Recenzija par Dailes teātra izrādi “Efekts” Diānas Kaijakas režijā

Britu autores Lūsijas Preblas lugai “Efekts” ir skatuves vēsture jau kopš 2012. gada, tagad tā uzvesta arī Dailes teātrī, kura mazās zāles izrādes uz remonta laiku notiek Tabakas fabrikā, kas tagad nodota Latvijas Kultūras akadēmijai. Vieta pati par sevi skatītājiem zināma, uz Jaunā Rīgas teātra iestudējumiem savulaik taka gana iestaigāta, vienīgi jaunais īrnieks – Dailes teātris – ekstravaganti spēlējas, vienkārši izņemot neizpārdotās solu rindas. Sauksim arī to par efektu?

Jādomā gan, ka izrādei “Efekts” pilnīgi noteikti būs pietiekami daudz skatītāju gan tematikas, gan iesaistīto aktieru dēļ, turklāt cītīgākie teātra cienītāji var iestudējumu baudīt divreiz – trīs no četrām lomām tiek spēlētas divos sastāvos. Ņemot vērā dekorācijas mobilitāti, iestudējumam, iespējams, gaidāmas arī viesizrādes ārpus Rīgas. 

Preblas lugu ne tikai tulkojis, bet arī lokalizējis Matīss Gricmanis. Tādējādi Konija pārvērtusies par Kati, dr. Lorna Džeimsa – par dr. Lauru Tēraudu, bet dr. Tobijs Sīlijs – par dr. Robertu Sīli. Vienīgi Tristans ir saglabājis savu vārdu arī latviskajā versijā. Ievīti arī daži lokāli joki, kas gan neizklausās pārlieku organiski (kas tur bija ar to Vairu Vīķi-Freibergu?), un arī kopumā nerodas sajūta, ka darbība notiktu Latvijā, kaut teorētiski jau pētījumi varētu notikt arī šeit un tieši šādā veidā. Režisore Diāna Kaijaka, kā šķiet, koncentrējusies uz tēlu attiecībām, vienlaikus maksimāli dažādojot Ievas Kauliņas funkcionāli lakoniskās scenogrāfijas izmantojumu ar videoprojekciju un Reiņa Zaltes gaismu partitūras palīdzību. Komanda arī pateikusies konsultantiem – farmaceitei Aijai Garancei, psihoterapeitam Artūram Miksonam un neiroloģei Zitai Danevičai, tādējādi radot sajūtu, ka dramaturģes piedāvātā situācija ir izanalizēta arī profesionāli un uztverama kā patiešām reāli iespējama. 

Atkarība no temperamenta

Bieži vien divu aktieru sastāvu izveidošana vienā izrādē saistās vai nu ar aktieru nodarbinātības problēmu, vai arī prognozi, ka iestudējumu gaida ilgs un intensīvs skatuves mūžs (konkrētajā gadījumā izskatās, ka šis varētu būt arī salīdzinoši labs piedāvājums izbraukumiem). Retāk rodas principiāli atšķirīgas versijas pat kopējās koncepcijas līmenī, kā tas gadījās ar Mariusa fon Maienburga “Mācekli/Mocekli” LKA “Zirgu pastā” Elmāra Seņkova režijā šopavasar. “Efekta” diviem sastāviem, protams, atšķirības ir, bet tās lielākoties nav izšķirošas vēstījumam kopumā, lai arī sastāvu sniegums atšķiras hronometrāžas ziņā – otrā sastāva izpildījumā izrāde beidzās vismaz savas desmit minūtes ātrāk.

“Efekts” ir stāsts par diviem jauniešiem, kas dažādu iemeslu dēļ pieteikušies jaunu medikamentu izmēģināšanas programmā. Pirmajā cēlienā sižetiskais uzsvars ir tieši uz šiem diviem, kuru starpā veidojas spontānas jūtas, radot jautājumu, vai tas ir zāļu lietošanas rezultāts vai vienkārši savstarpējas simpātijas, kas būtu radušās arī bez iejaukšanās no ārpuses, ja vien šis puisis un šī meitene sastaptos. Otrajā cēlienā sižets vairāk sazarojas, atklājot cilvēcisko un profesionālo attiecību samezglojumus arī abu mediķu starpā.

Būtiskākā atšķirība ir Tristana tēla traktējumā, proti, galvenā varoņa temperamentā un zināmā mērā arī motivācijā. Toma Veličko varonis ir pārpilns ar eksplozīvu enerģiju, un tāds viņš ir arī gan kā pētījuma dalībnieks, gan vīrietis, kuru ieinteresē sieviete. Šis Tristans grib dzīvot ātri un paspēt maksimāli daudz, iegūt naudu un realizēt savus sapņus pēc iespējas ātrāk, īpaši nerūpējoties par noteikumiem un priekšrakstiem (ja nebaidītos no pārspīlējuma, varētu riskēt apgalvot, ka Toms Veličko spēlē nedaudz atvieglotu Makmērfija versiju no Kena Kīzija “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”) . Tomēr viņam ir vieglāk tīri nejauši nodarīt arī sāpes, Veličko Tristans daudz mazākā mērā spēj sevi kontrolēt. Daudz rāmāks (kaut nevar apgalvot, ka emocionāli inertāks) ir Meinarda Liepiņa Tristans. Aktieris necenšas izkāpt no viņam ērtās komforta zonas, pielāgojot lomas zīmējumu savai arī iepriekš izrādēs izmantotajai paštēla variācijai, un režisore to akceptē. Veidojas interesants paradokss – izrāde kopumā ir īsāka, bet sajūtu līmenī tās plūdums ir lēnāks, jo ir mazāka spriedze abu jauniešu starpā, un varbūt būtu vērts pie šī pāra attiecību intensitātes otrajā sastāvā vēl piestrādāt, jo pagaidām uzmanība ik pa brīdim atslābst. Atkarībā no partnera atšķiras arī Martas Lovisas Jančevskas atveidotās Kates loma partnerībā – ja ar Veličko aktrise neizbēgami vairāk rezonē partnera izkāpināti impulsīvajai aktivitātei, tad ar Liepiņu viņa brīžiem faktiski kļūst par partnerības virzītāju, un varbūt režisorei ar aktrisi būtu interesanti šīs atšķirīgās pozīcijas iezīmēt mērķtiecīgi, dodot būtiski atšķirīgus uzdevumus. Protams, situācija būtu citāda, ja būtu īstenojusies sākotnējā iecere, ka arī Kates lomā ir divas aktrises.

Tomēr mīlestība

Otra attiecību līnija izrādes sākumā pat nav nojaušama, jo Dārtas Danevičas un Kristīnes Nevarauskas atveidoto Lauru Tēraudu redzam tikai kā precīzu, skrupulozu projekta vadītāju. Taču pamazām šis stikla tornis sāk plaisāt, Laura pati vēlas runāt par savu pagātni, kurā Robertam Sīlim ir daudz lielāka loma nekā tikai darba kolēģim. Laura redz, kas ar šo cilvēku notiek – viņš ir aizrāvies ar domu par naudu un slavu, viņam patīk šarmēt un pozēt. Taču alkās pēc cilvēciska kontakta Laura pārkāpj noteikumus, izpļāpā pacientei to, ko nedrīkstētu, un būtībā iekustina tālāko notikumu lavīnu, kas sagrauj viņu pašu. Lai gan – faktiski varētu sagraut vēl vairāk, ja tiktu bezkaislīgi izvērtēta viņas loma un pieļautās kļūdas eksperimenta gaitā. Rūpīgi sekojot līdzi tekstam, var pamanīt, ka atbildība par eksperimenta izgāšanos klusi tiek novelta uz tā dalībnieku, neizvērtējot pilnu notikuma ķēdi.

Abas aktrises ārstes lomā ir pārliecinošas gan savas varones spēkā, gan vājumā, lai gan plaisas šķietamajā pārliecībā Danevičas varonei samanāmas nedaudz agrāk. Lauras un Roberta attiecību stāsts izrādās negaidīti saistošs gan tāpēc, ka tas ir divu nobriedušu personību duelis, kurā visas attiecību nianses atklājas tikai pakāpeniski, gan tāpēc, ka izrādes fināls tomēr spēj dot cerību par šo cilvēku kopīgo nākotni, lai cik pesimistiska tā brīžiem šķistu. Andris Bulis daktera Sīļa lomā vairāk akcentē to PR seju, par kādu viņš labprātīgi pārvērties, visu pakļaujot mērķa sasniegšanai. Imanta Strada Sīlis nav tik viengabalains, un viņa atzīšanās jūtās izrādes beigās izskan patiesāk.

Sekojot lugas struktūrai, režisore strikti būvē izrādes karkasu, kombinējot aktierus skatuves priekšplānā ar video projekcijām, mainot dekorāciju konfigurāciju (te gan nav īstas konsekvences, jo pārbūvi brīžiem veic aktieri paši, brīžiem tomēr atbildīgais personāls). Abu ārstu monologiem, izmantojot vienādu atribūtiku (smadzeņu mulāžu, ko izņem no spaiņa), ir atšķirīga funkcija – Sīlis runā izmēģinātu un iestrādātu lekciju, kas labi strādā visās auditorijās, kamēr Tērauda uzrunā savu auditoriju daudz atklātāk, bez iepriekš inscenētiem efektiem. Taču “Efekta” lielākais efekts ir skatītāju secinājumā, cik ātri un viegli iespējams sagraut ne jau tikai kādu izlolotu projektu, bet reālas cilvēku dzīves.

Lūsijas Preblas luga netieši sasaucas ar pēdējā laika diskusiju par medikamentu lomu mūsu dzīvē –  lai gan tā neskar vakcināciju, bet runā par citiem aspektiem, trāpījums tēmas aktualitātē ir veiksmīgs.