Valmieras teātra mazā zāle tradicionāli ir kļuvusi par eksperimentālu spēles laukumu, kurā tapuši tādi izcili mākslinieciskie meklējumi kā, piemēram, Mārtiņa Eihes „Nāves ēnā” un Viestura Meikšāna „Zelta zirgs”.

Pagājušās sezonas beigās mazajā zālē ar krievu jaunās dramaturģijas pārstāvja Vadima Ļevanova [1] lugas „Gorkija vārdā nosauktais kultūras parks” iestudējumu „Gribu, bet baidos” VDT debitēja režisore Anita Sproģe.

Vadims Ļevanovs pārstāv krievu „jaunās drāmas” virzienu, pie kura pieder arī tādi autori kā, piemēram, Vasilijs Sigarevs, pēc kura lugas motīviem Valmieras teātra mazajā zālē tapusi Viestura Meikšāna izrāde „Fantomsāpes”, Aleksejs Slapovskis, kura lugu „Ne tāds kā visi citi” režisore Anita Sproģe 2008. gadā uzvedusi Dailes teātrī, Mihails Ugarovs u.c. dramaturgi. Jaunās drāmas pārstāvjiem raksturīga aktīva dzīves pozīcija, autori nevairās savās lugās izteikt sociālu kritiku un izmanto gan aktuālu tematiku, gan modernus izteiksmes līdzekļus. Jaunās drāmas sacerējumos tiek izmantotas arī tekstuālas alūzijas ar krievu klasikas, piemēram, Antona Čehova, darbiem, tomēr varoņi saglabā mūsdienīgas domas un rīcību.

Izrādē laiks šķiet gandrīz abstrahēts – darbība notiek pāris dienas pēc jaunā gada iestāšanās, un varoņi satiekas dīkā pēcsvētku laikā, lai gatavotos eglītei, uz kuru jāierodas bērniem. Priekšnesuma gaidīšana pati kļūst par nosacītu teātri, kurā visi astoņi varoņi atklāj savus dvēseles pārdzīvojumus atsevišķos monologos, kā arī iezīmē savstarpējo attiecību konfliktus spraigos dialogos. Režisore iestudējumu precīzi nodēvējusi par nepārtrauktu traģikomēdiju – asprātīgi, arī rupji joki un sadzīviskas sarunas mijas ar eksistenciālām pārdomām. Tomēr naturālistiskās detaļas (piemēram, alkoholisms un tā dažādās izpausmes) un varoņu nemitīgā savstarpējā rīvēšanās izrādei piešķir ļoti sadzīvisku intonāciju.

Pirmajā mirklī reālistiski veidota šķiet arī izrādes scenogrāfija un kostīmi (labs Ingas Bermakas un Agneses Stabiņas kopdarbs). Skatuves telpa iekārtota kā garena, pieticīgi mēbelēta kultūras darbinieku „centrāle”. Skatuves kreisajā stūrī kaudzē sakrauti veci laikraksti un grāmatas kā piemiņa par, iespējams, jau aizgājušu laikmetu, turpat blakus novietots rakstāmgalds un vairāki krēsli. Telpas labo pusi aizņem haotiski izvietotas kastes un matrači, starp kuriem zviln ar gripu sirgstošais Māra Bezmera Jurijs un kur atpūšas arī Ilzes Lieckalniņas grūtniece/Sniegbaltīte, bet visbiežāk varoņi sarunājas, sēdēdami uz gara sola skatuves vidū. Izrādes laikā režisore veiksmīgi izmanto simultānās darbības principu, kad skatītāju uzmanība tiek pievērsta aktieru grupiņai vai atsevišķam varonim, kamēr pārējie aktieri veic sadzīviskas darbības otrajā plānā – šāds paņēmiens izrādei piešķir dzīvīgumu. Tomēr izrādes laikā kļūst skaidrs, ka scenogrāfija pilda ne tikai sadzīvisku funkciju. Visu skatuves proscēniju aizņem stiklotu rūšu siena, aiz kuras, noprotot no varoņu izteiktām piezīmēm un ziemīgajiem kostīmiem, valda trīsdesmit grādu sals. Aktieri reti kad pamet šo telpu, un tas paspilgtina sajūtu, ka varoņiem nav iespējas nekur aizbēgt, jo jāizvēlas starp fiziskām un garīgām mocībām – aizbēgšanu pašam no sevis un savām domām vai patvēruma istabas siltumā.

Izrādes laiks un telpa iezīmē absurda noskaņas, kas nedaudz radnieciskas Čehova darbu smeldzei. Varoņus nospiež skarbā dzīves īstenība – vienam tā ir nāves tuvošanās, citam – nepilnvērtības un nenovērtētības sajūta... Un katram ir arī savs sapnis, taču tā īstenošanu kavē bailes. Režisores izvēle piešķirt iestudējumam nosaukumu „Gribu, bet baidos” skaidri ilustrē izrādes pamatproblēmu: katram cilvēkam ir savi sapņi, taču iespēja tos piepildīt nozīmē uzdrīkstēšanos kaut ko mainīt savā dzīvē, uzdrīkstēšanos pārvarēt bailes no nezināmā, bailes no nākotnes. Tomēr laiktelpā iesāktā absurda tēma aktierspēlē netiek turpināta.

Izrādes sarežģījuma punktā ierodas tāda kā klejojošu mākslinieku trupa, kas svētku sezonā „nogāž” vienu eglīti pēc otras (Salavecis un Sniegbaltīte Mārtiņa Liepas un Ilzes Lieckalniņas izpildījumā, Aigara Apiņa Akordeonists, viņiem nesen piebiedrojusies Rutas Birgeres Večiņa). Pēc skaļās un jautrās kompānijas iniciatīvas varoņi uzsāk tostu spēli, kas izvēršas par pamatīgu dzerstiņu un kolektīvu dvēseles izkratīšanu. Režisore to izmanto, lai pievērstos cilvēka sarežģītās iekšējās pasaules un savstarpējo attiecību psiholoģiskai analīzei, taču daudzu varoņu motivācija šķiet pārlieku vienkāršota un ne visiem aktieriem redzētajā Rīgas viesizrādē izdodas veiksmīgi atklāt tēla iekšējo darbību. Izrādes sadzīvisko noskaņu paspilgtina tas, ka krievu populārās kultūras ikonas – Salavecis un Sniegbaltīte – tiek attēlotas nevis groteskā veidā (kam izcils piemērs ir Imanta Strada tēlotais Ziemassvētku vecītis Viestura Meikšāna iestudējumā „Vīns un nezāles”), bet drīzāk naturālistiskā gaismā. Mārtiņš Liepa pa skatuvi tenterē sarkanu seju un izvalbītām acīm, bet Ilze Lieckalniņa tērpta spīdīgā sudraba mētelī, no kura izspiežas grūtnieces uzpolsterētais vēders. Režisore šo pārīti izvēlējusies attēlot tik reālistiski, cik vien iespējams, t.i., reducējot Salaveča un Sniegbaltītes tēlu simboliku līdz vienkārša laulātā pāra ikdienai.

Piedzērušu cilvēku attēlošana uz skatuves prasa vai nu izcilu humora izjūtu, vai meistarīgu groteskas tehnikas pārvaldīšanu. Gaumes robežās iekļaujamu priekšnesumu visas izrādes garumā saglabā vien Ruta Birgere (Večiņa), Elīna Vāne (Natālija) un Dace Eversa (Taņa). Nedaudz mazāk veicies Aigaram Apinim, kurš iestudējuma sākumā radījis ļoti aizkustinošu, simpātisku, dzīvu tēlu, bet visas pārējās izrādes gaitā mērķtiecīgi to banalizē, streipuļodams pa skatuvi, krākdams un runādams pārvērstā balsī. Aktrise Elīna Vāne radījusi dzīvu, ekspresīvu tēlu, bagātīgi lietodama groteskus izteiksmes līdzekļus. Viņas Natālija ir ārēji jautra un enerģiska, taču arī viņa tāpat kā citi izmisīgi ilgojas pēc kaut kā – savas sapņu zemes Āfrikas, līdzīgi kā A. Čehova lugā „Trīs māsas” Irina ilgojas pēc Maskavas. Elīnai Vānei šīs sērīgās ilgas izdodas attīstīt, Āfrikas karstumam simboliski sasaucoties ar Natašas vēlmi būt mīlēta un sajust cilvēcisku attiecību siltumu. Laba ir Dace Eversa vientuļās, nedaudz skumjās Taņas lomā, aktrise varonei piešķīrusi veselīgi pašironisku attieksmi un tādējādi izvairījusies no ieslīgšanas banālā sevis žēlošanā. Saistoši vērot arī Rutas Birgeres graciozo, eleganto Večiņu, kura notikumu gaitu vēro atturīgi, taču ar neslēptu ironiju. Tuvojoties izrādes finālam, vecā sieviete piesaka savu numuru – matrožu deju, kas attēlota, izmantojot episkajam teātrim raksturīgo atsvešinājuma paņēmienu (Rutas Birgeres Večiņa burtiski paliek ēnā, bet deju izpilda jauna meitene starmeša gaismā). Nebēdnīgā matrožu deja simbolizē Sapni, ko no visiem varoņiem piepildījusi ir tikai Rutas Birgeres Večiņa.

Kopumā režisores Anitas Sproģes debija Valmieras teātrī ir veiksmīga, kaut gan iestudējumam trūkst Ļevanova lugas tekstā jūtamā spraiguma. Izrāde šķiet nedaudz izstiepta un vienmuļa, sadzīviskajam sižetam trūkst dziļāka zemteksta un daži aktieri pārāk bieži nododas teatralizētu pozu atrādīšanai. Tomēr ansambļa vienotībā jūtams, ka režisorei izdevies atrast kopīgu valodu ar aktieriem, un uz šī fona radušies vairāki spilgti aktierdarbi.

*LU HZF Teātra zinātnes MSP 1.kursa studente