Tartifs špagatā
Recenzija par Čehova teātra izrādi “Tartifs” Sergeja Golomazova režijā
Trauksmei ir pamats
Moljēra “Tartifs”, ko Vladimira Ļihačova tulkojumā ar žanra nosaukumu “pilsētas komēdija” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī iestudējis Sergejs Golomazovs, sākas skaļi un rosīgi. Vispirms skatītāja acīm paveras trīsstāvu konstrukcija ar kāpnēm, kas ved uz vairākām vienādām durvīm – kā viesnīcā, kopmītnē vai lielā namā, kur kopā mitinās vesela dzimta. Tas ir godājamā Orgona īpašums, un mums ļauts tajā ielūkoties brīdī, kad paviesoties ierodas saimnieka māte Pernela kundze – maziņa, kustīga, spiedzošu balsi un skaidru dikciju par spīti faktam, ka milzīgai, sejas vaibstus deformējošai zobu protēzei ir tendence klabēt un krist ārā no mutes. Jekaterina Frolova Pernela kundzes lomā šķiet negaidīta, taču trāpīga izvēle. Negaidīta tāpēc, ka aktrise ir jauna, krietni jaunāka par savu dēlu – Jakova Rafalsona Orgonu, trāpīga tāpēc, ka aktrises humora izjūta un māka pārvaldīt savu ķermeni lieliski atbilst izrādes groteskā, fiziskumā un delartiskā vitalitātē balstītajam stilam.
Pernela kundze aizkož banānu, rūpīgi noglabā pārpalikumu papīra maisiņā un enerģiski sāk griezt līdzi paņemtās sirēnas ratu. Trauksme. Laikam jau ir agra rīta stunda, jo, kad savu istabu durvīs parādās samiegojušies iemītnieki, visi ir ģērbušies vienādos gaiši zilos rīta tērpos un ar personiskās monogrammas rotātu naktspodu rokā. Trauksmei ir pamats. Pernela kundzi māc rūpes par pasauli, kurā nav kārtības – zuduši tikumiskie ideāli un katrs dzīvo pēc saviem ieskatiem. Situācijas uzzīmējums raisa nepārprotamas asociācijas ar interešu grupās sašķeltu sabiedrību (nez, kur mēs būtu tādu redzējuši?) un šķiet apsolām šīs sabiedrības māksliniecisku analīzi.
Skaidrāks par skaidru
Moljēra komēdijā tēlu izkārtojums ir skaidrāks par skaidru – ne velti dramaturgs iedvesmojies un mācījies no itāļu commedia dell’arte grafiski noteiktajiem raksturu tipiem un attiecību struktūrām. Tirgotājs Orgons ir kritis par upuri viltīga iznireļa – Tartifa – mahinācijām. Veselu saprātu saglabājušo ģimenes locekļu iebildumos, nemaz nerunājot par kalpones Dorīnas protestiem, Orgons neieklausās un padara Tartifu par vienīgo pietuvināto personu, uzticot viņam svarīgus dokumentus un norakstot visu savu mantu. Daudz netrūkst, ka arī izprecinātu vienīgo meitu Marianu. Taču Orgonam paveicas: Francijai ir gudrs valdnieks, kurš spēj saskatīt svētuļa patiesos nolūkus un iespundē Tartifu cietumā. Paveicas arī lugas autoram Moljēram, jo eksistē tāds māksliniecisks paņēmiens kā deus ex machina. Aizvietojot to ar rex ex machina, iespējams nodrošināt morāla taisnīguma uzvaru un tādējādi ar godu tikt laukā no strupceļa situācijas. Jo loģika teic, ka realitātē tik veikls zellis kā Tartifs diez vai paliks zaudētājos.
Dostojevska “atskaņas”
Izrādes mākslinieks Mihails Kramenko sadarbībā ar asistentēm – Paraskēvu Deikinu scenogrāfijā un Valentīnu Začiņajevu kostīmu jomā – rāda atpazīstami laikmetīgu vizuālo tēlu, kam plastisku izteiksmību piešķir Maksima Ustimova gaismas. Bezpersoniskās kāpnes un platformas sekmē norišu dinamiku un raisa asociācijas ar pasauli, kura atrodas nemitīgā kustībā bez jelkāda centra vai mērķa. Savukārt personāža garderobe šķiet gluži kā spoguļattēls “Tartifa” pirmizrādes publikas tērpu parādei – no spīdīga brokāta un solīdiem uzvalkiem līdz sporta apaviem un džinsa jakām.
Atslēgas vārds Sergeja Golomazova izrādei, šķiet, ir “inficēšanās”. Tas rodams režisora īsajā komentārā, ko var izlasīt programmas grāmatiņā, proti, Sergejs Golomazovs vēlas pētīt, kā tas nāk, ka cilvēks un sabiedrība kopumā kļūst uzņēmīga pret apšaubāmām idejām un veikliem manipulatoriem. Nenoliedzami aktuāls pieteikums laikmetā, kad šķitumu kļūst neiespējami atšķirt no īstenības, masku no sejas un melus no patiesības. Par to, ka šī tēma Sergejam Golomazovam jau labu laiku nedod mieru, var pārliecināties, uzmetot aci viņa veidoto izrāžu sarakstam, kur 2021. gada repertuārā ieraugāma “Tartifa” krievu versija – Dostojevska garstāsta “Stepančikovas ciems” dramatizējums.
Dostojevskis, rakstot “Stepančikovas ciemu”, ietekmējas no Moljēra, savukārt Golomazova “Tartifā”, iespējams, samanāmas atskaņas no Dostojevska. (Saku “iespējams”, jo režisora versiju par “Stepančikovas ciemu” neesmu redzējusi un atsaucos vien uz literārajā materiālā ietverto potenciālu.) Uz tādām domām vedina Tartifa runas veids, jo Maksima Busela Tartifs tāpat kā viņa krievu gara radinieks Foma Opiskins runā ar “okāšanu” – neuzsvērtā “o” burta tīšu uzsvērumu, kas raksturīgs krievu valodas senākajai versijai. Tā lieti noder gan kā zīme konservatīvismam, gan Tartifa svētulības portretēšanai, gan arī nepārprotamai norādei, ka izrādes stāsts nav par 17. gadsimta franču sabiedrību. Dostojevska klātbūtne šķiet jūtama arī krāpnieka nolūku raksturojumā, jo Golomazova izrādē Tartifs nemaz tik ļoti nealkst pēc Orgona īpašumiem (kaut nesmādē arī tos), drīzāk jau ilgojas tikt pie varas grožiem tāpat kā Opiskins.
Inficētais
Lai notiktu inficēšanās, nepieciešami divi – inficētājs un inficētais. Tas, kurš savaldzina, un tas, kurš ļaujas savaldzināties. Rafalsona Orgons un Busela Tartifs ir kā savienotie trauki: Orgons Tartifam ir vajadzīgs tikpat ļoti kā Tartifs Orgonam. Orgons ir Tartifa publika – viņa aktiermākslas pārņemts skatītājs. Orgona dēļ Tartifs ceļ acis pret debesīm un tikumības lēkmē sniedz Dorīnai palaga strēmeli, lai tā piesedz kārdinošo dekoltē. Savukārt Orgonam Tartifs ir vajadzīgs kā ētisko standartu avots. Kā personificēta dievbijība, kas attaisno Orgona drakoniskās prasības ģimenes locekļiem un ļauj viņam kļūt par mājas tirānu.
Jakovs Rafalsons “Stepančikovas ciemā” spēlēja glumo Fomu Opiskinu, kurš visus aptin ap pirkstu, “Tartifā” viņš ir Orgons – tas, kuru aptin ap pirkstu. Ģērbies solīdā pelēkā uzvalkā ar kaklasaiti, omulīgs un šarmants, Rafalsona Orgons, domājams, no kādām nogurdinošām biznesa pārrunām ierodas mājās, kur viņa prombūtnes laikā saimnieko Tartifs. Ir tik mierinoši ļauties krāpnieka uzburtajai ilūzijai par to, ka dievbijība kompensēs neapmierinātību ar smagajiem pūliņiem šīs zemes dzīvē. Rafalsona Orgons kā hipnotizēts seko Tartifa grimasēm, un viņa seja tās padevīgi atspoguļo līdz vissīkākajai niansei.
Bet ģimenes locekļi gluži kā sazvērējušies pūlas Tartifu diskreditēt. Orgona sievas brālis Kleants, ko spēlē Igors Čerņavskis, enerģiski uzbāžas ar situācijas skaidrojumu un – tikpat enerģiski kapitulē, sastopoties ar Orgona nelokāmo pretestību. Dmitrija Jegorova Damiss – Orgona dēls – dūšīgs, ar holērisku temperamentu apveltīts puisietis – arī gatavs lekt uz ecēšām, proti, apgaismot tēvu par lietu patieso stāvokli, bet – bez panākumiem, Orgona meita Mariana – Jūlija Berngardte – trausla būtne kuplos bruncīšos, zirgastē sasietos matus purinādama un melnas tušas straumes no acīm tecinādama, kā argumentu liek lietā histēriju komplektā ar pašnāvības mēģinājumu. Marianas līgavainis Valērs Konstantīna Ņikuļina ironiski manierīgā atveidā nepavisam nav tas, kurš spētu situāciju ietekmēt sev un iecerētajai par labu.
Tikpat maz efekta ir arī istabenes Dorīnas centieniem atvērt Orgonam acis. Tatjanas Lukašenkovas Dorīnā nav nekā no delartiskās komēdijas ņiprajām servettām, kuras ar savu attapību nāk talkā jaunajiem mīlētājiem un kļūst par notikumu virzītājām. Bikšu kostīmā un košā aveņu krāsas žaketē, ar melnām raga brillēm uz deguna, Tatjanas Lukašenkovas Dorīna izturas kā dāma ar skolmeistarisku gestus. Viņa skaita pamācības visiem nama iedzīvotājiem un īgņojas, ka netop uzklausīta. Kāds tur brīnums, ja Orgons, pacietību zaudējis, uzmācīgo kalponi raida prom ar ugunsdzēšamā aprāta putām, kas izrādē aizstātas ar dūmu mašīnas produkciju.
Inficētājs
Maksima Busela Tartifs ir aktieris par excellence. Par viņa rīcības motīviem grūti spriest, toties acīmredzami ir tas, ka Tartifu priecē un pacilā paša aktiermeistarība. Busela Tartifs liekas esam pati pieticība – ģērbies bāli zilā kreklā un tumšās biksēs, mati izšķirti celiņā pāri galvas vidum, acu skatiens apgaroti augšup vērsts vai pazemīgi “iedurts” zemē. Brīžam reliģiska ekstāze viņam liek pacelties spārnos un gluži vai uzlidot līdz augšējai kāpņu platformai, brīžiem – iegrimt sevī un sastingt jogas meditācijas pozā. Tāpat kā Tartifs gūst baudu no cilvēku savaldzināšanas, Maksims Busels, šķiet, gūst baudu no būšanas uz skatuves. Kustīgs, lokans, jauns un bezgala pievilcīgs. Viņa klātbūtnei var sekot ar neatslābstošu interesi tāpat kā katram Jakova Rafalsona uznācienam.
Kā zināms, viss, kas teātrī redzams uz skatuves, kaut ko nozīmē, pat ja tā nav bijis iecerēts. Iespējams, kļūdos, bet šķiet, ka režisors nav pievērsis uzmanību tam, kā Orgona un Tartifa attiecības ietekmē fakts, ka viņi pieder dažādām paaudzēm. Ir taču starpība, vai viens otru ar bezgaumīgiem pazemības un uzticības apliecinājumiem apveltī divi nobrieduši vīri, vai arī cienīgam ģimenes tēvam, kura mati sāk sirmot un kļūst arvien šķidrāki, pretī liekulīgi žākstās harismātisks jauneklis.
“Tartifa” iestudējumos par vienu no centrālajām ainām, kur aktieri var uz nebēdu izspēlēties, nereti kļūst Orgona sievas Elmīras inscenētā Tartifa izprovocēšana uz mīlas kaislības apliecinājumiem, lai Orgonam pierādītu, ka svētais vīrs patiesībā ir viltvārdis. Veronikas Plotņikovas Elmīra baltā sabiedrības dāmas kostīmiņā ar krāšņu blondu matu kodeļu à la Merilina Monro pūlas izlīst caur adatas aci – būt pārliecinoša valdzinātāja un vienlaikus neaiziet par tālu, jo no slēptuves notikumu attīstību vēro Orgons. Busela Tartifs ir aizdomu pilns, bet juteklība un iekāre ņem virsroku. Lai Elmīra pierāda, ka patiešām ir gatava uz visu.
Ainas kulminācija nepārprotami patapināta no guļamistabas farsa arsenāla, kur galvenais “specefekts” mēdz būt pieķertā mīlētāja nošļukušās bikses. Tartifs darbojas apbrīnojami izveicīgi un kaisles uzliesmojumā vajā Elmīru, ar nošļukušām biksēm lēkājot augšup lejup pa kāpnēm. Izskatās, protams, efektīgi, bet pēc brangās izdauzīšanās jautājums tomēr paliek – kas šarmantajai Elmīrai liek dot priekšroku vecīgajam tirānam, nevis jaunajam pievilcīgajam iznirelim, par kura bīstamību izrāde nerada ne mazāko nojausmu.
Un vēl. Briedumam un jaunībai ir ne tikai konkrēti fiziska, bet arī simboliska nozīme. Padzīvojušie tirāni, kuriem vajadzīgs augstāku spēku atbalsts, acīmredzot pieder pagātnei, nākotne ir jaunie aktiermākslas virtuozi, kuriem nav savas sejas, vien masku komplekts, kas arī ir seja. Tartifa arests finālā tiek izspēlēts kā izrāde izrādē. Orgons un viņa nama iemītnieki ar muguru pret skatītājiem sēž krēslos un vēro kāpņu platformu, kur tiesu izpildītājs – Rodiona Kuzmina Loajāls un divi tādos kā zeltainos kosmonautu tērpos ieģērbti policisti – Jevgeņijs Čerkess un Mihails Širjajevs – apsargā Tartifa pēdējo ambiciozo iznācienu, pirms viltvārdi savākt un aizvest uz cietumu, lai pēc tam viss ansamblis, ieskaitot apcietināto, laistos mundrā dejā. Vai šāds fināls nozīmētu, ka arests nenotiek “pa īstam” un Tartifs varēs turpināt savu shēmošanu? Vai Orgona ģimenes novietošana skatītāju pozīcijā būtu uztverama kā izrādes veidotāju aicinājums publikai palūkoties pašai uz savu kritiskās spriestspējas potenciālu?
Raibi un jautri
Izrāde gandrīz divarpus stundu garumā ripo uz priekšu raiti – tempu un ritmu uztur populāru dziesmu “dzīvā” un fonogrammas izpildījuma samiksējums, par ko turējusi rūpi Ludmila Mogiļevska, kā arī horeogrāfa Artūra Skuteļska iestudētas, aerobikas vingrojumiem raksturīgas kustības, ko aktieri aizrautīgi izpilda gan visi kopā, gan atsevišķos solo numuros, starp kuriem īpaši izceļas Pernela kundzes temperamentīgā fināla deja. Raibi, jautri un tikai. 21. gadsimta sabiedrības mākslinieciskā analīze, kas šķita esam apsolīta izrādes sākuma skatā, kaut kur pa ceļam nozaudējusies tāpat kā varoņu rīcības motīvi un mērķi. Varbūt tāpēc atmiņā kā spilgtākais izrādes “nospiedums” paliek brīdis, kad Maksima Busela Tartifs apžilbina skatītāju, uz kāpnēm sastingstot augšuptraucošā špagatā.
Rakstīt atsauksmi