Zane Radzobe

Teātra kritiķe un zinātniece

Operācija “Vīrišķība”

Ekspresrecenzija par “Dirty Deal Teatro” izrādi “Alfas” Valtera Sīļa režijā

To, ka starp likumsargiem un noziedzniekiem ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā un tikai nejaušība nosaka, kurā likuma pusē varonis atrodas, zina katrs, kas skatījies amerikāņu kino. 21. gadsimta Latvijā šāda doma gan neliekas pārāk komfortabla, un gribas cerēt, ka tas ir ne vairāk kā mākslinieciskas iztēles piemērs. Bet te nu mēs esam – ir 2024. gads, un Valters Sīlis Dirty Deal Teatro pirmizrāda “Alfas”, nepatīkami atgādinot, ka mūsu pieredzē ir arī 90. gadi. Un pat ne 90. gados.

“Alfas” vispirms ir interesants estētisks gadījums Latvijas teātrī. Komponista Edgara Raginska darbs ir rets mūzikas teātra piemērs, rādot, ka objektīvi resursietilpīgais teātra veids lieliski funkcionē arī mazbudžetā, protams, ja mākslinieki zina, ko dara. Un “Alfu” gadījumā jāatzīst, ka zina, radošajai komandai panākot organisku saspēli starp Raginska mūziku, Jāņa Baloža libretu un Sīļa režiju, kurā filigrāni iekļaujas mākslinieka Uģa Bērziņa un horeogrāfa Edvarda Kurmiņa darbs.

“Alfas” gan nepretendē uz dokumentāla mākslas darba statusu, tomēr to pamatā ir reāls notikums. 2011. gadā vairāki policisti nolemj aplaupīt kazino Jēkabpilī. Plāns izgāžas, seko pakaļdzīšanās, apšaude, ir ievainotie, iet bojā viens no vajātājiem. “Alfas” vispirms tāpēc, ka četri no pieciem topošajiem noziedzniekiem ikdienā strādā policijas specvienībā.

Balodis libretā notikumu ir ierāmējis t.s. treknajiem gadiem sekojošās krīzes diskursā. Pārkarsušajā ekonomikā tiek norautas avārijas bremzes, un valstī apstājas viss. Pirmā aina, kurā pārinieki dežūras laikā nonāk pie idejas laupīt, šķietami vienkāršiem paņēmieniem konstruē pasauli, kurā varoņi dzīvo. Izrādes telpu veido daži krēsli, kuru pārvietošana dinamiski spēj pārvērst, piemēram, svaru zāli automašīnā, bet fonā – pārvietojama tāfele, pie kuras tiek piesprausti attēli, kas ilustrē nosauktos jēdzienus. Tāda kā nozieguma anatomija, kā to mēdz rādīt amerikāņu filmās. Varoņu vārdi un portreti. Vietu fotogrāfijas. Arī sociālās vides zīmes – piemēram, savlaiku premjerministru Aigara Kalvīša un Valda Dombrovska bildes, mājot skatītājam, ka uz vainu šoreiz jāskatās plašāk.

Varoņi dzied par savu dzīves pieredzi, kurā kā caurviju motīvs skan nemitīgi atkārtots vārds “kredīts”. Vēl jau atkārtosies arī sociālais protests par to, ka alga nogriezta, ka citi uzpeld, kamēr pats slīksti, ka jāatrod veids, kā “pacelties”. Drusku ģimene, lai gan šķiet, ka sievas un bērni puišu domas ne īpaši nodarbina. Un viss. Ieliekot vērtības svaru kausā, jautājumu jau pat nav – skaidrs, ka jālaupa; atrastos tikai īstā kompānija...

Pieci malači, ko uz skatuves izdzied Aleksandrs Bricis, Artis Drozdovs, Mārtiņš Gūtmanis, Emīls Kivlenieks un Armands Siliņš-Bergmanis, izrādē, protams, ir komiski personāži – rada priekšstatu, ka viņiem kolektīvi pieejamas vien dažas smadzeņu šūnas un tās pašas netiek lietotas. Baloža libreta un Raginska mūzikas salikums brīžiem rada spēcīgu komisku iespaidu – lirisks dziedājums tiek kontrastēts ar vulgārismiem piepiparotu izteiksmes veidu. Ja ņem vērā, ka valoda rāda arī domāšanas līmeņus un sociālos slāņus, atliek secināt, ka piecatne šeit pieder, teikšu politkorekti, visai vienkāršu cilvēku kategorijai, kurus savā varā pārņem uzmācīga ideja un uz priekšu dzen... varbūt pat ne tik daudz mantkārība, jo iecerētais plāns jau nav reālistisks (kāda tur kredīta dzēšana, ja tev nav legālu ienākumu?), cik vienkārši aizsāktā ritms, kuru uz skatuves iemieso sitaminstrumentālists Ernests Mediņš.

Izrāde ir raita, asprātīga, asa. Tomēr vislabākais tajā man liekas fakts, ka tā “gadījumu” spēj parādīt tomēr daudz sarežģītāku par konkrētu intelektuāli, emocionāli un sociāli nenobriedušu indivīdu studijām. To, ka runa nav par konkrētiem cilvēkiem, rāda kaut vai vieglums, ar kādu daži aktieri nomaina lomas, kad tas nepieciešams, un izdzied brašuļu pretinieku gabalus. Un muzikālā teātra forma, kas – galu galā – pati par sevi ir ar atsvešinošu efektu.

Man liekas, ka “Alfas” ļauj domāt par plašākām dzīves likumsakarībām. Jo īstenībā jau varoņu dzīvēs tiešām ir runa par eksistenci cilvēka cieņu pazemojošos apstākļos. Kalvīša bildi nomaina Dombrovskis, kampēju ēras vietā sākas birokrātu laikmets, bet ierindas cilvēku dzīvē ne tikai nekas nemainās. Tā kļūst pat sliktāka. Overworked and underpaid [1], kā saka amerikāņi, labi zinot, par ko runā. Un Latvijā arī ļoti daudzi cilvēki zina, kāds fundamentāls pazemojums ceļas no tā, ka smagā, it kā sabiedrībai ļoti vajadzīgā darbā tu neiegūsti nekā – ne finansiālu stabilitāti, ne pateicību, ne cieņu. Un beigu beigās vienkāršākiem cilvēkiem tiešām var būt viegli nonākt pie secinājuma, ka strādā tikai muļķi.

“Alfu” varoņi sevi par muļķiem neuzskata un izvēlas rīkoties kā... alfas (liekas, sava nozīme izrādes nosaukumā ir arī vārdu spēlei). Terminu droši vien internetā būs sastapis katrs – tā gan ir pseidozinātne, tomēr ļoti izplatīta, īpaši segmentos, kas māca būt par “īstu vīrieti”. Tie, kuri sevi par alfām uzskata, teiktu, ka ir vadītāji, gudri, pašpārliecināti un veiksmīgi. Tie, kuriem no dzīvnieku pasaules patapinātie uzvedības modeļi liekas apšaubāmi, runā par agresiju, narcismu, sociopātiju. Būtībā tas ir jautājums par kultūras modeļiem: vai jūs uzskatāt, ka sabiedrība kā kopiena ir iespējama un eksistē kādas vērtības ārpus indivīda, vai arī domājat, ka valda visu karš pret visiem un vienīgais izdzīvošanas modelis ir galējs individuālisms...

“Alfas” nav zinātnisks fakts. Toties zinātnisks fakts ir tas, ka vīrieši ar krīzēm tiek galā sliktāk nekā sievietes. Reizēm esmu domājusi, ka tas arī tāpēc, ka izdzīvot vienatnē ir daudz grūtāk; no sievietēm bieži ir atkarīgi arī bērni un vecāki (un – droši vien izšķiroši svarīgi – sievietes arī jūt atbildību), un tad pašcieņu arī bezizejas situācijās norīt ir vieglāk. Sievietes saraujas maziņas un ļaujas pazemojumam, bet izdzīvo. Vīrieši taisa pašnāvības. Nu, vai arī – ja ir pārliecināti, ka ir gudrāki un veiklāki, un vērtīgāki par visiem citiem, metas laupīt, šaujot pa labi un kreisi, mērķī pat neskatoties.

Īstais jautājums, ko “Alfas” uzdod, tāpēc ir – kas ir vīrišķība? Vai vīrišķība ir trula, amorāla kustība, nerēķinoties ar sekām? Vai izvēle paciest? Kā dēļ ir vērts upurēt un ko? Izrāde beidzas ir trim izstāstītiem vīrišķības stāstiem. Alfas par viņu noziegumiem notiesā uz padsmit gadiem. Centrālcietumā blakus kamerā sēž viens no Jēkabpils policistiem, kas nositis draudzenes vardarbīgo partneri. Policists, kam tāpat bija kredīts un samazināta alga, bet kurš rūpējās par vardarbības upuriem vairāk, nekā no viņa prasīja likums, nošauts paliek guļam sniegā pie Daugavas. Tās visas ir izvēles, bet tajās nav nekā vienkārša.