Pavasara vējš Gaujmalas priedēs
Recenzija par Valmieras teātra izrādi “Valmieras puikas” Jāņa Znotiņa režijā
Ziņa, ka Valmieras teātris 100 gadu jubilejas sezonā jauniestudējumu plānā iekļāvis izrādi “Valmieras puikas”, balstoties uz Pāvila Rozīša pagājušā gadsimta 30. gados sarakstīto romānu, šķita vairāk nekā loģiska. Kā nekā – to iespējams uztvert kā atskatu uz paša teātra vēsturi, uz latviešu sabiedrības un Valmieras pagātni. Valmieras jauno puišu piemineklis, skulptores Timianas Munkevičas veidots, tagad sastopams pie Valmieras augstskolas ēkas. Tas joprojām atgādina par jaunu cilvēku sacelšanos pret pastāvošo varu (t.i., carismu) pagājušā gadsimta sākuma gados. Un arī par to, ka šī romāna virsrakstā liktā jēdziena saistība ar pilsētu Gaujas krastos ierakstīta uz laiku laikiem. Tomēr, zinot režisora Jāņa Znotiņa darbu ar jauniem cilvēkiem adresēta materiāla iedzīvināšanu, nu kaut vai ar tiem nenorimstošiem panākumiem, ko bauda viņa “Mēs, roks, sekss un PSRS”, bez gluži saprotamiem apsvērumiem intriģēja arī tas, kādā veidā jaunais iestudējums paredzējis uzrunāt skatītājus, vēstot par tālajiem 1905. gada notikumiem tepat, Gaujas krastos un Kauguru vērī.
Jānis Znotiņš, sadarbojoties ar dramaturģi Anci Muižnieci, scenogrāfi Pamelu Butāni, kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu, horeogrāfi Agati Bankavu, muzikālās partitūras autoru Rihardu Zelezņevu un gaismu mākslinieku Niku Ciprusu, skatītājus uzrunā enerģētiski spēcīgi, aizrautīgi un patiesi novatoriski. Kopīgās ieceres īstenošanā būtiska ir ceļabiedru izvēle, jo sasniegto rezultātu – izrādi, kas piedzimusi “Kurtuves” spēles telpā, tik tiešām apšalc pavasarīgi vēji. Par tiem jādomā, sekojot Ances Muižnieces dramatizējuma epizodēm, kas būtībā ir patstāvīgas ainas – izvērstas, pieturoties pie Pāvila Rozīša romāna vietas un laika apstākļiem, taču secīgu sižeta epizožu vietā attīstot galveno varoņu ceļu sevis un savas dzīves jēgas meklējumos. Izrādes pirmā daļa veltīta skolotājas Ritas Gravas centieniem iejusties provinces pilsētā, saprast pašai sevi, meklējot meitenīgo jūtu “objektu”. Otrajā daļā skatītājiem atklāta degsmes pilnā ģimnazistu darbošanās, kas aizrauj, suģestē un reizē arī biedē.
Savdabīgs koptēla izveidošanā ir kustību partitūras autores Agates Bankavas darbs, kas galvenajiem varoņiem liek izpaust “iekšējo balsi” ne ar sadzīvisku reakciju uz partnera teikto, bet parasti atbildēt ar dziļi noslēpto vērtējumu vai vārdos neizpaustu attieksmi. Varētu teikt, ka varoņi, darbojoties ar tekstu, izpauž zemtekstu, kā Ritas Gravas tēlotāja Klinta Reinholde sarunā ar Aigara Apiņa skolas direktoru Osi, kurš labprāt dziļi jo dziļi ielīstu jaunās kolēģes dvēselē.
Scenogrāfe Pamela Butāne piešķīrusi vērienu darbības vides iekārtojumam, un arī te nav nekā sadzīves realitātei atbilstoša. Nu, kaut vai Lapsiņu Frīdas otrā stāva istabiņa – skapjaugšā, kuru ne tikai ērti apdzīvo Gerdas Embures varone, bet pie viņas ierodas gan Rita, gan iemīļotais Cirmuļgalva – Oskars Moore. Tepat līdzās ir arī zīmes, kas ļauj iztēloties Gaujmalas mežu, vertikāli iekārtās metāla plāksnes un stabules uzrunā gan ar formu, gan materiāla nepielūdzamu vēsumu. Savukārt kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa bez jelkādiem tēlotā laikmeta knibuļiem varoņus ietērpusi melnbaltā. Baltās kreklblūzes, atstājot novārtā vēsturiska kostīma detaļas, ļoti veiksmīgi uzsver jaunību, jūtu tīrību un izceļ skatuves darba šībrīža aktualitāti.
Ar atzinīgu vārdu pieminams arī Riharda Zelezņeva darbs, veidojot izrādes muzikālo partitūru. Arī pazīstamu dziesmu aranžējumos, ritmos un noskaņās skan dzīva un nepieradināta mūzika, kas var pacelt garu un rosināt aktīvai darbībai.
Apakšvirsrakstā nosaucot savu kopdarbu par jaunu cilvēku revolūciju, radošā grupa ar pirmo izrādes brīdi savai iecerei aizrauj līdzi ne tikai visu aktieru ansambli, bet arī zālē sēdošos. Stāsts raisās strauji, ekspresīvā kustību valoda tūlīt dod signālu, ka izrādes varoņi tajā izpauž savu iekšējo attieksmi, citkārt slēpto vērtējumu, dažreiz pat situācijas vai rīcības zemtekstu. Te nav sadzīves reālismam raksturīgu epizožu, ir strupi, aprauti dialogi, kas pauž iekšējo trauksmi, steigu dzīvot un aizstāvēt savus uzskatus. Mūsu priekšā jauni, dedzīgi cilvēki, kas sapņo par to, lai mainītu pasauli, rīkojas tā, kā to saprot, pieviļas, kļūdās…
Un notiek neticamais – jaunības vēji aizrauj līdzi arī citus, gados jau krietni pieredzējušākos skatītājus, kas secīga, tradicionāla dramatizējuma “pa ainām” vietā spēj pakļauties ansambļa enerģijai, iegūstot tēlainas atziņas un domu aizmetņus. Jo līdz ar Sanda Runges noslēguma vārdiem par Piektajā gadā zaudētajiem biedriem Pētera Lauča tēlotājs atgādina par sava varoņa likteni, par tiem latviešiem, kas revolūcijas ideju izauklēja un vēlāk kļuva tai lieki. Šī, protams, ir šodienas mākslinieku piebilde, ar vēstures diktēto pieredzi paraugoties pagātnē. Līdz ar to doma par pretošanos apspiedējiem, par cīņu un ziedošanos tās mērķiem, par kādreiz reāliem notikumiem Gaujas krastos liek domāt arī par plašākām likumsakarībām. Un iestudējuma tiešos adresātus, cerams, rosinās apjēgt lielās vēstures likumsakarības. Par to, kas vajadzīgs, lai stātos pretī netaisnībai, kā cīnīties pret naidu un ļaunumu, un par daudz ko citu.
Pēc kopējas ieceres pirmajā daļā darbības centā ir jaunā skolotāja Rita Grava, Klintas Reinholdes atveidā kā trausla niedrīte, taču godīga un prasīga attieksmē pret saviem skolēniem un kolēģiem. Mazliet gan apjukusi savu jūtu sabangojumā un ilgās pēc mīlestības. Aktrise ļauj varonei dzīvot ar pilnu jaudu, tik skaista ir viņas jūtu apjausma pret Aksela Aizkalna studentu Dzirkali un tik graujoša ir apjēga par nogalināto cerību. Cita veida būtne ir Annas Neles Āboliņas atveidotā Adelīna Putniņa – vienā kustībā, vienā lidojumā un milzīgās dzīves alkās. Ievas Esteres Barkānes zem platmales ēnas aizslēpto mākslinieku Lausu un viņa mistiskās trīs māsīcas uztveram kā noslēpumainas, skolotājai Gravai līdz galam tā arī neizprotamas būtnes. Skatītāju tās, protams, intriģē, taču kopīgā provinces pilsētas ainā ar šīm personām saistās arī pa ironiskam akcentam.
Patvaldības nometni reprezentē Eduarda Johansona Smirnovs, Krišjāņa Stroda Gailis un Kārļa Freimaņa Kutuzovs. Ja Freimaņa varonis ir vērienīgi baiss, skaļš un nepārprotami “sliktais”, tad izpausmēs niansētāki un interesantāki ir abi pārējie censoņi.
Cīņa uz skatuves, ko iesākuši Valmieras ģimnāzisti, izvēršas nopietnā un aizrautīgā sadursmē. Sarkanie karogi Gaujmalas priedēs sauc kopā domubiedrus, izaicina pretiniekus un vairo cīņas sparu toreizējos ģimnāzistos. Bet Valmieras jauno aktieru paaudzes veikums, atainojot Pāvila Rozīša romāna notikumu atblāzmu, raisa cieņu un atzinību par problēmas aktualizāciju. Par aizrautīgo spēju, stāstot par pagātnes notikumiem, runāt šodien saprotamā valodā par mums svarīgo.
Rakstīt atsauksmi