Ekspresrecenzija par Latvijas Leļļu teātra izrādi “Jelgava ‘94” Mārtiņa Eihes režijā

Uz “Jelgava ‘94” pirmizrādi Latvijas Leļļu teātra direktors un konkrētās izrādes režisors Mārtiņš Eihe ieradās ar svaigi izveidotu “grebeni” uz galvas un likās priecīgi satraukts par iespēju uzvesties mēreni huligāniski, ņemot vērā, ka direktori tā parasti nedara. Iepriekš, kā tika paziņots pēc izrādes, ģenerālmēģinājums esot atrādīts pusaudžiem, kuriem šī izrāde ir adresēta, un saņemts akcepts, ka to drīkst rādīt. Taču vai šī ir izrāde pusaudžiem vai tomēr viņu vecākiem, kuriem ir atmiņas par 90. gados piedzīvoto? Par to nākas domāt, noskatoties pēc Jāņa Joņeva romāna “Jelgava ’94” veidoto jauniestudējumu.

Mārtiņš Eihe ir ne tikai radošs un interesants mākslinieks, bet arī režisors ar “absolūto ožu”, kurš iestudēšanai reizēm mēdz izvēlēties vai nu aktuālas tēmas, vai arī darbus (tostarp prozu), kas ieguvuši plašu rezonansi. Jāņa Joņeva “Jelgava ’94” šai ziņā ir pat priekšā Andra Kalnozola romānam “Kalendārs mani sauc”, ko Eihe ļoti veiksmīgi inscenēja Valmieras teātrī, jo Joņeva autobigrāfiskais romāns ir arī ekranizēts, kamēr filma pēc Kalnozola darba motīviem vēl tikai top. Atzīšos, ka Jāņa Ābeles filmu neesmu skatījies apzināti, jo, kaut arī absolūti nepiederu pie romānā aprakstītās paaudzes un arī konkrētās subkultūras, Joņeva prasme uzburt dzīvu, traģikomisku un aizraujošu vēstījumu mani savaldzināja, un negribējās šo pēcgaršu ar jebko atšķaidīt. Uz Leļļu teātri devos ar zināmām bažām, bet arī ieintriģēts, kā ar prozas pārcelšanu uz skatuves būs klājies dramatizējuma autorei Kristai Burānei un režisoram Mārtiņam Eihem. 

Krista Burāne ir izvēlējusies koncentrēties uz divām vēstījuma līnijām – galvenā varoņa un viņa paziņu aizraušanos ar grupu “Nirvana”, ko ietekmē Kurta Kobeina nāve zīmīgajā 1994. gadā, kā arī ne pārāk veiksmīgie centieni nodibināt pašiem savu grupu. Šie vadmotīvi iezīmē attiecīgi pirmo un otro cēlienu. Ārpusē paliek viss pārējais.

Izrādes forma ir izplānota ļoti precīzi: ir nodalīts divu līmeņu spēles laukums – sižeta līmenis apakšā un dzīvā grupa, kuras sastāvā ir trīs muzikāli apdāvināti Leļļu teātra aktieri, – augšā. Taču, izņemot no spēlējošo sastāva divus jaunākās paaudzes štata aktierus, režisoram neizbēgami nākas risināt jautājumu, kurš tad spēlēs visu tīņu kompāniju. Un te ir atrasts kompromiss, kas situāciju gan līdz galam tomēr neglābj. Jauniešu lomās ir dažādu paaudžu aktieri, lielākoties aktrises, bet sejām priekšā tiek turētas papīra turzas ar uzlīmētiem zīmētiem varoņu portretiem, padarot izrādi apzināti tuvu komiksa estētikai. Vēl vairāk to pastiprina arī pārējie dekorāciju elementi, ko scenogrāfe Pamela Butāne arī veidojusi kā zīmējumus (respektīvi, drīzāk aplikācijas), savukārt nosacītos nodaļu nosaukumus varam lasīt tādos kā komiksiem raksturīgos teksta burbuļos.

Varoņu seju turzas nav ilgtspējīgas – tās burza, appūš ar krāsu, pirmā cēliena beigās tiek saplosīta arī darbības vietu ierobežojošā siena. Kopiespaids no šī 90. gadu pusaudžu bariņa tomēr ir diezgan neveikls – faktiski aktieri strādā leļļu izrādes apstākļos, kad uzzīmētās nekustīgās sejas un pārgrozītās balsis apvienojumā ar tipizēti bravurīgu soļošanu pa skatuvi padara varoņus par dīvainām būtnēm. Vienīgais, kurš var vērsties pie publikas nepastarpināti, bet arī ne visu laiku, ir Matīsa Millera atveidotais galvenais varonis. Loma ir aktiera veiksme – viņš ir atradis to nepārspīlēto, it kā vienkāršo, tomēr silto intonāciju, kādā runāt ar skatītājiem, it kā pats to visu tiešām būtu piedzīvojis. Citi aktieri pie tieša kontakta ar auditoriju tiek tikai pašā sākumā, kad, kā teikt, ledus laušanai starp sevi un zāli stāsta savas atmiņas par kādiem zīmīgiem notikumiem 14 gadu vecumā. Pārējā laikā viņiem ir tikai palīgfunkcijas, jo dramaturģiski stāsts ir būvēts kā galvenā varoņa monologs ar situāciju izspēlēšanu.

Mūziķu trio savukārt brīžiem iesaistās notikumu komentēšanā, bet viņus nopietni uztvert traucē parūkas, kas jau pa gabalu it kā kliedz, ka ir parūkas, īpaši Anrija Sirmā viļņainās cirtas. Tomēr Jēkaba Nīmaņa izveidotais skaņu celiņš un dziesmas ar Kirila Ēča tekstiem būtiski palīdz izrādes koptēla veidošanā.

Man ir aizdomas, ka izrādes pagātnē vērstais vēstījums vairāk uzrunā nevis pusaudžus, kam šis stāsts adresēts, bet viņu vecāku paaudzi, un arī starp viņiem noteikti ir ne tikai bijušie metālisti. “Jelgavu ‘94” nākas vērtēt divējādos kontekstos – Valmieras teātrī joprojām ar panākumiem tiek rādīta Ances Muižnieces luga Jāņa Znotiņa režijā “Mēs, roks, sekss un PSRS”, kurā grupas “Pērkons” skandalozais koncerts Ogrē cieši sasaistīts ar konkrētā laikmeta, ja tā var teikt, spēles noteikumiem. Savukārt Valmieras Vasaras teātra festivālā un vēlāk arī teātra repertuārā parādīta Endīnes Bērziņas izrāde “Es arī te, kas man jādara”, kurā skolēnu muzikālās apvienības atveidojums visai pārliecinoši iemiesoja pusaudžu savstarpējās attiecības. Šajā konkurencē “Jelgava ‘94”, lai cik labiem nodomiem iestudēta, tomēr zaudē, jo tās vienīgais trumpis ir pašreizējo pieaugušo nostalģija par jaunību. Tāpat šinī gadījumā skatītāja pozīciju ietekmē jautājums, pārfrazējot Šekspīru, “Kas viņam “Nirvana”, un kas viņš tai?”. Pašreizējā variantā izrādes galvenais vēstījums nolasās tā – arī tagadējie vecāki reiz bija pusaudži, respektīvi, arī pieaugušie ir cilvēki. Pat ja viņiem galvu vietā ir turzas (joks).