Recenzija par Daugavpils teātra izrādi “Kāds noteikti atnāks” Oļega Šapošņikova režijā

Norvēģu literāta un dramaturga Juna Foses lugas “Kāds noteikti atnāks” (Nokon kjem til å kome) laikmetīgā teātra spēle [1] Daugavpils teātrī apliecina repertuāra paplašinājumu mūsdienu dramaturģijas virzienā un augstvērtīgu pienesumu kolektīva radošajā attīstībā. Apskaužamas ir teātra ambīcijas un atrastās iespējas strādāt ar Nobela prēmijas laureāta Foses [2] literārās kvalitātes līmeni. Nozīmīga ir arī latgaliešu valodas izplatības un lietojamības [3] sasaiste ar dramaturga lokālo piederību jaunnorvēģu (nynorsk) valodai ar nelielo skaitlisko izplatību. Savukārt teātra reģionālā atrašanās vieta nosaka tā vienpatības un patstāvības pozīciju, ko kolektīvs izkopis pēdējo gadu mākslinieciskās programmas uzstādījumos. Tie, īpaši laikmetīgās dejas virzienā, rāda, ka radoši interesantie meklējumi būtu atsevišķa pētījuma un plašākas publikācijas vērti.

Šoreiz režisors un kolektīva mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošnikovs pamatoti lepojas ar pirmo teātra pastāvēšanas laikā tapušo “ne komēdijas žanra” iestudējumu latgaliski. Izrādes “Kāds noteikti atnāks” koncepts pretendē uz psihoanalītisku šķērsgriezumu, kas izpildītājiem ceļ augstu prasību latiņu un vienlaikus arī no skatītājiem gaida intelektuāli piesātinātu un līdzdalīgu domu gaitu. Nozīmīgi, ka iestudējumu papildina lugas un rakstu izdevums [4], līdz ar to Jūlijas Tumanovskas tulkojums latgaliešu valodā “Kaids nūteikti atīs” ir gan skatuviski izpildīts, gan izlasāms. Grāmatas tapšana organizēta ar Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā, Norvēģijas vēstniecības, Norvēģijas literatūras aģentūras palīdzību, izdevējs – “Valodu māja”.

Trauksmes pārpilna pasaule

Dramaturgs lugā iedzīvina universālu simbolisku divvientulības portretu, kas stāsta par neiespējamo vēlmi iegūt savu izolēto Ēdeni. Divi tēli bez personificētiem vārdiem, Viņš un Viņa, pirmo reizi ierauga māju pie jūras nekurienes vidū. To viņi iegādājušies, lai būtu prom no citiem. “Būsim vīni kūpā, vīni vīns ūtrā”, to daudzkārt, gluži kā mantru, abi viens otram atkārto. Šim vēl un vēlreiz izteiktam kategoriskajam apgalvojumam cauri laužas šaubas gan par jauno vietu, gan par viens otra savstarpējo nozīmīgumu. Vai kāds svešais te varētu atnākt?

Divi, kas nezin kāpēc gaida trešo, situācija ir visai līdzīga ar Semjuela Beketa klasisko lugu “Godo gaidot”. Par absurda “tuvumu” signalizē arī īsās, skopās frāzes, kas nerisina darbības attīstību, tā vietā it kā pieblīvē situāciju un emocionāli smacē personāžus. Pamazām sakāpinās trauksmes un gaidāmas nelaimes nojausmas atmosfēra.

Lugas duālo situāciju – sadzīviski iespējamu, taču vienlaikus vispārinātu, Šapošnikovs traktē abstrakti, atsakoties no ikdienišķa reālisma iespējas. Iestudējums padziļināti pēta indivīda iekšējo sašķeltības tēmu, līdzās greizsirdības stāstam par svešo/ trešo ienācēju no malas uzsverot izvēles situācijas vispārīgā nozīmē. Kā ir – būt/ nebūt attiecībās kopā ar kādu? Kāpēc katrs atrodamies tieši šobrīd tieši tur, kur esam? Par moto izvēlēta Zigmunda Freida doma “Apspiestas emocijas nemirst (..), bet turpina ietekmēt cilvēku no iekšpuses”, kas fiksēta programmiņā.

Lomas izpilda vienlaikus vairāki aktieri, Viņas lomā darbojas aktrises Zanda Mankopa, Līga Ivanova, Vanda Gibovska. Vīrieša – Viņa tēlu iemieso Marks Šelutko, Egils Viļumovs, Miroslavs Blakunovs. Sākotnēji vīrieša – sievietes attiecības spēlē trīs pāri savstarpēji, bet pamazām dialogi paplašinās. Pamīšus sarunājas dažādās Viņas un Viņi, pieaug pretrunīgums. Piemēram, uz jautājumu (“Vai tu viņam vēries acīs visu laiku?”) Viņš saņem vienlaikus divas pretējas atbildes, viena no Viņām māj piekrītoši, otra – noraidoši. Dialogi lielāko daļu ir artikulēti vārdos vai notiek bez tiem plastiski horeogrāfiskā stāstā (horeogrāfes Irinas Bogerukas rokraksts pazīstams pēc viņas izrādēm “Nodzītus zirgus nošauj”, “Makbets’ u.c.). Attiecības veidojas no skatieniem, pozām, tiešām vai izvairīgām kustībām, ko var interpretēt kā indivīdu savstarpēju spoguļošanos, kā ielūkošanos savā ego, kā paškontroles un rīcības mijiedarbību. Kā atsevišķa loma izveidots septītais personāžs, kas “iedarbina” teksta remarkas. Tās kā norādījumus emocionālam izpildījumam sniedz aktieris Eduards Beļnikovs. Sacerētais tēls, ko var apzīmēt ar superego jēdzienu vai kā intelektuālu “autoru”, uzkarsē situāciju, palielina spriedzi, tādejādi audzējot kopējās bailes, nedrošību un greizsirdību. Savukārt rūtotā kreklā tērptā sadzīviski atpazīstamā kaimiņa lomā iemiesojas aktieris Ritvars Gailums, kļūstot par zīmi iedomātai/ īstai greizsirdībai, ko izjūt Viņš.

Uzrunāt nezināmo

Skatuvi piepilda kustīgu attēlu videografiska filma, attēlojot secīgi vietas – pagalmu pie mājas, virtuvi, viesistabu un jūrmalas ainavu. “Dzīvā” vide, kur nepārtraukti kustas viss, arī gleznas pie sienām, plaukstoša roze, plīvojoši aizkari, piloši griesti, jūras viļņu, sakņu vijumi u.c., kļūst par reālā/ marginālā simbolu, pasvītrojot trauslo robežu starp šķitumu/ īstenību, – kas ir īsts un kas tikai iedomāts? Digitālā tehnika uzbur pārvērtības ar skaistām, asociatīvi bagātām tēlu virknēm, kas izaug cita no citas. Brīžiem traucē ilustratīvisms (sadusmots vīrietis, kurā “mostas zvērs” – un attēlā redzams konkrēta zvēra veidols), savukārt iespaidīgs un kompozicionāli nemainīgs paliek centra kvadrāts, kas asociatīvi ved aiz durvīm uz iekšējo telpu – bezgalīgu nekurieni. Mākslinieki Inga Bermaka, Anna Meldrāja, Sergejs Vasiļjevs, Gatis Timofejevs kopīgi panākuši izteiksmīgu attēlu spriedzi (dominē sarkani, zili toņi), kas proporcionāli netraucē sabalansētai aktieru darbībai, radot grafiski tīru iespaidu.

Netradicionāli iespaidojoši

Oriģinālais un pārliecinoši realizētais koncepts ar akcentētiem zemapziņas kodiem Freida/ Junga psiholoģijas teoriju koordinātās sabalsojas ar dramaturģijas teksta maģiju. Izrāde emocionāli visvairāk iespaido ar mērķtiecīgu vizuālo koptēlu, kas paplašina konkrēto attiecību stāstu, piesātinot to ar krāsu tēliem. Iespaidīga ir arī aktieru galēji nospriegotā izkāpinātība ar nemitīgu aktivitāti.

Atsakoties no viena aktiera iemiesota reālpsiholoģiskā tēlā, izrāde maina spēles noteikumus skatītāju uztverei (novērtēšanas veids, empātijas raksturs, emocionālā distance) un saiknei ar skatuves koptēlu. Iestudējums līdzinās sapņa laboratorijas daudzdimensionālam seansam ar skaistu, biedējošu un mazliet monotonu noskaņu, kur iekšējo pārdzīvojumu spēku netradicionāli attēlo ārējā pasaule. Lugas aisberga neredzamajos noslēpumos vēl ir vieta citām interpretācijām.