Recenzija par Latvijas Kultūras akadēmijas 3. kursa aktiermeistarības studentu izrādēm

Režisora Elmāra Seņkova Latvijas Kultūras akadēmijas 3. kursa studentu izrādes “Māceklis” un “Moceklis” teātra telpā “Zirgu pasts” ir gatavas iekļaušanai jebkura teātra repertuārā – tik decents ir vēstījums un nobrieduši aktierdarbi. No sirds izbaudīju abas tik līdzīgās (scenogrāfes Līgas Zepas skatuves iekārtojumā un ainu izkārtojumā) un tik atšķirīgās versijas (aktieru sastāvos) vācu dramaturga Mariusa fon Maienburga lugai, kura Latvijā zināma ar nosaukumu “Māceklis”. Savukārt režisora Toma Treiņa “Pašnāvnieks” turpat “Zirgu pastā” ar šī paša kursa citiem studentiem ir mēģinājums ekscentriskā, groteskā un farsa teātra žanrā, par kuru jaunajiem aktieriem pagaidām ir diezgan virspusīgs priekštats, un, veidojot izspīlētos, reljefos personāžus, viņi acīmredzami vadās pēc personiskās intuīcijas un gaumes robežas, toties nevar noliegt izrādē jūtamo jaunības aizrautības pievilcību. Tā kā jaunie aktieri ir ļoti atšķirīgi, arī šīs personiskās robežas viņiem atšķiras. Arī šo materiālu zinām Latvijā – pirms 12 gadiem krievu autora Nikolaja Erdmana lugu “Pašnāvnieks” Dailes teātrī ar nosaukumu “Finita la comedia!” iestudēja bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs, izrāde saņēma krietnu “Spēlmaņu nakts” nomināciju žūksnīti un arī vairākas balvas.

“Māceklis” vai “Moceklis”?

Joprojām labā atmiņā ir Viestura Meikšāna pirms deviņiem gadiem Jaunajā Rīgas teātrī iestudētais “Māceklis”, kurā spēlēja tikai trīs aktieri, kas ik pa laikam mainīja lomas (arī savstarpēji), tomēr pamatā dumpīgais pusauga fanātiķis Bendžamins bija Gatis Gāga, bezmugurkaula direktors, citā lomā – Benžamina klibais draugs Georgs bija Vilis Daudziņš, bet principiālā bioloģijas skolotāja – Elita Kļaviņa. Meikšāna versija bija lakoniska, alegoriska un vienlaikus ļoti tieši nostājās pa vidu starp diviem konfliktējošiem pirmsākumiem – reliģisku fundamentālismu un karojošu darvinismu. Šo konfliktu nespēja atrisināt līferējošais direktors.

Seņkova un LKA studentu “Moceklī” uzrunā raupjais jutekliskums, nevairīšanās no kailuma (absolūtā kailumā monologu norunā abi Bendžamina lomas atveidotāji – Matīss Kučinskis un Aleksandrs Bricis), intensīvais, izkāpinātais eksistences veids, kas “Māceklī” ir daudz mierīgāks, iekšupvērstāks, bet tāpēc varbūt pat biedējošāks – gan Aleksandrs Bricis galvenajā, Bendžamina lomā, gan Santa Breikša kaislīgās tīnes Lidijas lomā “Māceklī” ir ārēji atturīgāki kā Matīss Kučinskis un Elizabete Milta “Moceklī”. Tas acīmredzot noteicis arī atšķirīgos nosaukumus. Matīsa Kučinska izkāpinātā, uz izmisuma un eksaltācijas robežas dzimstošā ticība dievišķai atklāsmei ārēji ārkārtīgi harismātiskajā jaunajā cilvēkā pat konfrontējas ar Aleksandra Briča ticības kareivja mierīgo pārliecību. Pusaudža apziņa, ka viņam vienīgajam zināma patiesā svēto rakstu nozīme, savukārt konfrontējas ar pieaugušo apziņu, ka viņi vienīgie zina, kā ir pareizi – vai tas būtu Edija Klievēna mācītājs ar labi nostādīto balsi un sirsnīgo smaidu, vai aizrautīgā skolotāja Rota (“Moceklī” ieguvusi Santas Breikšas gaišo, simpātisko atveidu, bet “Māceklī” – Elizabetes Miltas jau apsēstības virzienā dodošās jaunās sievietes vaibstus). Abās izrādēs piedalās arī “pieaugušie” aktieri, pareizāk sakot, aktrise Inese Pudža histēriskās Bendžamina mātes lomā un scenogrāfs, režisors Reinis Suhanovs uz kompromisiem hameleoniski gatavā skolas direktora lomā. Abi savās lomās ir drīzāk komiski nekā reālpsiholoģiski, ienesot dramatiskajā vēstījumā jau dramaturga iekodēto jautrības noti.

Tas, ko Elmārs Seņkovs ir izdarījis abās izrādēs – viņš ir rēķinājies ar katra jaunā aktiera psihofiziku un acīmredzot nav licis darīt neko pret jauniešu personiskajām interpretāciju un ētiskajām robežām. Piemēram, vienā izrādē kaismīgā epizodē aktrisei pazib kailas krūtis, otrai aktrisei šai pašā lomā – nē. Arī aktieru sastāvi sakomplektēti meistarīgi – neirastēniskajam Matīsa Kučinska Bendžaminam pretī stājas mierīgā, gaišā, nosvērtā Santas Breikšas skolotāja, kamēr iekšupvērstajam, pārliecinātajam Aleksandra Briča Bendžaminam jādiskutē ar taisnības apmāto, kvēlo Elizabetes Miltas bioloģijas skolotāju. Iespēja sevi parādīt abās šais izrādēs ir visiem studentiem. Arī klibā Georga iemiesotājiem – slimīgajam puisim ar īpašām vajadzībām Rūdolfa Sprukuļa tēlojumā “Moceklī” un Krista Jēkabsona “vienkāršajam” zēnam “Māceklī”, kurš nespēj tikt līdzi Svētos rakstus pārlasījušā drauga domu lidojumam. Arī Matīsam Kučinskim un Aleksandram Bricim abās izrādēs mainoties ne pārāk attapīgā, ar seksu un fizkultūru pārņemtā skolotāja lomā.

Ar plus zīmi gribu atzīmēt lakoniskiem līdzekļiem radīto Līgas Zepas scenogrāfiju, kas, līdzīgi kā Reiņa Suhanova un Viestura Meikšāna versijā, balstās “skatuves mēles” izkārtojumā, kas ietiecas skatītājos, zaļojošu istabaugu un galda lampu piekrautā vidē (acīmredzot ironizējot par tradicionālu skolas interjeru) un lielā krusta tēlā, kas “Moceklī” apvīts ar melnu, bet Māceklī – ar baltu plēvi un lapiņām.

Taču pats galvenais – abas izrādes uzdod jautājumu ne tik daudz par to, kā mūsdienu plurālajā pasaulē sabalansēt tik dažādus viedokļus par pasaules uzbūvi un kārtību, kādi tie parādās fon Maienburga lugā, bet par to, kā kontaktēties skolotājiem, vecākiem ar bērniem, kā pavisam jaunos cilvēkos spēt radīt sajūtu, ka viņi nav vieni paši savā neziņā un apmulsumā.

“Pašnāvnieka” spēle ar tēliem un vēsturi

Izrāde “Pašnāvnieks” sākas ar kolektīvu gulēšanas seansu – kā daudzgalvu organisms kopīgā krākšanā, šņākšanā, elpošanā vienojas komunālā dzīvokļa iemītnieku pūlītis. Viņi mētā rokas cits citam uz pleciem vai galvas, kāds noveļas, tad atkal savācas vienā dūrē. Ekspozīcija piesaka absolūtu ansambļa izrādi, kas tomēr turpmāk ik pa laikam sabirst spilgtās lomās un epizodēs. Stāsts ir par puisi, ilgstoši uz sievas rēķina veģetējošu bezdarbnieku, kas palaiž tautās ziņu, ka vēlas izdarīt pašnāvību un sastopas ar veselu baru ļaužu, kas vēlas savā labā izmantot viņa pirmsnāves vēstuli. Kā lai tur neatceras Kirilovu un Verhovenski no Dostojevska “Velniem” (kurus pagājušajā sezonā ar nosaukumu “Nelabie” Valmieras teātrī iestudējis Elmārs Seņkovs)? Tikai, atšķirībā no “Velniem”, Erdmana luga ir komēdija ar izteiktiem farsa elementiem.

Ar farsu parasti saistās groteskais, komiskais un pat ākstīšanās, rupji smiekli un stils, kurš ir pretējs izsmalcinātam. Tas viss piemīt Toma Treiņa režisētajam “Pašnāvniekam”. Taču farsam svarīgs ir arī temps un spēles dinamika, kas izrādē bieži izvēršas palēninātā norisē, kuru tās dalībnieki izbauda, taču neesmu tik droša par skatītājiem. Iemiesot tīru spēles teātri režisoram līdz galam nav izdevies tieši nenoturīgā temporitma dēļ. Tāpat būtu vēlams, lai zem košajām maskām visiem aktieriem būtu ieskicētas arī kādas cilvēciskas īpašības, biogrāfijas aizmetņi. Šajā ziņā izdevušies ir trīs sieviešu tēli – biklā, šķietami bezkrāsainā (kas prasa pamatīgu aktiermeistarību), kuslā un naivā Elzas Rūtas Jordānes galvenā varoņa sieva – Marija Lukjanovna, viņas māte – dzīves nomocītā, bet katrai sevi cienošai sievasmātei piemītošo skepsi un ironiju nezaudējošā Serafima Iļjiņična un ar pamatīgu krūšu izmēru un tikpat pamatīgu seksapīlu apveltītā, izdarīgā un šiverīgā Elīnas Bartkevičas Margarita Ivanovna – komunālā dzīvokļa dīva. Tāpat uzmanību ar savu ļoti pārdomāto tēlu piesaista Ričards Murāns inteliģences pārstāvja Austarha Domiņikoviča lomā – pilnīgi pārvērties, pieglaustiem matiem, brillītēs, lietišķs un izglītots, inteliģences lietai pašaizliedzīgi nodevies (tomēr ne tik ļoti, lai pats uztaisītu pašnāvību). Pārējie jaunie aktieri lielākoties apspēlē kādu vienu sava personāža īpašību – kā, piemēram, Dārta Cīrule savas daiļās Kleopatras vijīgo, zemā balsī vēstošo “ķermeniskumu”. Vismazāk, šķiet, paveicies Tomasa Ralfa Ābolkalna “pašnāvniekam” Podsekaļņikovam – nervozā uzvilktība un bērnišķīgā apbižošanās šķiet pārāk maza amplitūda galvenajai lomai. Vēl kompānijā ir Veltas Birzes pašpārliecinātā femme fatale Raisa, Agates Marijas Bukšas žēlīgais dzejnieks Viktors Viktorovičs, divi, cits par citu nejaukāki personāži Polinas Čerņenokas izpildījumā, Kristapa Kristera Ozola apsviedīgais Jegors Timofejevičs, Sergeja Smikova omulīgais Kalabuškins un Olafa Putrāļa ļoti jau nu kariķētais garīdznieks – tēvs Elpīdijs.

Šo visu degradēto kompāniju Toma Treiņa režisora roka ir vadījusi virzienā, kas šķiet interesants – pamazām atklājas, ka šie savtīgie pašlabuma meklētāji, aprobežotie cilvēciņi ar vēlmi savā labā izmantot cilvēka nāvi ir Krievijas sabiedrības vēsturiskais portrets – no Staļina laikiem (šī ūsaiņa portretu scenogrāfe Annemarija Ščegoļeva atklāj uz kartona skatuves iekārtojuma izrādes beigās) līdz mūsdienām, ko ieskicē Krievijas popmākslinieces IC3PEAK bezcerīgā un vienlaikus sociālkritiskā dziesma. Dziesma izskan īpaši skaudri, apzināti disonējot ar nupat izspēlēto farsu.