Neatbildēti jautājumi
Recenzija par Valmieras teātra izrādi “Četri balti krekli” Jāņa Znotiņa režijā
Reti kura latviešu filma atstājusi uz mani tik svaigu, lirisku un smeldzīgu iespaidu kā režisora Rolanda Kalniņa “Četri balti krekli” (zināma arī kā “Elpojiet dziļi”), kura uzņemta 1967. gadā, sešus gadus, pirms piedzimu. Dziļi manī joprojām dzīvo Imanta Kalniņa dziesmas ar Māra Čaklā vārdiem, operatora Mika Zvirbuļa romantiski izgaismotie aktieru tuvplāni ar vēju sejā un mana neviltotā nostāšanās Ulda Pūcīša atveidotā Cēzara pusē: nē, dziesmas nedrīkst labot, lai tās būtu “pareizas”! Dinas Kuples Anita Sondore aiz pareizās ierēdnes, kura vēlas dziesmas “uzlabot”, mūra sienas filmā slēpa dziļi ievainotas sievietes dvēseli, un kas zina, vai viņas pārtapšana saistījās ar jūtām pret Cēzaru vai pašas skaudrajām atmiņām. Un Līgas Liepiņas meitenīgā, atvērtā, kā vējš straujā Bella!
Laiks, iekausēts ledū
Tāpēc ziņu par to, ka ar jauniešu auditoriju strādājošais režisors Jānis Znotiņš iestudēs Gunāra Priedes lugu “Trīspadsmitā”, kas gūlusi Rolanda Kalniņa filmas scenārija pamatā, uzņēmu ar lielu prieku. Un nevīlos, lai gan izrāde atstāja dažus neatbildētus jautājumus un aizķeršanos attiecībā uz tās struktūru.
Neko daudz nezinu par 1966. gadā Jaunatnes teātrī paša Gunāra Priedes iestudēto izrādi “Trīspadsmitā”, kurā Cēzaru Kalniņu spēlēja Gunārs Stūris, Bellas lomā bija Tamāra Soboļeva, bet inspektori Anitu Sondori atveidoja Velta Skurstene. Zinu, ka iestudējumā bija daudz dziesmu (tolaik ne Imanta Kalniņa, bet Ģederta Ramana komponētas, bet jau ar Māra Čaklā vārdiem). Zinu, ka dziesmas izteica personāža domas un autora pozīciju un ka šis mākslinieciskais paņēmiens 60. gados kļuva par vienu no Jaunatnes teātra izrāžu tradīcijām.
Jānim Znotiņam “Četri balti krekli” ir trīspadsmitā izrāde Valmieras teātrī. Gunāram Priedem “Trīspadsmitā” arī bija trīspadsmitā luga, no tā arī nosaukums. Arī Znotiņa izrādē ir daudz dziesmu, un tās ņemtas no Rolanda Kalniņa filmas, ar Paula Butkēviča un Līgas Liepiņas balsīm iesviežot nostalģijas un pārdomu sajūtās (muzikālās partitūras autors Rihards Zelezņevs) Sabiezējot savstarpējo pretenziju atmosfēru, dziesmu skanējums tiek deformēts. Scenogrāfe Pamela Butāne pirmo cēlienu atklāj ar stalažās iebūvētu improvizētu Anitas istabu, kurā ielaužas iereibušais Cēzars un kuru iekļauj ledū iekausēti, lēnām piloši četri balti krekli – kā kūstošs laikmeta dzintars, kurā iekapsulēts laiks un kurā mērcējas izrādes varoņi. Laiks ir viens no Znotiņa izrādes varoņiem, un to iemieso vecākās paaudzes aktieru klātbūtne. Skaidrīte Putniņa, Rihards Rudāks, Baiba Valante, Aigars Vilims un Ilze Pukinska (pēdējā gan “izsitas” no senioru pulciņa vecuma atšķirības dēļ) pirmā un otrā cēliena sākumā, tērpušies, protams, baltos kreklos un melnos, lietišķos kostīmos, noskatās triju galveno varoņu darbībās, ieklausās mūzikā, veic horeogrāfes Agates Bankavas iestudētās laikmetīgās dejas kustības. Viņi parādās vēl dažas reizes un noskatās savā jaunībā, laikā, kad Gunārs Priede radīja savu “Trīspadsmito”. Viņi – programmiņā “Tie paši” – ir tilts no Priedes laika uz šodienu. Es gan nevaru apgalvot, ka šo aktieru klātbūtne un viņu kustību partitūra ir viscaur organiska un pašpietiekama, par šo koncepciju ir jāpiedomā, un brīžam piezogas tāda kā neveiklības sajūta. Kāda izrāde būtu, ja nebūtu šo senioru? Vai tā būtu īpaši citāda? Viesojoties pie manis LTV “Kultūrdevā”, Jānis Znotiņš gan uzsvēra, ka vecākās paaudzes klātesamība izrāde viņam ir ļoti būtiska.
Poētiskā telpa aktierdarbos
Taču galvenais dramaturģiskais “svars” jāiznes Krišjāņa Stroda Cēzaram, Ievas Esteres Barkānes Bellai un Ineses Pudžas Anitai Sondorei. Izrādes kolektīvs (viņu vidū arī dramaturģijas konsultante, ilggadēja Znotiņa līdzstrādniece Ance Muižniece) tikpat kā neko Priedes tekstā nav mainījis, “biedrs Kalniņš” Anitas uzrunā Cēzaram nomainīts pret kungu un noīsinātas dažas padomju dzīves reālijas. Atstāta arī lugas sasaiste ar sava laika māksliniecisko vidi, proti, katra cēliena sākumā (to gan lugā, gan izrādē ir trīs) viens no galvenajiem varoņiem nolasa attiecīgi Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Vizmas Belševicas dzejoli. Visi trīs aktieri darbojas konkrēti, precīzi, vienlaikus – ar kustību mākslinieces Agates Bankavas palīdzību – iedzīvinot poētisku telpu savu varoņu eksistencē. Visapjomīgāk savu tēlu – pašpārliecinātu, dzīves nogurušu, labu gribošu un vienlaikus pēc kaut kā netverami cita ilgojošamies “inspektori” Anitu – rada Inese Pudža. Viņas Anitai ir biogrāfija, pagātne, pārliecība un spēja atkāpties no saviem principiem emociju un citu pārliecības iespaidā. Zīmīgus akcentus varoņu raksturojumā ieviesusi kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa. Sākotnēji abi jaunie mākslinieki – Cēzars un Bella – ir izteikti koši, krāsaini ģērbušies, kamēr Anita ir viscaur pelēkā adītā kostīmā. Cēlieniem un dekorācijām mainoties, jaunie cilvēki ietērpjas aizvien nopietnākās krāsās, kamēr Anitai, pamazām iegrimstot Cēzara dziesmu pasaulē, vispirms otrajā cēlienā parādās saulaini dzeltenas kurpes, bet trešajā cēlienā – jau arī zeltainas zeķubikses, kā ļaujot savā ikdienā ielauzties saulei.
Dzīvespriecīgas, meitenīgas un vienlaikus arī dzīvesgudras jaunas sievietes tēlu – Bellu – ir radījusi Ieva Estere Barkāne. Uz šo aktrisi vienmēr prieks skatīties, jo viņa allaž atrod kādu īpašu āķīti savos personāžos. Šoreiz – īpašu atvērtību un vētrainu temperamentu, kas dara Bellu radniecīgu Daugavai ledus iešanas laikā.
Krišjāņa Stroda Cēzaram ticis nepateicīgais uzdevums salīdzināties ar harismātisko Uldi Pūcīti leģendārajā filmā. Jaunajam aktierim izdodas skeptiska, ironiska, mazliet kareivīga opozicionāra nostāja, bet mākslinieka – autora intonācija parādās tikai, lasot Imanta Ziedoņa dzejoli. Kaut kas grūti formulējams pietrūkst, lai varētu noticēt, ka jaunais mākslinieks sacēlis kājās simtiem skatītāju.
Vērot visus trīs aktierus cauri trim cēlieniem ir interesanti, jo viņu attiecības mainās, turklāt mainās smalkās niansēs un starp visiem trim. Šīs izmaiņas fiksē arī scenogrāfe Pamela Butāne, kura telpu būvē aizvien muzikālāku – no askētiskās lāviņas Anitas istabā pirmajā cēlienā līdz koši rozā magnetofona lenšu bārkstīm trešajā. Žēl tikai, ka, lai atskaņotu mūziku, izrādē tiek izmantots plašu atskaņotājs, nevis lenšu magnetofons, kas, manuprāt, vairāk atbilstu Priedes laikam. Bet tur jau ir tas noslēpums, ka laikmets, kurā noris darbība, ir tikai ieskicēts (galvenokārt tērpos), tāpēc neatbildēts paliek galvenais izrādes jautājums – ar kādu cenzūru jāsaskaras mūziķiem, māksliniekiem šodien? Pašcenzūru? Ar mārketinga pieprasīto? Uz to atbildi izrāde īsti nesniedz, tāpēc trāpa kaut kur vispārinājumā, nevis pakrūtē.
Rakstīt atsauksmi