Čehova teātra izrādes “Gogolis. Portrets” vēstījums ir nešpetni ironisks un burtiski uzšķērž pašlaik valdošās Krievijas propagandas paradigmas.

Nikolaja Gogoļa stāsts “Portrets” ir divās daļas. Pirmā vēsta par jaunu mākslinieku Čartkovu, kurš, par pāris grašiem iegādājies kāda veča portretu ar dēmoniskām acīm, gleznas rāmī atrod kaudzīti zelta desmitnieku, kļūst bagāts un pieprasīts gleznotājs. Viņš arvien paviršāk izturas pret glezniecību kā mākslu, aizvien ātrāk un izdabājot klientu vēlmēm mālē izejamos augstmaņu portretus. Ieraugot izstādē talantīgu laikabiedra gleznu, Čartkovu pārņem skaudība, un viņš visu bagātību iztērē, uzpērkot izcilas gleznas un iznīcinot tās, līdz mirst krampjainā neprātā. Otrā daļa stāsta par portreta izcelsmi – par portretā attēloto veci, ļaunu nesošu, velnišķīgu augļotāju, kurš vēlējies mūžīgi dzīvot uzgleznotā portretā un gandrīz pazudinājis gleznotāju, kurš viņu iemūžinājis.

Ne māksla, bet vara

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris Gogoli piedāvājis iestudēt vienam no savulaik vadošajiem Krievijas režisoriem – Jurijam Butusovam, kurš pametis Krieviju, kopš tā uzsākusi karu Ukrainā, un medijos asi izteicies par šo savas dzimtenes vardarbību. Stāstu “Portrets” viņš izvēlējies pats, un Butusova izrādes dramaturģe Estere Bola (kura pirms vārda nomaiņas bija Krievijā labi zināmā dramaturģe Asja Vološina) Gogoļa stāsta dramatizējumu ir papildinājusi ar citu klasiķu tekstiem, sākot ar van Goga vēstulēm, Marselu Prustu, Džordžu Orvelu un beidzot ar krievu sudraba laikmeta autoriem Leonīdu Andrejevu un Andreju Beliju. Dramaturģe radījusi jaunu stāstu, kurā mākslinieks pārdod dvēseli velnam ne naudas, sabiedrības spozmes un izcilības mākslā dēļ, bet gan varas dēļ. Vara pāri visam, arī pāri asinsizliešanai un iznīcībai ir izrādes vadmotīvs, kurā vairs nevar atpazīt stāstu par mākslinieku, kurš naudas dēļ sācis haltūrēt. Proti, kopš brīža, kad Čartkovs atrod naudu un – izrādē – pārdod dvēseli velnam, vairs tikpat kā nav runa ne par mākslu, ne tās haltūrām – ir tikai ar varu apmāta cilvēka ceļš uz neizbēgamo iznīcību.

Izrādē piedalās pieci aktieri un viena aktrise – Jekaterina Frolova. Četri no tiem – Šamils Hamatovs, Mihails Širjajevs, Dmitrijs Jegorovs un Aleksandrs Maļikovs – katrs savā epizodē atveido Čartkovu, bet citās – dažādus Gogoļa un Esteres Bolas radītus personāžus. Aktieru spēles veids ir Butusovam neraksturīgi nosvērts, lakonisks. Līdz šim esmu redzējusi trīs režisora izrādes: Šekspīra “Ričardu III” (2004) un “Karali Līru” (2006) ar Konstantīnu Raikinu titullomā šī aktiera vadītājā teātrī “Satirikons”, un Bertolta Brehta “Krietno cilvēku no Sečuānas” (2013) Maskavas Puškina teātrī. “Gogolī. Portretā” līdz citām režisora izrādēm raksturīgajai intensīvajai patētikai apzināti nonāk tikai Šamila Hamatova Sulainis, kurš, mirdzoša brokāta uzvalkā tērpies, savam saimniekam Čartkovam, jau varas un spozmes apmirdzētam, piedāvā dienas plānu: “Uzdrošinos piedāvāt viņa gaišībai ikrīta plānu. Vieglas brokastis. Doma par čuguna laikmeta pēdējo akordu. Doma par esamības pulsu. Doma par to, ka Dzimtene, pat kritusi, ir tūkstoškārt tuvāka paradīzei kā jebkurš naidnieks. Doma par to, ka, karojot ar naidnieku, mēs karojam pret personīgo nāvi. Doma par to, ka Kristus teicis: “Es jums nesu nevis mieru, bet zobenu. Doma par to, ka šīs pasaules pamatbāzi būvē kautuvē un cīņas laukā. Doma par to, ka, ja kaut kur aiz miesas horizontiem ir šauri nemirstības vārti, bet ne visiem lemts tos šķērsot (kam rati, kam saraušana gabalos). […] Tālāk – doma par to, ka mūsu asinīs karo mirušie. [..] Doma par to, ka nav cenas, kuru būtu žēl maksāt par Impērijas diženumu. [..] Doma par to, ka, ja Dzimtene nav diža, tad labāk lai nav nekā. Lai beidzas pasaule.” Citēju šo fragmentu, lai lasītājs nojaustu, cik ļoti karš Ukrainā iespaidojis dramaturģi un režisoru, jo šis Sulaiņa monologs, ko Hamatovs izveic uz galda ar Austrumu cīņai raksturīgām kustībām, ir nešpetni ironisks un burtiski uzšķērž pašlaik valdošās Krievijas propagandas paradigmas.

Intensīvs darbs skatītājam

Kā Jurijs Butusovs atzīst intervijā Atim Rozentālam “Kultūras Dienā”, viņam patīk likt skatītājam izrādes laikā strādāt. Piebildīšu – strādāt intelektuāli un emocionāli, cīnoties ar dusmām par vairākkārt lēni atkārtotām darbībām vai smagnējo metaforu un simbolu krāvumu. Regulāri skatoties Eimunta Ņekrošus izrādes, esmu atradinājusies no tik intensīvas piepūles, tāpēc brīžam kņudinošais aizkaitinājums, iespējams, ir manis pašas vaina. Butusovs intervijā atzīst, ka ietekmējies no Ņekrošus, un izrādi Čehova teātrī viņš veidojis kopā ar Eimunta Ņekrošus dēlu, scenogrāfu Marju Ņekrošu. “Teātrim kaut kur ir jāved, un skatītājam nav jābūt saimniekam teātrī. Teātrī saimnieks ir teātris – pat ne režisors vai aktieris,” jau minētajā intervijā saka Jurijs Butusovs. Un tomēr. Dažbrīd ir mokoši skatīties, kā mērķtiecīgi lēni uz guļoša aktiera ķermeņa tiek krauti mēteļi, vēl pēc kāda laika – grāmatas, kuras pirms tam tikpat lēni tiek saliktas čupiņās, bet otrā cēliena beigās tiek sakrauta milzu kaudze no tukšiem gleznu rāmjiem (acīmredzot simbolizējot iznīcību, kurai, pirmkārt, Čartkovs lemj savu talantīgāko kolēģu darbus, otrkārt, kurai mākslu lemj cenzūras sažņaugtā totalitārā valsts vai stingas reliģijas dogmas). Liela nozīme izrādē ir reliģiskām atsaucēm – vairāki aktieri uz saviem pleciem nes krustu, pie kura pienaglotas grāmatas, savukārt trešajā cēlienā virs skatuves telpas parādās liels, uz sāniem apgāzts krusts. Metaforas ir arī jutekliskas – viena no efektīgākajām ainām ir, kur Jekaterinas Frolovas Dāma, pozējot Čartkovam un aizšņorētā korsetē sēžot ar muguru pret skatītājiem, uzdod jautājumus par mākslinieka metodēm un lēni atsaitē korseti. Divreiz pāri skatuvei tiek nests Marka Šagāla lidojošajām figūrām līdzīgs uz mietiem izkārtots “zemnieciņš”.

Izrāde ir priekšmetu (trīs atsegtas klavieres un kaudzē sakrautas antikvāras un ne tikai lietas), skaņu (opera, džezs, korejiešu mūzika, ambients – muzikālais noformējums pats Jurijs Butusovs, skaņu dizainers Reinis Rabenau), gaismu, kustību un, pats galvenais, simbolisku norišu sabiezinājums, kurš ļauj izpausties aktieriem. Piemēram, Aleksandrs Maļikovs epizodē, kurā Šamila Hamatova Čartkovs, tikko nogalinājis cilvēku, sakņupis sēž krēslā, ar mikrofonu vispirms apskaņo savus soļus, tad smeldzīgi un nopietni spēlē uz elektriskās ģitāras. Kungi pārtop dāmās (un otrādi), slepkavas – upuros, cilvēki – žurkās. Starp viņiem izceļas Dmitrijs Jegorovs – liela auguma, izteiksmīgs, ļoti monolīts aktieris, kam lemts nospēlēt Čartkova finālu. Pavisam īpaša loma ir ukraiņu aktierim Volodimiram Gorislavecam, ko ievēroju jau Kērejas lomā “Kaligulā”. Viņš spēlē Čartkova antagonistu – tas ir mākslai pilnībā nodevies mākslinieks Petrovs. Gorislavecs atveido arī mākslinieku Skolotāju, kurš nodrošina iestudējumam gredzenveida kompozīciju. Izrādes sākumā viņš iztirzā mākslas radīšanas nianses, salīdzinot tās ar ukraiņu boršča gatavošanu, šai salīdzinājumā pārejot uz ukraiņu valodu un izsniedzot saviem studentiem simbolisku boršču kā svēto vakarēdienu. Savukārt izrādes finālā vismaz 15 minūtes Dmitrija Jegorova varas, imperiālisma un naudas pārbaudījumus neizturējušais Čartkovs valstās pa grīdu sāpīgā agonijā, kamēr Gorislavecs gatavo boršču – sagriež kāpostus, piejauc kūpošajā kastrolī tomātu biezeni, sagriež speķīti, ko uzliek uz maizes un veic vēl citas kulināras darbības, līdz pēc šīs ilgās, ilgās norises uzcienā ar gatavo, jauki smaržojošo virumu Čartkovu, kurš it kā atjēdzas un pazemīgi malko pasniegto. Samiernieciskais fināls izraisa instinktīvu pretestību, tomēr ir skaidrs, pēc kā ilgojas režisors un izrādes veidotāji. Pēc miera.