Recenzija par Berlīnes Valsts operas izrādi “Rusalka”

Februāra sākumā Berlīnes Valsts operas (Staatsoper Unter den Linden) publika ar dalītām emocijām uzņēma Kornela Mundruco operu “Rusalka” (Latvijā iestudēta ar nosaukumu “Nāra”) – slāvu tautas pasaku à la “Mazā nāriņa” čehu dramaturga Jaroslava Kvapļa un komponista Antonīna Dvoržāka interpretācijā. Režisors klasisko stāstu piedāvājis modernā, reālistiskā formā ar finālu zinātniskās fantastikas stilā.

Operu “Rusalka” Antonīns Dvoržāks sarakstījis 1901. gadā, sekojot nacionālā romantisma vilnim, kas tobrīd vēlās pāri Centrālajai un Austrumeiropai. Mīlestības, ilgu un skumju pilnais stāsts (kā zināms, tautas pasakas bieži vien ir bez laimīgām beigām) kļuvis par komponista zināmāko operu, un, iepazīstoties ar nesenāko iestudējumu attēliem, redzams, ka tā piedzīvojusi ārkārtīgi dažādas interpretācijas. Pasaku fantastikas estētika, atsauces uz laikmetam raksturīgo jūgendstilu, psihiatriskā slimnīca, spēles ar atspulgiem un vēl, un vēl – opcijas ir nebeidzamas, tomēr vairumu vieno tumša, mistiska noskaņa, kas Berlīnes Staatsoper iestudējumā iezogas vien pašās beigās.

Kornela Mundruco radītajā skatuves versijā mītiskās radības dzīvo nevis pie meža ezera, bet gan mūsdienīgā, labi nolietotā un detalizēti iekārtotā komunālajā dzīvoklī. Šeit nozīme ir nevis tam, kāda tipa mitoloģiskā būtne esi, bet gan piederība ekonomiskajam stāvoklim un sociālajai grupai, par kuru signalizē ar savu ārējo izskatu. Par mainīto kontekstu primāri vēsta iestudējuma vizuālais noformējums scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Monikas Pormales izpildījumā, kura ar režisoru sadarbojusies vairākkārt. Kornels Mundruco nav aizrāvies ar maģijas momentu pārinterpretāciju un mēģināšanu tos atjautīgos veidos padarīt racionāli pamatojumus, ļaujot vaļu pārdabiskajam arī 21. gadsimtā. Monikas Pormales naturālistiskais scenogrāfijas stils Latvijas teātra auditorijai ir jau pazīstams – detalizēti iekārtotie dzīvokļi parādījušies Jaunā Rīgas teātra izrādēs “Garā dzīve”, “Klusuma skaņas” un “Vēlā mīla”, bet mākslinieces pēdējo gadu scenogrāfijas repertuārā ietilpst gan varens koris, gan milzu zivs, gan kupls palmu mežs.

Apvienojumā ar vizuālo noformējumu, kas aicina iedziļināties un petīt detaļām piesātinātās telpas, uzmanību piesaista solistu radītie spilgtie raksturi. Meža nimfas pārvērstas par aizrautīgām jaunietēm, kas draiskajām melodijām pieskaņojušas reperiem raksturīgas kustības un Antonīna Dvoržāka ritmiem kustēties līdzi aizrauj arī kādu manu blakussēdētāju. Turpretim lempīgais ūdens gars – dzīvokļa pārvaldnieks, kuru atveido Mika Karess, jau pa gabalu, šķiet, ož pēc alus un sviedriem, tomēr, neskatoties uz nekārtību, kas valda gan izskatā, gan apkārtējā vidē, viņam ārkārtīgi rūp mazās, nepasargātās Rusalkas liktenis. Kristianes Kargas atveidotā titulvarone ir depresīva pusaudze, kas sākotnēji ietērpta treniņbiksēs un kapučjakā un, šķiet, vēlas izgaist no citu uzmanības loka. Atgriežoties mājās, viņa pazūd aiz dušas aizkara, gremdēdama savas skumjas vannas peldēs, kamēr pārējās dzīvokļa biedrenes nododas ūdens gara ķircināšanai. Vienīgais, uz kura uzmanību viņa slepus cer, ir hipsterīgais augšējā stāva kaimiņš, ar kuru dažkārt nākas saskrieties kāpņutelpā.

Padarīt Rusalku vīrietim pamanāmu palīdz kičīgi gangsterīgā kaimiņiene ragana Ježibaba, kuru ar ļaunajiem tēliem raksturīgu pievilcību spēlē Anna Kišjudīte (jaunās solistes skatuves šarms un spēcīgais balss tembrs izpelnījies gan profesionāļu novērtējumu, gan pastiprinātas skatītāju ovācijas pat epizodiskās lomās citos iestudējumos). Transformācija ir drastiska – meitenei tiek apgriezti mati, iedota no tualetes poda izvilkta melna kleita ar izgriezumiem, bet mute ilustratīvi tiek notriepta ar melnu krāsu, simbolizējot balss zudumu. Viņas izredzes iekļūt Berlīnes alternatīvās kopienas mekā – ekskluzīvajā klubā Berghain – ir būtiski palielinājušās, un vienlīdz pieaugusi arī viņas pievilcība kaimiņa acīs.

Komunālajam dzīvoklim nogrimstot zemskatuvē, skatam paveras zeltainā saulesgaisma, par kuru sapņo Rusalka – penthauss ar skatu uz Berlīnes televīzijas torni (panorāmu nodrošinājis Rūdolfs Baltiņš); nemitīgi mājošo ķīniešu laimes kaķu pāri nomaina Džefa Kūnsa spīdīgie suņi, diskobumbu – ekskluzīva griestu lampa, pastkartes pie ledusskapja – lielformāta glezna. Viss signalizē par to, ka šī vieta atvēlēta tiem, kas atrodas karjeras kāpņu virsotnē. Princis ar apkārtējo vidi un savu ģimeni, kas tērpta atturīgā smart casual stilā, ar glītām buklē auduma Chanel jaciņām un spīdīgām lakādas kurpēm, spēji kontrastē – viņš nosliecies par labu tumšiem toņiem, maleta matu griezumu un Dr. Martens zābakiem. Neskatoties uz Pāvela Černoha tēlotā prinča ekonomisko stāvokli, viņš nav tāds kā pārējie viņa ģimenes locekļi, bet gan alkst būt daļa no Berlīnes alternatīvā pūļa, kuru raksturo sauklis arm, aber sexy [1]. Lai gan vīrietis atgādina trīsdesmitgadīgu mileniāli, attieksmē viņš vairāk līdzinās spurainam tīnim, kura uzvedību, izskatu un rīcības pamato vēlme būt pretstatā apkārtējiem. Šķiet, dzīve zeltainajā saulesgaismā, kurā viss jau iepriekš ir paredzams – ieturēts stils, amats ģimenes uzņēmumā un vecākiem tīkama (iespējams, pat viņu izvēlēta) līgava –, kļuvusi viņam garlaicīga, īpaši jau tādā metropolē kā Berlīne, kurā kūsā dzīvība. Arī enigmātiskā būtne princi sākotnēji drīzāk interesē tādēļ, ka viņas parādīšanās šokē apkārtējos. Tomēr vīrietis nespēj izveidot dziļāku saikni ar Rusalku, un šeit balss zaudēšanu iespējams tvert plašāk – kā nespēju atrast vienotu valodu ar cilvēku, kura dzīves pieredze un uztvere ir krasi atšķirīga, vai arī galvenās varones citādību un vispārēju nespēju ar kādu izjust tuvību –, kā rezultātā viņš atgriežas pie ērtā un vienkāršā – bijušās līgavas ārzemju princeses.

Vīrieša izvēle rada pārmaiņas ne tikai Rusalkas dzīvē, bet visa iestudējuma stilistikā. Ja iepriekš samērā reālistiskajā vidē par maģisko liecināja vien gumijas zušu parādīšanās (iestudējumā tie izmantoti ap 100), tad pēc lēmuma, kura rezultātā Rusalka tiek nolādēta, meitene piedzīvo Kafkas cienīgu metamorfozi [2], pārvēršoties par Ehidnai līdzīgu briesmoni ar skūtu galvu, tetovējumiem klātu ķermeni un vairākus metrus garu, melnu čūskas/zuša asti. Dramatiskais tēls vēl spilgtāk izceļ varones traģisko likteni, ko Kristiane Karga sāpju pilnā tonī izpilda teju guļus, ķermeņa augšdaļu balstot uz savām rokām. Šai Rusalkas versijai atvēlēts trešais – pagraba stāvs, kas paceļas no pazemes, skanot debešķīgajām arfas melodijām un tādējādi veidojot efektīgu kontrastu ar to, kas parādās acu priekšā – 21. gadsimta Ehidnas ala ir netīra, mitruma saēsta saimniecības telpa pagrabstāvā ar glumu taustekļu veidojumu tās centrā. Neizprotama paliek izvēle metamorfozi likt piedzīvot arī pārējiem mītiskajiem tēliem – ūdens garam un meža nimfām, kuri ikdienišķos tērpus nomainījuši pret melniem lateksa mētelīšiem un ierastos sejas vaibstus – pret atmirušu koraļļu saaugumu. Vai pārmaiņas būtu jānolasa kā varoņu patiesā forma, bet to cilvēciskais veidols – tikai kā fasāde? Varbūt tas ir veids, kā princis redz no sevis atšķirīgos, uzaudzis privilēģijām pilnajā sapņu pilī? Variantus rodu daudzus, tomēr neviens to tiem līdz galam nepārliecina un nesaskan ar iepriekš redzēto.

Neskatoties uz pāris neskaidrībām atsevišķās izvēlēs, operas fināls atstāj ar vieglu tukšuma sajūtu par visu to, kas zaudēts. Un, protams, arī prieku par solistu, Kornela Mundruco un Monikas Pormales paveikto. Mākslinieces veikumu gribas izcelt ne tikai tādēļ, ka viņa ir no Latvijas, bet jo īpaši tāpēc, ka izdarītais tiešām ir kas iespaidīgs un aizraujošs.