Recenzija par Latvijas Leļļu teātra izrādēm “Elpojot smaidus” un “Leģendārā izrāde”

Atbildot aicinājumam rakstīt recenziju vienlaikus par divām Latvijas Leļļu teātra aktuālām izrādēm, neviļus tajās meklēju kopīgo. Nepārprotami – abi skatuves darbi uzrunā pieaugušo auditoriju, abi sasaucas ar motīvu – izrāžu oriģināldramaturģija būvēta ap reāllaika personībām un dokumentāliem notikumiem, taču vienlaikus tas izceļ iestudējumu atšķirīgos, pat pretējos uzstādījumus. Monoizrāde “Elpojot smaidus” ar personisku un fokusētu skatienu pēta mūsdienu dzīves sajūtu iekšpusi un notiek mazākajā iespējamajā teātra telpā – Kamerzālē. Savukārt “Leģendārās izrādes” vēstījums piepilda teātra garākās krēslu rindas un, šķiet, ja varētu, paplašinātu skatītāju spējas redzēt šī teātra izrādes iepriekšējās desmitgadēs. Šajā sezonā teātris atskatās uz savas pastāvēšanas 80 gadiem un pārcilā brīžus, kad Krišjāņa Barona ielas 16/18 nama Lielā zāle piedzīvoja dižus aplausus, kas joprojām dzīvo vairāku skatītāju paaudžu atmiņās.

Aizskatuves smalkmehānika

Izstāde “Skatuves aizskatuve” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā šoruden cēlusi godā leļļu meistara mākslinieka Pāvila Šēnhofa piemiņu. Bet iestudējums “Leģendārā izrāde” veltīts vēl vienai teātra zelta fonda personībai Tīnai Hercbergai (1921-2004) un viņas 1967. gadā iestudētajai izrādei pieaugušajiem – “Interlellis–67”, ar ko rīdzinieki tolaik piedalījās Vissavienības teātra skatē, gūstot plašus panākumus.

“Leģendārās” režisoru Vijas Blūzmas un Edgara Kaufelda nolūks nav restaurēt pagātni, lai gan scenogrāfes Pamelas Butānes piedāvātā nosacītā black box (“melnās kastes”) skatuve ar vienmērīgu telpas un aktieru tērpu tumšo krāsu sniedz iespēju izcelt lelles un objektus no jebkuras senas izrādes. Un ir dažas ainas, kad uz skatuves atkal darbojas Pāvila Šēnhofa darinātās lelles (programmiņā diemžēl nav norādes, kurš no sešiem leļļu darbnīcas māksliniekiem restaurējis precīzas oriģinālu kopijas). Atkal ieskanas klasisks tango, un divas figūras, kas veidotas no trīcošām “laimes mazliet apreibinātām” spirāļu kājām, laižas bezrūpīgā dejā. Atkal bokseri “norauj” galvas un rokas viens otram un tiesnesim, jo, kā zināms, lelles un objekti spēj visu. Gaumīgu nostalģijas devu pievieno aizmirstas un tomēr neaizmirstamas Raimonda Paula kompozīcijas no izrādēm un kinofilmām, ko jauniestudējumam īpaši piemeklējis Juris Vaivods. Šodienas acīm skatot iedzīvinātās senās ainas, daži pamatoti brīnīsies – par ko plūkti uzvaras lauri un kas tolaik pārpildītajās zālēs pulcēja auditorijas tūkstošus.

Šoreiz “Leģendārās” autori neatbild un necenšas atgriezties pagātnē, bet rāda jaunākas paaudzes leļļinieku pārmantoto principu pēctecību, liekot sajust šodienā iedzīvinātu toreizējo skatuves mākslinieku radošo elpu. To akcentē muzikālais fons, piešķirot izrādes kopskaņai emocionāli iedarbīgu slodzi, kas īpaši izteiksmīgs fināla ainā.

Vairāki caurviju motīvi kārtojas dramaturģes Ances Muižnieces ainu kompozīcijā. Vairums akcentē to nepateicīgo un pacietīgo “melno” darbu, bez kā leļļu “iedarbināšana” nav iedomājama. Visur klātesošā režisore Hercberga parādās gan trīs figūru veidolā, ko eleganti izspēlē Santa Didžus, Lilija Sūna, Dace Vītola, gan skan kā balss, gan iemiesojas īpašā cigaretē, kas līdzīgi zizlim ritmiski diriģē notikumus. Epizodes izceļ Hercbergas unikālo raksturu, darba stilu, prasības pret kolēģiem. Vēl un vēlreiz aktieri ar šķietami vienkāršiem skatuves paņēmieniem atkārto to pašu ainiņu, dziedot ritmisku “la, la, la” un sekojot režisores norādēm: “Jo plastiskāka roka, jo izteiksmīgāka lelles dvēsele.” Viens no mākslinieces skatuves maģijas noslēpumiem ir ansambliskums. “Leģendārajā” spēlē mākslinieki ar ļoti atšķirīgām pieredzēm – Santa Didžus, Anna Klišāne, Lilija Sūna, Dace Vītola, Agris Krapivņickis un Matīss Millers. Aktieri darbojas lieliskā savstarpējā mijiedarbībā, neizceļot un neizslēdzot kādu kā pārāku vai maznozīmīgu.

Otrs caurviju motīvs papildina darbību ar dokumentāliem faktiem, kas skaidro, kāpēc un kādā hronoloģijā notikumi ap režisori kārtojās tā, ka viņas vārds izskanēja daudz klusāk un retāk salīdzinājumā ar citiem tā laika populāru skatuves mākslinieku vārdiem. Tie nemazina, gluži pretēji, apliecina Hercbergas stāju, kura neslēpjas aizvainojuma bruņās un pārkāpj daudziem “ne“ (neatzīta, nenovērtēta, nepamanīta māksliniece). Faktiski tā stāsta par jebkura mākslinieka misiju.

Žēl, ka emociju dzirksteles uzmirdz pārāk īsu brīdi, tikai stundas garumā. Leļļu teātra leģendām apvītās personības krāsainība un bagātība paliek pusatminēta.

Vai viegli smaidīt

Mazliet mīklainais nosaukums teātra afišā “Elpojot smaidus” patiesībā piesaka patīkamu pārsteigumu, ko sagādājusi Latvijas Leļļu teātra ilggadējā aktrise Dana Avotiņa-Lāce. Viņa pirmo reizi startē arī kā režisore un teksta autore un ar izrādi aizstāv maģistra grādu skatuves mākslā Latvijas Kultūras akadēmijā. Danas autordarbs apliecina spēju asredzīgi tvert dzīves impulsus un tos pārradīt poētiskā veidolā. Režisore veiksmīgi ap sevi pulcējusi radošos līdzbiedrus, kuri kopā uzbur mazliet marginālu skaņas, krāsu un gaismu atmosfēru, brīžiem raisot sajūtu, ka monoizrādes varone ir tikai daļa no gleznieciskās vides. Sieviete objektā vai arī apkārtējais ir viņas atspulgs, bet varbūt otrādi? Ambivalentā izteiksmē mijas audio un vizuālo impulsu sērijas. Koptēls radīts lieliskā saskaņā starp telpas un kostīmu mākslinieci Vitu Radziņu, komponistu Kārli Toni, gaismu mākslinieku Gvido Āboliņu un skaņas meistaru Uģi Jansonu-Krastiņu.

Šoreiz māksliniece pietuvina mākslas spoguli sev pašai. Viņa sarunājas vienlaikus ar skatītāju un sevi. Teksts, kas intonācija ziņā līdzīgs dienasgrāmatai, atklāj jaunas māmiņas un sievietes personiskas pašapziņas un sajūtu dzīvi. Tas pieskaras sāpīgai disonansei starp sadzīves radīto ārējo ikdienu un cilvēciskiem iekšējiem impulsiem. Izrādes fragmentus saturiski saista aktrises dotais pavediens ievadā – atzīšanās šaubās, vai viņa kļuvusi par izmantojamu lietu apkārtējo cilvēku ērtībai. Skan tēmas – izdegšana, pienākumu un neiespējamu izvēļu strupceļš, kas, šķiet, ir tuvas ne vienam vien jaunajam tētim un māmiņai.

Dana stāsta par priekšmetiem un notikumiem ap sevi, novērojumi kalpo par atsperīgu vielu domām un vispārinājumiem. Izrādes kopējā intonācija ir viegla, bez uzsvērta dramatisma, neraugoties un pretstatiem starp to, ko vēlas varone pati un ko – citi. Kāda epizode, piemēram, stāsta par mantotu no metāla izgatavotu nobružātu gaļas mašīnu, iemiesojot pārdomas par vajadzību turpināt mātes tradicionālo ēdienu gatavošanas veidu. Atmiņā paliekoša ir arī epizode par barojošas mātes pienākumu, ko simboliski apzīmē uz veļas auklas uzkārtu krūšu mulāža. Citā ainā varone reflektē par to, vai oksicotīns, saukts par “laimes hormonu”, kas stimulē mātes piena izdalīšanos, patiesi ir tikai laimes sniedzējs. Vēl kādā ar varones acīm ieraugām gludināmajā dēlī to zaļojošo koku, kas reiz bijis “brīvs” no pakalpošanas utilitārām vajadzībām.

Īsas un performatīvi uztveramas epizodes kā puzles gabaliņi aicina skatītājus pievienoties izjūtām, katram pašam attīstot fragmentu kopsakarību skaidrojumu. Vienlaikus jābūt uzmanīgam, vērojot mainīgās precīzās detaļas. Dažās ainiņās ir vairāk aktrises plastisko kustību, citā dominē ēnu teātris, vēl kādā – mijiedarbojas mūzika un objekti Danas rokās.

Varones tēls mainās, tas gandrīz nepārtraukti ir sašķelts, pretrunīgs, tā, piemēram, ekrāns rāda smaidīgu Danas seju, vienlaikus plastiskā valoda rāda cilvēcisku atsvešinājumu. Kā akcenti atsevišķos momentos ar precīziem ģeometriskiem gaismas kūļiem uz sienām izgaismojas aktrises profils vai pleci, citkārt lauztas roku līnijas, tādejādi palielinot detaļu nozīmi, un trokšņu/skaņu partitūra minimālisma stilistikā pasvītro mazliet sirreālo noskaņu. Vizuāli izteiksmīgā performance paspilgtina gaisā pasviestos, tomēr durstīgi asos jautājumus. Kurš ir mirklis, kad esi tiesīgs pateikt sev un savam bērnam, ka tev vajag atpūsties? Vai kāds tevi saprot?

Danas pašportretā viegli atpazīt šodienas pašsajūtu, skaistu sievišķību, iespiestu starp pienākumiem un sapņiem. Aktrise pret skatītāju ir viena, trausla un neaizsargāta., katrs viņas žests, solis un frāze vibrē kā cilvēkam, balansā ejot pa nostieptu virvi (izrādē ir arī šāda epizode). Taču izteiksmīgais skaistais trauslums neviļus kļūst par mākslas darba vājumu, piešķirot izrādes koptēlam nepelnītu nepārliecinātības noti.