Recenzija par Čehova teātra izrādi ““Skatuve” UGUNĪ” Lauras Grozas režijā

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris pievērsies latviešu dramaturģijā un teātrī līdz šim neskartai, smagai un sarežģītai tēmai – staļinisko represiju laikā realizētajai “latviešu operācijai”, kuras rezultātā tika nogalināti 17 000 latviešu, tostarp iznīcināts Valsts latviešu teātris “Skatuve” Maskavā un tā darbinieki. Jaunais uzvedums ““Skatuve” UGUNĪ” Lauras Grozas režijā organiski iekļaujas teātra šosezon izsludinātajā iestudējumu ciklā par varas un sabiedrības attiecībām, rosinot pārdomas par mākslas un mākslinieku likteņiem jebkurā totalitārā režīmā.

No konkrētā uz vispārinājumu

Dramaturgam Artūram Dīcim bijis grūts un sarežģīts uzdevums – no arhīvu materiāliem, sausiem faktiem un ārkārtīgi skopajām ziņām par to personību privāto dzīvi, kas bija saistītas ar teātri “Skatuve” tā pēdējā posmā, izveidot ticamus tēlus un raksturus, darbību un konfliktus. Nopietnu pētījumu rezultātā dramaturgs paveicis atzīstamu darbu, precīzi atspoguļojot 1937./1938. gada baiļu, neziņas, apjukuma un apdraudētības situāciju “ļaunuma citadelē” un restaurējot teātra iznīcināšanas “iespējamo vēsturi”. Dramaturga un režisores tandēms nepretendē uz vēsturisku precizitāti, bet tiecas konkrēto “gadījumu” ievietot plašākā vispārinājuma aplocē, tālab tradicionālu, psiholoģiski izvērstu raksturu vietā redzam tēlus – konceptus, raksturu ieskicējumus un pamatmatricas, tēlus – idejas, kas pauž savus pārspriedumus par mākslu, virza uz priekšu galvenos notikumus, u. tml. Tas novedis pie zināma haosa un paabstraktas aptuvenības, īpaši Iestudējuma pirmajā daļā, kuras norisēm cauri spraucas sakonstruētība un daudzi neatbildēti jautājumi, kas sasaucas ar vēlāk atšifrētās pamatsituācijas absurdumu un bezjēdzīgumu – latviešu teātra darbiniekiem izvirzīto safabricēto apsūdzību teroristiska akta organizēšanā. Otrā daļa ir dramaturģiski un skatuviski mērķtiecīgāka un kompaktāka, pārliecinot par to, ka šī “latviešu lieta” ir tikai viens no neskaitāmajiem posmiem totalitārisma noziegumu ķēdē.

Uzveduma vizuālais tēls un vide, īpaši izrādes pirmajā daļā, kad uz skatuves uzbūvēts “teātris teātrī” ar samta priekškaru un gleznotu fonu, kur viļņojas video projekcijas – scenogrāfijas un kostīmu mākslinieki MAREUNROL’S, videomākslinieks -8, gaismu mākslinieks Ainārs Pastars –, ir patiesi iespaidīgi. Satraucošo notikumu atmosfērā jūtīgi ievada Rūdolfa Dankfelda un Miķeļa Putniņa oriģinālmūzika, un konkrētais stāsts par likteņa nolemtajiem, kuri vēl nenojauš savu nolemtību, var sākties.

Iestudējuma galvenā varone ir “Skatuves” jaunpienācēja, saskaņā ar vispārinājuma loģiku – vienkārši Marija, kuras prototips ir latviešu izcelsmes aktrise Marija Leiko. Aktrise lielāko daļu sava darba mūža aizvadījusi vācu teātrī un kino, kur, pārvarot valodas barjeru un sīvu konkurenci, spējusi sev iekarot vietu un reputāciju gan Maksa Reinharta teātros, gan vācu mēmajā kino un kreisi noskaņoto intelektuāļu vidē. Hitleram nākot pie varas, atgriezusies Latvijā, bet arī te, kad pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma tika aizliegtas viņas un Austras Ozoliņas-Krauzes lugas “Marija Vaļevska” izrādes Nacionālajā teātrī, drošu darba perspektīvu aktrisei nebija. Pēc meitas nāves Tbilisi iegriezusies Maskavā kopā ar mazmeitiņu, par kuru bija uzņēmusies rūpes, Marija Leiko pieņēma piedāvājumu pastrādāt latviešu teātrī “Skatuve”, nenojaušot, ka tā būs viņas dzīves pēdējā pietura.

Uz Marijas lomu, kam izrādē atvēlēts visvairāk skatuviskā laika un telpas, uzaicināta Inese Kučinska, un aktrisei arī visai fragmentētajā lomas materiālā izdodas radīt iespaidu par savas varones īpatno mākslas valodu, nervozo, ārēji apvaldīto, bet iekšēji trauksmaino, ekspresionistisko spēles veidu un garīgo aizrautību. Marija Leiko, kuru savulaik vācu kritiķi dēvēja par “trako svēto”, bet latviešu kritiķi rakstīja, ka aktrises “dvēsele ir liesma trauslā kristāla traukā” , atzīstot viņu par “modernā cilvēka dziļākās būtības spēcīgāko izteiksmi mākslā”, jo savās viesizrādēs Latvijas Nacionālajā teātrī 1920. un 1930. gados māksliniece šī teātra tradicionālajā psiholoģiskajā reālismā ienesa skaudru jaunāko laiku izjūtu un izpratni, šķiet ļoti radniecīga Ineses Kučinskas aktrises būtībai. Taču lomas vispārinātā, paabstraktā ievirze ļauj tikai pieskarties Marijas Leiko sarežģītajai personībai un liktenim, kas viņu aizveda līdz “Skatuvei”, cietumam un nāvessodam.

Iestudējuma pirmajā daļā visa darbība vijas ap apdraudēto Blaumaņa lugas “Ugunī” izrādi, kur Marijai jāspēlē Kristīne – viņas vienīgā un pēdējā loma “Skatuvē”, kad liela daļa no jau aizturētajiem izrādes dalībniekiem nav ieradušies un pārējie izmisīgi cenšas glābt katastrofai nolemto situāciju. Riskanti un efektīgi tiek sapludinātas divas paralēlas darbības: centrā uz mazās skatuvītes Ineses Kučinskas Marija – Kristīne kāzu kleitā runā Blaumaņa tekstu, bet lejā čekisti jau pratina izrādē klātneesošo, jau apcietināto Edgaru – aktieri Janu, ko atveido Ivars Kalniņš. Marijas tēls papildināts ar diviem sirreāliem, abstraktiem tēliem – aktrisi Sirreālisti un aktrisi Dadaisti, ko izteiksmīgi iedzīvina Veronika Plotņikova un Jana Herbsta, konceptuāli akcentējot aktrises piederību modernisma mākslai. Ainā, kad abas līdz tam krāšņi un stilīgi ģērbtās aktrises līdzās Kristīnei arī parādās baltās līgavas kleitās ar miršu vainadziņiem galvā, viņu līdzdarbošanās blakus Ineses Kučinskas varonei šķiet visorganiskākā un pārliecinošākā.

Asākus akcentus un iekšēja konflikta dzirkstis izrādē ienes Jekaterina Frolova ar savas varones Annas (prototips – režisore un pedagoģe Anna Lācis) skepsi pret “prīmas” Marijas spēles veidu un attieksmi pret Blaumaņa Edgaru, kuru temperamentīgā proletāriskās aģitmākslas apoloģēte Anna tiecas piepulcēt cīnītājiem par brīvību un vienlīdzību. Spilgts, atmiņā paliekošs tēla uzplaiksnījums – vispārinājums.

Negaidīti likteņu krustpunkti

Anna jeb Asja Lācis, kuras lomu Dāvja Sīmaņa filmā par Mariju Leiko “Marijas klusums” atveido Inese Kučinska, nav vienīgā, kura, neraugoties uz mērķi vispārināt, tomēr būtu pelnījusi daudzveidīgāku un izvērstāku skatuves dzīvi. Dramaturgs pats radioraidījumā “Kultūras rondo” atzinis, ka dziļāku pētījumu ir pelnījis arī režisors, aktieris un pedagogs Osvalds Glāznieks, kurš Krievijā pieņēma uzvārdu “Glazunovs” un kura dzīvesstāsts būtu pat filmas vērts. Izrādē šis tēls parādās visai pompozā un kolorītā Mārtiņa Vilsona atveidā, bet arī vispārināti. Ievērojamā armēņu izcelsmes režisora Jevgeņija Vahtangova skolnieks, viņa vārdā nosauktā teātra un studijas vadītājs, arī teātra “Skatuve” dibinātājs un vadītājs, Osvalds pret pārējiem skatuviešiem izturas ar tēvišķa aizbildņa un “metra” pašapziņu un pārākuma izjūtu. Tikai uzveduma otrajā daļā – saskaņā ar autoru versiju – atklājas, ka viņš sadarbojies ar varas struktūrām un zinājis par gaidāmajiem arestiem, bet klusējis, glābdams savu ādu.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem publicētā Vidvuda Štrausa rakstā “Teātra mākslas klasiķa Osvalda Glāznieka likteņa pavērsieni” [1] varam rast atsauci uz interesantu epizodi mākslinieka dzīvē, kad viņam 1945. gadā tomēr par “dzimtenes nodevību” tika piespriesti desmit ieslodzījuma gadi Maskavas tuvumā esošā “gulagā”. Glāznieks ticis iecelts par ieslodzīto mākslinieku ansambļa vadītāju, un pie viņa vērsies cits ieslodzītais – Aleksandrs Solžeņicins, kurš uzskatījis, ka viņam ir aktiera dotības un arī vēlējies piedalīties ansamblī, taču režisors viņu ir noraidījis. 1947. gada martā kravas automašīna, ar kuru ieslodzītie devušies kārtējā izbraukumā uz citu ieslodzījuma vietu, pārbrauktuvē apstājusies uz dzelzsceļa sliedēm noslāpuša motora dēļ, un tajā pilnā gaitā ietriecies ātrvilciens; astoņpadsmit cilvēki gājuši bojā, arī Osvalds Glāznieks. Kad to uzzinājuši citi ieslodzītie, Solžeņicins satikšanās reizē ar sievu teicis: “Labi, ka es neiekļuvu ansamblī,” un aprakstījis šo epizodi un tikšanos ar latviešu režisoru savā romānā “Gulaga arhipelāgs”.

Arī izrādē apcietinātajiem skatuviešiem jau tuvojas nāvējošais “ātrvilciens”. Uzveduma otrajā daļā, ko vada, režisē un diriģē Šamila Hamatova meistarīgi atveidotais X, represīvo struktūru prokurors un pratinātājs, pazemojot un demagoģiski ņirgājoties par aizturētajiem, gandrīz fiziski jūtams, kā uz skatuves briest un sabiezē eksistenciālu baiļu un draudu atmosfēra. Baiss ir tas vieglums, ar kādu Hamatova varonis bradā pa arestēto aktieru dzīvēm un izjūtām, ar kādu lemj viņu likteņus, velnišķa – tā bauda, ar kādu viņš izgaršo savu varu, iejūtas aktiera un režisora lomā, bērnišķīgi tiekdamies “pārspļaut” profesionāļus, stindzinoša – tā ciniskā rafinētība, ar kādu viņš lēnām, pakāpeniski salauž ieslodzīto cilvēku garu, piespiezdams viņus apsūdzēt pašiem sevi. Ar kādu šausminošu liekulību izskan Hamatova varoņa sevis žēlošana un sūkstīšanās par savu grūto darbu, jo, raugi, todien vēl jānošauj pāris simti cilvēku... Pazudinošajās politikas un varas dzirnavās iekļūst pat Jakova Rafalsona atveidotais skatuves strādnieka aizvietotājs, kas ieradies aizturētā meitas vīra vietā un spiests brist cauri visām ieslodzījuma peripetijām; aktiera varoņa cilvēcība un jūtīgums ir kā sirdsapziņas kamertonis, kas pulsē cauri visai izrādei. Acīmredzami “nenostrādā” iestudējuma veidotāju iecere tieši Šamila Hamatova varonim uzticēt interaktīvu saspēli ar skatītājiem, apjautājoties par viņu bērniem, tuvajiem cilvēkiem, u. tml. – jo kurš gan vēlēsies komunicēt ar varmāku un slepkavu?

Par iestudējuma emocionālo kulmināciju izvēršas mirkļi, kad Ineses Kučinskas varone jau pēc teātra noārdīšanas, kad no vecmodīgi krāšņā interjera palikušas vien kailas sienas, faktiski – teātra drupas, pēc pratinātāja pavēles attēlo savu iespējamo nāvi masu slepkavības laikā pie kopējā kapa – bedres, kā arī viņas stāsts par kādreiz teātrī spēlētās Ibsena Hedas Gableres pašnāvību. Spēcīgas personības spēja apliecināt mīlestību kā absolūtu lielumu pretī iznīcībai un ar pašcieņu pieņemt neizbēgamo, kaut fiziski varone tiek nospiesta uz ceļiem un piespiesta parakstīt absurdo, safabricēto atzīšanos – tā ir Marijas lomas garīgā esence, ko aktrise atklāj pārliecinoši. Šie mirkļi raisa patiesi dziļu līdzpārdzīvojumu un vispārinājumu.

Vien pasīva upura loma diemžēl ir atvēlēta Ivara Kalniņa Janam; viņa viesaktiera potenciāls praktiski nav izmantots. Protams, izrāde nav mācībstunda, bet, manuprāt, programmiņā ļoti pietrūkst kaut pašas būtiskākās un nozīmīgākās informācijas par uzvedumā skartajām vēsturiskajām personībām, kas būtu īpaši noderīga iestudējuma uztverē un izpratnē tiem skatītājiem, kam šīs kultūras personības ir nepazīstamas un svešas. Un tādu, esmu pārliecināta, nav mazums. Tad arī apjausma par konkrētā sasaisti ar vispārīgo veidotos organiskāk.

Vēsture met cilpas

Būtiski, ka šis uzvedums tapis laikā, kad atkal tiek iznīcināta kultūra un kultūras iestādes, kad atkal represīvas varas lemj cilvēku likteņus un cilvēki iet bojā. Būtiski, ka uzvedums tapis teātrī, kur paglābušies no autoritāra režīma bēgoši mākslinieki, kam tā patlaban ir vienīgā iespēja realizēt sevi savā profesijā. Kā nosargāt cilvēcību un mākslu laikā, kad plosās agresija, necilvēcība un autoritārisms – tas ir galvenais jautājums, kas sasien vienā cilpā nošautā latviešu teātra likteni ar mūsdienām, jebkura radoša cilvēka likteni ar totalitārisma apdraudējumu.