Recenzija par Liepājas teātra izrādi “Annes Frankas dienasgrāmata” Lauras Grozas režijā

Liepājas teātra jaunais iestudējums “Annes Frankas dienasgrāmata” Lauras Grozas režijā tematiski precīzi iegulst gan režisores līdzšinējo, Rīgas Krievu teātrī veidoto uzvedumu “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” un “Skatuve ugunī”, gan pašreizējā globālās apdraudētības un netālā kara kontekstā.

Par Anni Franku un viņas “de profundis”

Šķiet, Annes Frankas vārdu Latvijā būs dzirdējis katrs, kuram pagājušajā gadsimtā iekrita tā laime vai nelaime izglītoties padomju laika skolā. Kopš 1960. gadiem, kad viņas dienasgrāmatu vēstulēs “Sētas māja” izdeva arī latviešu valodā, Anne (tolaik Anna) tika jo bieži piesaukta kā drosmīga ebreju meitene, kas pasaulei atstājusi liecību par holokausta necilvēcību un netaisnību. Arī izmantota kā propagandas rīks un spilgts piemērs laimīgajiem padomju bērniem, kuru liktenis, raugi, ir nesalīdzināmi drošāks nekā nabaga Annei, kura bija spiesta slēpties tēva bijušā uzņēmuma sētas mājā Amsterdamā, līdz slēptuvi uzgāja hitlerieši. Uz atsevišķām papīra lapām veiktie pieraksti līdz ar oriģinālajām Annes piezīmju grāmatām pēc arestēšanas tika atdoti viņas tēvam Oto Frankam, kuram vienīgajam no visas ģimenes izdevās izdzīvot pēc Aušvicas koncentrācijas nometnes.

1946. gada pavasarī šis autentiskais materiāls piesaistīja nīderlandiešu vēsturnieka Dr. Jana Romeina uzmanību, kurš nekavējās paziņot presē, ka šī acīmredzami nebūtiskā, bērna rakstītā dienasgrāmata, šis de profundis, izteikts “bērna balstiņā”, iemieso fašisma derdzīgumu vēl lielākā mērā nekā visi Nirnbergas tiesas prāvas pierādījumi. Tas savukārt piesaistīja Amsterdamas izdevniecības uzmanību, un 1947. gada jūnijā ar Oto Franka atļauju tika publicēts pirmais, rediģētais Annes dienasgrāmatas variants.

Kādēļ autentiskajam dokumentālajam stāstījumam bija nepieciešama šī rediģēšana? Izdevēji uzskatīja, ka Annes skarbās piezīmes par līdzcilvēku uzvedību slēptuves apstākļos (kopā ar Frankiem slēpās vēl viena ģimene) un atklāsmes sakarā ar viņas briestošo sievišķību un seksualitāti varētu aizvainot tradicionāli un konservatīvi noskaņotus lasītājus, tālab vairāki pārlieku atklāti ieraksti tika dzēsti. Izdevums guva milzīgu lasītāju atsaucību, vienu pēc otra publicējot sešus grāmatas laidienus.

1952. gadā grāmata tika izdota Amerikā, Lielbritānijā un daudzviet Eiropā vairāk nekā 70 valodās, kļūstot par bestselleru; tā tikusi atzīta par vienu no nozīmīgākajām 20. gadsimta grāmatām. Protams, tapa arī luga, kas ieguva prestižo Pulicera balvu (1955), kam sekoja filma ar Šelliju Vintersu Annes lomā, ļaujot viņai iegūt “Oskaru” kā gada labākajai aktrisei, teātra izrāde ar Natāliju Portmani Annes lomā, utt.

Bet... Kur lieli panākumi, tur netrūkst arī skeptiķu un apšaubītāju. Pat daži nopietni holokausta pētnieki sāka apšaubīt dienasgrāmatas autentiskumu, izvirzot savas hipotēzes par tēva lomu meitas pierakstu spodrināšanā, kā arī apšaubot Annes pierakstu autentiskumu vispār un uzskatot to par vēlākos gados tapušu fiktīvu dokumentu. Jezga turpinājās līdz pat 1986. gadam, kad tika publicēts ekspertīzes slēdziens: viss oriģināla rokraksts sakrīt ar zināmajiem Annes Frankas rokraksta paraugiem un papīru, tinti un līmes paraugiem, kas Amsterdamā bija pieejami dienasgrāmatas sarakstīšanas laikā.

Annes “Sētas mājas” stāsti šodien

Arī Latvijā ebreju meitenes atklātā, sāpīgā un skumjā dienasgrāmata ir piedzīvojusi vairākkārtējus izdevumus; jaunākā versija izdota apgādā “Zvaigzne” 2021. gadā. Teātri gan nav bijuši tik naski Annes likteņstāsta iedzīvināšanā – vēsturē fiksēts vien iestudējums Jaunatnes teātra krievu trupā 1960. gadā Pāvela Homska režijā. Jaunākos laikos aculiecinieki piemin spēcīgu un saviļņojošu šī materiāla interpretāciju Vecpilsētas teātra studijā Edītes Neimanes režijā.

Liepājas teātra iestudējums tapis ar labdarības fonda Uniting finansiālo atbalstu, režisorei gan dodoties uz Amsterdamu, gan iepazīstoties ar trim dienasgrāmatas skatuviskajām versijām un izvēloties Vendijas Keselmanes adaptāciju, u.tml. Mākslinieces Sintijas Jēkabsones vairākos līmeņos veidotā skatuves telpa, kostīmu mākslinieces Jolantas Rimkutes 1940. gadu stilistikā veidotie tērpi, kas pārliecinoši raksturo gan darbības laiku, gan šo tērpu valkātājus, komponistes Annas Fišeres ievērojamais veikums – oriģinālmūzika stīgu kvartetam, arfai, klavierēm un kontrabasam, – tas viss palīdzējis tapt vērienīgam, teju episkam iestudējumam.

Tomēr izrāde jau no pirmajiem brīžiem, vērojot Franku un van Dānu ģimeni, kas iekārtojas slēptuvē, raisa arī pretrunīgas izjūtas un iespaidus. Biju lasījusi tikai Annes Frankas dienasgrāmatu, ne lugu, un jāteic, ka mani pārsteidza milzu kontrasts starp to Anni, ko iepazinu dienasgrāmatas lappusēs, un tēlu, ko piedāvā luga un ko ieraudzīju uz skatuves Agneses Jēkabsones atveidā. Viņa neapšaubāmi ir viena no savas paaudzes vistalantīgākajām aktrisēm, līdz ar citiem esmu priecājusies par viņas meistarīgi, pat virtuozi izdzīvoto Edīti Piafu, tik ļoti mūsdienīgo Kristīni uzvedumā “Purva bridējs ugunī” un citām lomām. Taču viņas Anne mani samulsināja ne pa jokam.

Protams, trīspadsmitgadīgai meitenei pārcelšanās uz jaunu vietu varētu šķist kā jauns, aizraujošs piedzīvojums. Jā, Anne ir kustīga kā ūdenszāle un varētu spriņģot pa piekrauto slēptuves telpu kā pavasarī pļavā palaists jēriņš vai kalnu kaza. Taču, ja tā Anne, ko iepazinu dienasgrāmatā, ir neparasti vērīga, jūtīga un tik trāpīgi spēj raksturot un novērtēt gan savus vienaudžus, gan pieaugušos, ka gluži jābrīnās par viņas inteliģenci un prāta briedumu, tad šo hiperaktīvo Anni, kas izrādes pirmajā daļā kustas kā uzvilkta rotaļlieta, es neatpazīstu. Ne mazākās izpratnes par reāli notiekošo, ne mazākās iejūtības pret bēdu un raižu nomāktajiem vecākiem un līdzbiedriem, vien kaitinoša, egoistiska, nevaldāma vēlme izklaidēties un dauzīties. Kādēļ, nu kālabad šis ārējais uzstādījums, ka par visu varas makti jāspēlē trīspadsmitgadīgs, nevaldāms skuķēns? Ir taču redzētas pat piecdesmitgadīgas Džuljetas, kas nebūt nav centušās iespraukties četrpadsmitgadīgās Šekspīra varones ādā, bet pārliecinājušas ar iekšējo izjūtu un spēku. Esmu pārliecināta, ka Agnese Jēkabsone to lieliski varētu, ja nebūtu šī, manuprāt, aplamā pamatuzstādījuma. Jo uzveduma otrajā daļā, kur aktrise vairs necenšas spēlēt mazu meitenīti, bet redzam divu slēpšanās gadu laikā nobriedušo un pieaugušāko Anni, iespaids ir daudz pārliecinošāks.

Izdzīvošanas formula tad un tagad

Ļaužu grupiņa eksistenciālā situācijā, kur atklājas cilvēku raksturi, paradumi, morāle (vai tās trūkums), spēja just līdzi citiem vai empātijas trūkums, – holokausta traģēdija uzvedumā tiek pētīta caur šo prizmu. Telpa, kur nav pat gultu, bet ir uz grīdas samesti matrači un van Dānu ģimenes dēlam pat jānakšņo zem galda, kur vienīgās tualetes apmeklējums kļūst par nepatīkamu un mokošu pārbaudījumu, u.tml., – Sintijas Jēkabsones iekārtotā telpa gluži fiziski ļauj sajust apdraudējuma, ieslodzītības un izmisuma gaisotni. Vidusdaļā uz paaugstinājuma paceļas zeltīta istaba, ko var uztvert kā Annes iekšējās pasaules telpu un mājokli, jo no turienes viņa dalās savās ilgās, izjūtās un pārdomās. Te viņa otrajā daļā satiekas ar Pēteri van Dānu, kuru sākotnēji tikai ķircina, turklāt visai rupji, bet pret kuru Annei pamazām mostas jūtas. Un te, protams, finālā ielaužas hitlerieši.

Aktīva, dramatiska uzveduma komponente ir Annas Fišeres satraukti pulsējošā un smeldzīgā mūzika. Atzīstams gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa un video mākslinieka -8 veikums, lai gan pietuvināto aktieru tuvplānu un citu fonā redzamo video kadru plūsmai būtu tikai nākusi par labu striktāka režisoriska atlase.

Slēptuves iemītnieku portretējumā ar aktierisku precizitāti izceļas Ineses Kučinskas un Karīnas Tatarinovas skatuviskā esība. Inesei Kučinskai Annes mātes lomā ar lakoniskiem, pat minimālistiskiem izteiksmes līdzekļiem izdodas radīt priekšstatu par sievieti, kuru dziļi sāpina meitas asā, noraidošā attieksme, bet kura ne brīdi nezaudē cerību un pašcieņu, līdz sabrūk, neizturot apokaliptiskās situācijas spiedienu. Arī Karīna Tatarinova kažokā tērptās, iznesīgās van Dānas kundzes lomā zem tēla ārējās valšķīgās virskārtas niansēti atklāj gan savas varones bezgalīgo mātes mīlestību, gan izmisumu un vientulību.

Vīriešu ansamblis gan lugā, gan izrādē darbojas vairāk kā funkcionāli lielumi, vien paretam atklājot savas domas, uzskatus vai jūtas. Precīzs un izturēts ir Edgars Ozoliņš Annes tēva lomā; arī Rolands Beķeris kā van Dāna kungs, Kaspars Kārkliņš kā Dusela kungs un Kārlis Artejevs kā Pēteris, šķiet, izdara visu, kas no viņiem tiek prasīts. Ne mazāk, bet arī ne vairāk. Plašākas izpausmes iespējas šajā stāsta versijā liegtas arī Annes māsai Margotai, kuras lomā Anetei Rimkus tomēr izdodas iezīmēt atsevišķus spilgtus mirkļus, gan Madaras Kalnas Mīpai – bēgļu saiknei ar ārpasauli.

Kad uzveduma otrajā daļā Agneses Jēkabsones Anne beidzot nomet dumpīgās pusaudzes ādu, ieraugām sievišķībā uzplaukstošu būtni, kura gan mātei, gan apkārtējiem atveras jaunā jūtīguma un izpratnes līmenī. Dzīvā mūzika, emocionāli saviļņojošā ebreju rituāla Hanukas aina ar dziesmām, lūgšanām un Annes sarūpētajām pārsteidzošajām dāvaniņām ikkatram – visa uzveduma otrās daļas noskaņa, kas vairs neizšķīst liekā troksnī un kņadā, palīdz veidot izrādes vēstījumu. Par to, ka vienīgā izdzīvošanas formula tad un tagad ir – saglabāt cilvēcību, cieņu un mīlestību citam pret citu. Pat necilvēcīgos un šķietami bezcerīgos apstākļos. Gan tad, kad ebreji bija spiesti mēnešiem un gadiem slēpties pagrabos vai bēniņos, gan tad, kad Latvijas mežos un bunkuros pēc kara gadiem ilgi slēpās mūsu pašu “meža brāļi un māsas”, gan tagad, kad ukraiņu bērni savā pirmajā skolas dienā dodas uz skolu bumbu patvertnes telpās. Jo – tāpat kā ļaunums un cilvēku varaskāre, arī mīlestība ir bezgalīga un nebeidzama. Un vienīgā, kas spēj stāties tam pretī.