uzskata – ja reiz izrāde paredzēta bērniem, tai jāsniedz pareizas uzvedības un empātiskas attieksmes pret citiem paraugs. Šajā izrādē no tā ne smakas. Otra daļa noteikti būs tādi, kas no sirds izsmiesies par pieaugušo ķibelēm un jutīsies labi pavadījuši laiku.