NOSLĒDZIES TREŠAIS KRODERS.LV JAUNO AUTORU KONKURSS! Rubrikā "Students VĒRTĒ" publicējam konkursa laureātu recenzijas par Latvijas teātru iestudējumiem

Vārds pirmās vietas laureātei – LU Humanitāro zinātņu fakultātes BSP "Latvistika" studentei RĒZIJAI KRIEVIŅAI, kura recenzē Valmieras teātra izrādi "Konsuela Sent-Ekziperī" Henrija Arāja režijā

Nupat aiz spēcīgas klasikas paveras aizskatuves priekškars. Izsmalcināta sieviete tajā aizsmēķē un runā. Viņa runā mikrofonā. Prožektoru gaismā. Parādot, ka nestāv “aiz” vīra-rakstnieka. Gribētos domāt, ka patiesībā nekad nav stāvējusi. Viņa ir bijusi līdzās vai vadījusi garadarbu (šajā gadījumā “Mazo princi”), kas, lai cik paradoksāli būtu, mūžam viņu pārspīdēs. 

Lai gan Valmieras teātrī uz sievietes planētas “Konsuela Sent-Ekziperī” Mazo princi cerēju (ļoti vēlējos!) nesatikt, viņš, protams, tur bija… Bet šī ir sievietes planēta, mēģināšu jums pastāstīt, kā tur izskatījās un kā viņai veicās. Un par “princi” ārpus pasakas arī, protams.

Vientulība divās daļās

Starp izrādēm, kuru sižetus mēs, ja neesam lasījuši obligātās literatūras sarakstos, tad vismaz nosacīti pārzinām, aizvien ir patīkami ieraudzīt ko pilnīgi jaunu. Kaut ko, kas var pārsteigt, nedodot vietu salīdzinājumam starp teātru un sezonu iestudējumiem. Valmieras teātra repertuārā ieraugot izrādi par Konsuelu, radās ne tikai pateicība radošajai komandai par šīs sievietes likteņa aktualizēšanu, bet arī interese par viņas stāsta attēlojumu un bažas, vai šis būs kārtējais mākslinieka sievas stāsts no vienpusējās kritikas prizmas. 

Dramaturģes Justīnes Kļavas un režisora Henrija Arāja melodrāma divās daļās, gluži tāpat kā tās galvenie varoņi, ir divas pasaules, kas krasi atšķiras un mijiedarbojas. Veiksmīgi defilējot uz smalkas robežas starp prasmīgi reprezentētu attiecību pagrimumu un uzskatāmu novirzīšanos no sākotnējā uzstādījuma, proti, lugas centrā izvirzīt sievieti. Režisors kādā intervijā [1] teica, ka šis nav mīlasstāsts, un tam ir jāpiekrīt. Mīlestība, manuprāt, nav šīs lugas virstēma; to visai svarīgi ņemt vērā. Un tāpat šai izrādei nepiestāvoša šķiet melodrāmas piedēvēšana, jo nodalīt “labos” un “sliktos” varoņus šeit (kā melodrāmas žanra aprakstā minēts “Konsuelas skaidrojošajā vārdnīcā”) šķiet visai neiespējami, arī spriedzes, intrigu mudžekļi un “labo” varoņu atalgošana beigu beigās tomēr nenotiek. Izrādi organiskāk uztvert kā drāmu, kuras epicentrā ir divu vientulību slāpes pēc būšanas kādam blakus, vienlaikus karojot ar sava un otra cilvēka ego. Šī ir izrāde par to, cik ļoti sāpinām otru, kaismīgi cenšoties nosargāt sevi, jeb, prinča leksikonu izmantojot, vēlēšanās būt mīlētam un nepieradinātam vienlaikus. Taču vai, cenšoties sevi nosargāt, ir iespējams saglābt attiecības un veiksmīgi izlavierēties no brūcēm?

Konsuelas (?)  stāsts

Konsuela – eleganta, jauna sieviete no turīgas ģimenes. Ar karstu temperamentu un inteliģenci kā interesanta cilvēka olekti. Studējusi literatūru un (iz)dzīvojusi divas laulības. Kad viņas draugs, Antuāna paziņa un literatūras pasniedzējs Benžamēns Kremjē iepazīstina ar jauno lidotāju, talantīgo nākotnes (!) rakstnieku, attiecības un vīrieši ir viņas “negribu” sarakstā. Antuāns pēc mazā prinča zīmējuma testa “cepure vai čūska ar ziloni vēderā” saprot, ka Konsuela viņam ir īpaša. Šis šķietami infantilais zīmējums liek lidotājam sajūsmināties par Konsuelu. Jau pēc pāris minūtēm viņi lido ar Antuāna lidmašīnu. Un, nonākot atpakaļ uz zemes, šķiet, viņi abi atkal ir pāris metrus virs tās. Izskan bildinājums, un Konsuela saka “jā!”. Izklausās pēc strauja un patiesi grandioza sākuma viscaur laimīgajam “līdz nāve mūs šķirs”, bet saprotams, ka tā nav. Tas būtu pārāk vienkārši. Izrādes laikā lēnām, tomēr pamatoti rodas pārliecība, ka Konsuela ir lidotāja glābšanās no sirdsēstiem par sievieti, kas viņu pameta, un neticības, ka viņš kādreiz spēs būt veiksmīgs rakstnieks, laimīgs vīrietis. Taču Konsuelas sajūsma slēpj bēgšanu no garlaicības un rutīnas, piedzīvojumu un aizrautības dievināšana viņai liek padoties iracionāliem impulsiem. Tas viss uzticoties, ka nekas slikts taču ar viņiem nevar notikt (kāpēc gan lai notiktu). Tomēr pirms Konsuelas uzkāpšanas uz ārpus pasakas prinča, Antuāna, planētas, uz tās jau ir saauguši baobabi jeb traumas, sāpīgas pieredzes, kas traucē viņu kopīgajai nākotnei turpināt ekspresīvi apbrīnojamo sākumu. Uzsākot kopdzīvi, Antuāns pilda Benžamēnam un Konsuelai doto solījumu – rakstīt. Viņš lido un raksta, Konsuela cer. Cer uz kāzām, cer uz uzmanību un uz vīru, kurš, izkāpjot no lidmašīnas, ir uz zemes, pie viņas. Viņš ir rakstnieks, kura “pienākums” ir sabiedriski līksmot dzīrēs, rakstnieks, kuram ir “tiesības” uzturēt siltas attiecības ar savu mīlestību pirms Konsuelas, viņa “asinsriti”, kamēr Konsuelu mīl kā “dzimteni”. Viņš negrasās vēlreiz riskēt ar salauztu sirdi, tāpēc pie sievas nolēmis nepieradināties. Konsuela labo viņa tekstus un cenšas ierāpties pie rakstnieka patības ar dažādiem līdzekļiem. Savai karjerai viņa netic, viņa tic Antuānam. Savas dzīves fokusu dalot ar rakstnieka, jaunā sieviete nokļūst ārprātā.

Var izklausīties paradoksāli. Viņi ir jauni un skaisti. Apveltīti ar inteliģenci un talantu. Labiem nodomiem un bez ļauna. Varbūt viņi mīl. Jā, viņi mīl. Vismaz… tā, kā prot. Tomēr ne paši, ne laulība ne tuvu nav laimīga. Kāpēc?! Otrajā cēlienā Antuānam uzbrūk “Mazā prinča” tēli. Roze, Lapsa un Mazais princis. Tēli viņa vietā risina šo – neizdevušos attiecību – problēmu. Ar didaktiku cenšoties ironizēt, rakstniekam liek pārrakstīt pasaku, dot tai citas beigas. Konsuela tikmēr ir tālrunī. Viņi runā par notikušajām pārmaiņām, avāriju. Mazā prinča tēli māca Antuānam attālināties no narcisisma, izpaust jūtas. Glābt laulību, tā izglābjot lidotāju no vēl vienas vientulības. “Tev nekas nav jāsaka, es tikai gribu, lai tu zini, ka es tā negribēju,” ir rezumējošs izrādes citāts. Ne vienmēr citu sāpināšana ir ar nodomu, visbiežāk tā nemaz nav, un teju neticami sāp arī šis “negribēju”. 

Viņu “planēta” un cilvēki tēlos

Konsuelu Sent-Ekziperī iemieso Diāna Krista Stafecka. Aktrise ir ne tikai vizuāli lieliski atbilstoša Konsuelas tēlam, bet arī prasmīgi visa cēliena laikā iztur dumpinieciskuma un ievainojamības divbalsību. Konsuelas monologi pie mikrofona ir šķietami vienkāršākā, tomēr vienlaikus arī emocionāli spēcīgākā izrādes daļa, aizkustinot skatītājus ar filigrāno vaibstu un intonāciju sinerģiju. Rihards Jakovels nes, manuprāt, izaicinošāko izrādes lomu, attēlodams Konsuelas vīru un rakstnieku Antuānu de Sent-Ekziperī. Antuāna dedzīgumam un bohēmai ir viegli noticēt, taču izveidot empātisku tēla – skatītāja saikni neizdodas, iespējams, tāpēc, ka brīžiem manāmo līdzjūtības tuvošanos strauji nomaina aizkaitinātība pret tēla savtīgumu un reizēm tik grūti saprotamo nepiekļāvību laulības dzīvei, kurai bija kaislīgs iniciators. Sent-Ekziperī ir nenoliedzami blīva personība, kas diemžēl tomēr nomāc Konsuelas balsi. 

Tālivaldis Lasmanis pārliecinoši reprezentē empātiju izraisoša padomdevēja lomu, spēlējot gan Lapsu, gan Benžamēnu Kremjē. Benžamēnam piešķirot inteliģenta literatūras pasniedzēja un vidutāja nozīmi, kas kara laikā smagi ievainots, baiļojas par gaidāmo revolūciju, Konsuelas likteni un Antuāna rakstnieka potenciālu. Lapsā iemantojot ironizējošu dzīves skolotāju, kas monotoni citē pasakas atziņas, reizē paužot arī vilšanos. Antuāna mātes un Rozes lomas spēlē Ieva Puķe. Abi tēli pieprasa grāciju un zināmu daļu augstprātības, ko aktrise tiem arī prasmīgi sniedz. Lai arī temperamenta ziņā emocijas ir viegli transkribējamas, var rasties mulsums Rozes tēlā ieraudzīt iepriekš attēloto Antuāna māti. Tāpēc, ja Benžamēna un Lapsas tēlu iedalīšana vienam aktierim nerada pretrunas, tad šī dublēšana gan, atstājot vietu jautājumzīmēm par Rozes un Konsuelas līdzībām un Konsuelu kā Rozes prototipu. Arta Jančevska Mazais princis otrajā cēlienā sevi piesaka kā spītīgs un nepiekāpīgs, uzstādot rakstniekam savus noteikumus un mazāk esot drauga, vairāk vadītāja lomā.

Jāatzīst, ka otrais cēliens var sagādāt mulsumu arī kā satura, tā kostīmu ziņā, radot neizpratni, piemēram, kāpēc tērpos ir tik daudz melnās krāsas. Tomēr interpretējot, ka tēli ir rakstniekā vīlušies un sevi reālajā dzīvē neieraudzījuši jeb cerībās “sasmērējušies”, mākslinieces Ilzes Vītoliņas tērpu izvēle kļūst saprotamāka. Konsuela fiziski ir tālu, viņas klātesamība netiek pazaudēta, tomēr Antuāna nomākta. Vai atrisinājums viņas prombūtni kompensē? Tas ir jautājums bez pārliecinoša “jā!” atbildes vietā. Otrais cēliens tomēr vairāk pieder Antuāna cīņai ar bailēm no vientulības un Konsuelas kontroles (pieradināšanās), ne Konsuelas drosmei un atgriešanās pie pašpietiekamības. Iespējams, tas veidots mērķtiecīgi. Jo būt Sent-Ekziperī sievai nozīmē dzīvot viņa pasaulē, un, tikai atklājot to, ir iespēja visaptverošāk izdarīt secinājumus arī par Konsuelas izvēlēm un piedzīvoto. Tāpat “Mazā prinča” tēlu ielaušanos var argumentēt ar pasakas un viņu biogrāfiskajām paralēlēm: mazā prinča un Antuāna avārijas tuksnesī, smiešanās neveiklības un skumju priekšā, nespēja verbalizēt jūtas. Konsuela – Rozes prototips, kas aiz arogances aizsargmehānisma slēpj bailes no vienatnes. Taču mazais princis un Antuāns ir pretmeti, kas pārstāv bērnības naivitāti/ pieaudzības fatālismu. Un tomēr Konsuela atkāpjas ne tikai no viņu attiecībām, bet arī no tēla dominances uz skatuves.

Blakussēdētāju pārsteigumi par tik karstu emociju izrādi un tik scenogrāfijas ziņā ieturētu skatuvi izbrīnīja. Manuprāt, ļoti praktiska un veiksmīga čemodānu un lāžu dominance, tiem kalpojot kā galvenajam rekvizītam, kas glabā pārējos un reprezentē gan slēpto, gan skaļi uzvirmojošo (lāžu biežā aizciršana). Turklāt Konsuela savu nepublicēto grāmatu glabājusi čemodānos – šī biogrāfiskā iezīme padara Adriāna Toma Kulpes scenogrāfiju vēl simboliskāku un attaisno krāšņo atribūtiku neesamību. Nika Ciprusa gaismu pārvaldība (it īpaši monologa sākuma un beigu brīžos), kā allaž, nelika vilties. Izrādes skaņu celiņš savu zenītu sasniedza tieši finālā, tomēr nepamet sajūta, ka stāstam līdzās mūzika izšķīst, ne kļūst par papildinošo elementu. 

Pieredziet atvainošanos

Justīnes Kļavas luga ir vērtīgs jaunrades darbs, kas risina un reprezentē attiecību problemātiku: nespēju patiesi sevi “pieradināt” (parādīt savu “es”, uzticēties un sniegt otram uzticēšanās pārliecību). Tāpat piešķir jaunu rakursu, caur kuru nenosodoši paraudzīties ne tikai uz mākslinieka attiecībām ar citiem (īpaši sievu, protams), bet galvenokārt pašam ar sevi, saviem baiļu un “baobabu” uzbrukumiem. Un vēlreiz atgādina – sadziedēt rētas, pirms līmēt plāksterus uz vēl nenobrāztas ādas. 

Šī ir lieliska “es tā negribēju” atvainošanās izrāde ne tikai sievietēm, kas dzīvojušas ar lidotājiem, rakstniekiem, māksliniekiem, bet ikvienam, kas dzīvojuši ar kādu, kas sirdī lielāko nostūri atvēlējis citam, bet jūs pieglabājis kā pretvientulības zāles. Un, kā rāda Antuāns un Konsuela, sieviete ir visai bīstamas pretvientulības zāles vīrietim, kurš negrasās tās lietot kopā ar nedalītu devu mīlestības. Viņi var apstiprināt – bez abpusējas pieradināšanas, vienam otru tā “lietojot”, tukšuma slimības simptomi nemazinās, bet blakusparādības eskalējas; tāpēc ar pretvientulības zālēm – uzmanīgi. Bet biļetes uz izrādi gan pērciet droši.