Komiskais pret nostalģisko
Recenzija par Valmieras teātra izrādi "Tu saki?" Ineses Mičules režijā
Valmieras teātra aizvadītās sezonas priekšpēdējā izrāde “Tu saki?”, šķiet, iestudēta ar mērķi radīt prieku. Protams, liekot arī aizdomāties par to, kas piešķir dzīvei jēgu un kas vispār ir – dzīve. Dzejnieces Vizmas Belševicas mamma mēdza Matīsa tirgū pārdot Lucavsalā izaudzēto un bieži pārnesa mājās no tirgus sievām saklausītus košus stāstus, kas kairināja Belševicas raksturotājas talantu un humora (arī melnā) izjūtu. Un, lūk, Kārlis Freimanis dramatizējis četrus Belševicas stāstus no diviem stāstu un noveļu krājumiem (“Ķikuraga stāsti” un “Nelaime mājās”), un šie stāsti ir: “Nelaime mājās”, “Burbeķīša”, “Dullās Paulīnes dēļ” un “Baltā sieva”. Apbrīnojami, ka dzejniece, ko pazīstam no viņas valodā bagātajiem dzejoļiem un skaudrā bērnības stāsta turpinājumos “Bille”, ir ar tik nešpetnu ironiju un vienlaikus cilvēkmīlestību uzskaitījusi “pavisam banālas laikabiedru netikumu utis”, kā teikts izrādes programmiņā.
Forma ir krāšņa
Izrāde ir krāšņa un skanīga. Par to paldies jāsaka scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim, kurš izveidojis universālu spēles telpu ar sienām, tirgus stendiem un kapu kopiņām, izmantojot zaļās plastmasas pudeļu kastes un daudz, daudz ziedu (gan īstu, gan mākslīgu) un arī dārzeņu. Sava pateicība pienākas arī kostīmu māksliniecei Ilzei Vītoliņai, kas ietērpusi varoņus krāsainos, lielākoties puķainos un ļoti skaistos tērpos (īpaši kleitās), kuros smalki ieturēta robeža uz gandrīz, gandrīz bezgaumību. Bet tomēr ne. Vītoliņas tērpi un izrādes uzbūve, kas balstās stāstos, atsauc atmiņā Alvja Hermaņa Maskavas Nāciju teātrī iestudētos “Šukšina stāstus”, ko Latvijā rādīja Dailes teātrī, un, šķiet, režisore vēlējusies panākt līdzīgu efektu – vieglumu, gaisīgumu, komisko dažādās tā gradācijās.
Kants apgalvoja, ka smiekli ir “saspringtas gaidīšanas, kura nerod nepieciešamo izlādi, pēkšņas pārvēršanās rezultātā radies afekts”, un ka komiskais rodas situācijā, kad subjektam nekādi neizdodas realizēt uzsākto darbību. Tas viss šai izrādē ir – Marta tā arī nerealizē savu vēlmi fiktīvas šķiršanās rezultātā tikt pie daudz naudas, Burbeķīšai iemīlējies milicis traucē nesodīti zagt no kapiem ziedus, Pēteris nekādi neatrod Hamleta lomas kodolu, bet Paulīne tā vietā, lai iegūtu skaistas savu potenciālo bēru bildes, pārbiedē fotogrāfu, un tas gūst traumu. Izrādē neizpaliek arī komiskajam efektam nepieciešamā skatītāju pārākuma sajūta, ko īpaši uzsvēris neviens cits kā Zigmunds Freids – attēlotie cilvēki ir mīļie Dieva kukainīši, kuru rosīšanās un uzskati šķiet tikpat mazmazītiņi kā viņi paši uz lielās pasaules kartes. Tomēr vairāk ar šo veiksies skatītājiem, kuri ir pieredzējuši padomju laikus un zina, ka šņabja bode reiz strādāja ilgāk nekā pārtikas veikali, kā arī zina, ka savulaik padomju pilsonim pienācās tikai tik daudz privātīpašuma, cik atļāva noteikumi, tāpēc, ja viens pāris gribēja vairāk, tam nācās fiktīvi šķirties. Tas, kas, manuprāt, pietrūkst komiskajos izrādes elementos, ir iespēja skatītājam, smejoties par kuriozitātēm, pasmieties arī par sevi – tik atsvešināti no realitātes ir personāži.
Izrādi ritmizē horeogrāfes Alises Putniņas “bolero” kustību partitūra, vienkārša, bet tiešām komiska, kurā vienmērīgā kustībā zosu gājienā visu četru stāstu varoņi iziet cauri spēles telpai, un Edgara Šubrovska mūzika, kurā atpazīstam viņa slavenākās (pirms “JUUK”) grupas “Hospitāļu iela” dziesmu “Par dimantiem”. Mūzikas un kustību partitūra, manuprāt, ir trāpījums desmitniekā.
Mūžīgais jautājums par stilu
Kā tad pietrūkst, lai šo brīnišķīgi iepakoto, nepilnu pusotru stundu ilgo izrādi Valmieras “Kurtuvē” nosauktu par veiksmi? Atbilde ir vienlaikus vienkārša un komplicēta – tas ir stils. Vienots, viegls kā pieneņpūka, bet skaidri nolasāms un uztverams. Izrādes dramaturģiskais materiāls veidots, stāstus nevis izspēlējot pēc kārtas, bet sajaucot to epizodes kā kāršu kavā.
Lai gan visiem “Tu saki?” aktieriem neapšaubāmi piemīt humora izjūta un uz katru kādā brīdī ir interesanti skatīties, vieglā komiskā deformācija apvienojumā ar psiholoģiski precīzu raksturojumu pietiekamā proporcijā piemīt tikai Ievai Puķei Martas Skrapstes lomā, kura savtīgos apsvērumos šķīrusies no Janusa Johansona kaismīgā Jēkaba Skostiņa, realitātē turpinot ar viņu kopdzīvi un burvīgā mulsumā uztverot viņa greizsirdību un ultimātu atkal apprecēties, vienlaikus saglabājot nešpetnu uzstājību naudas un izdevīguma jautājumos. Protams, protams, acs un auss piesienas arī kapu apzadzējai un tirgus sievai Burbeķīšai – elegantajā Ilzes Vītoliņas kleitā ietērptajai Elīnai Vānei ar plīvurotu cepurīti uz acs. Taču viņas Burbeķīšas dialogs, izņemot, kad parādās staltais Riharda Jakovela milicis Kukāns, lielākoties ir ar sevi, par sevi un par mūžīgo jautājumu “dzert vai nedzert?”, un tas notiek, aktrisei tā kā koķetējot, tā kā iepozējot, un ar to šķiet par maz, lai uzmanība neatslābtu. Jauks ir Ilzes Pukinskas košās un vitālās Paulīnes dialogs ar pelēcīgo, atturīgo Baibas Valantes Māsu, taču ainā, kurā Ilze Pukinska “ieguļas zārkā”, bet patiesībā nostājās sienas nišā, kaut kāda iemesla dēļ nosacītība nenostrādā, atstājot skatītāju neizpratnē, kas tad īsti noticis (īpaši to skatītāju, kurš nav lasījis Belševicas stāstu vai redzējis Vijas Beinertes filmu “Tās dullās Paulīnes dēļ”), tāpat kā nav skaidrs, kādā veidā ir cietis Paulīnes pārbiedētais, pieglaimīgais Riharda Rudāka Fotogrāfs.
Dažbrīd darbība nepamatoti ievelkas, aktieriem ļoti koncentrējoties un izspēlējot detaļas, piemēram, kad sveķu tecinātāji – Krišjāņa Salmiņa uz flirtu naskais atraitnis Jurģis un nerimstošā mulsumā esošais Ģirta Rāviņa Dzejnieks – apspēlē kandžas tecināmā aparāta slēpšanu aiz kapu puķēm. Artis Jančevskis neveiksmīgā aktiera Pētera lomā ir ļoti artistisks kolektīvo deju ainās, bet viņam nav atrasta kāda spilgta īpašība, ap kuru veidot komisko tēlu. Visgrūtākais, bet ar cieņu paveikts uzdevums, šķiet, ticis Skaidrītei Putniņai Baltās dāmas lomā – viņa ir spoks, kas nav zaudējis cilvēciskās īpašības, no pārējiem viņu redz tikai Riharda Rudāka Režisors, un nav brīnums, ka viņš iestudē tieši “Hamletu” – jo pirms vairāk nekā 50 gadiem Rihards Rudāks pats spēlēja Hamletu. Tāpēc saprotams, kāpēc Inese Mičule izvēlējusies beigt izrādi tieši ar Hamleta “būt vai nebūt”, piešķirto izrādei nostalģijas noti un jautājuma zīmi. Ja šis fināls būtu lielākā kontrastā ar veiksmīgi atrastu komisko atslēgu iepriekšējās ainās, skatītāju smiekli te aprautos un tas izskanētu smeldzīgāk.
Rakstīt atsauksmi