Piezīmes par Valmieras Vasaras teātra festivālu 2025

No 2025. gada 1. līdz 3. augustam noritēja ikgadējais Valmieras Vasaras teātra festivāls, kas šogad sasniedzis ievērojamu – 10 gadu vecumu. Līdz ar to tikai loģiski, ka par šīgada festivāla tēmu tika izvēlēts laiks – gan atskatoties pagātnē un reflektējot par desmit gados sasniegto, piedzīvoto un sajusto, gan lūkojoties nākotnē un iezīmējot Valmieras teātra festivālu kā stabilu vērtību teātra veidotāju un skatītāju ikvasaras kalendārā. Neviltojot šķiet, ka Valmieras Vasaras teātra festivāls ir viens no priekpilnākajiem teātra gada notikumiem – satikšanās ārpus galvaspilsētas, kas Valmieras pilsētvidē atraisa radošumu un nojauc robežas starp izrāžu veidotājiem un skatītājiem.

Elektroniskais teātra žurnāls KrodersLV šogad festivālu atspoguļo kritiķu īsviedokļu formātā, pievēršot uzmanību katram VVTF programmā pirmizrādi piedzīvojušajam jauniestudējumam – īsam, tikai dažas reizes izrādītam mirklīgam teātra notikumam, kas vienlaikus paliek ierakstīts festivāla kopējā vēsturē. To, cik bagāta tā ir, šogad bija iespējams vienkopus aplūkot pop-up izstādēs Valmieras teātra telpās.

Desmit reizes vasara

Ieva Rodiņa: Festivāla pirmās dienas vakars iepretim atjaunotajai Valmieras teātra fasādei pulcē teātra māksliniekus un skatītājus, lai ļautos svētku sajūtai Valmieras Vasaras teātra festivāla jubilejas pop-up notikumā “Desmit reizes vasara”. Pasākuma virsvadība uzticēta teātra trupas KVADRIFRONS daudzpusīgajiem māksliniekiem – Paulai Pļavniecei, Klāvam Mellim, Rūdolfam Gediņam, Reinim Boteram, Ancei Strazdai – un festivāla direktoram Reinim Suhanovam, kuri uz Lāčplēša ielas uzbūruši teatrālu un pārsteigumu pilnu atmosfēru. Izmantojot ielu kā skrejceļu, pa to, Rūdolfa Gediņa asprātīgi horeografēts, kustas festivāla brīvprātīgo pulciņš, kā dejas rekvizītus izmantojot atkritumu tvertnes, mušu pletnes vai futbola bumbas.

Ātrā pārskrējienā Klāva Meļļa vadībā tiek izskriets, izbraukts, izdejots un izdziedāts cauri desmit festivāla gadiem, kā atsevišķus momentmirkļus prezentējot dziesmas no festivāla izrādēm (iespaidīgs ir Reiņa Botera “Marijas un zibens” dziedājums no Valmieras teātra jumta un Matīsa Budovska balss, izpildot dziesmu no “Traktoperas”) vai performatīvas akcijas. Efektīgajos iznācienos Inese Pudža sit bungas, Sandis Runge dejo ar dūmsvecēm uz automašīnas vraka, Ance Strazda skraida mušas kostīmā, Jānis Kronis tiek uzstumts izrādes “Uzvara ir mirklis” dīvānā, Artis Jančevskis skaita figūras, Gerds Lapoška ir līgavas kleitā, bet Rūdolfs Gediņš ugunsdzēsēju mašīnā “dzemdē” desmit festivāla gadus kā arbūzus… Kaut arī pasākumam nedaudz pietrūkst desmitgades mēroga (būtu gribējies tajā iesaistītus redzēt vēl vairāk festivāla māksliniekus, radot karnevālisku klātbūtnes sajūtu un arī dalībnieku skaita ziņā radot priekšstatu par desmit gados piedzīvoto), “Desmit reizes vasara” ir teātra svinības, kurās sajūtams festivāla dalībnieku un organizatoru neviltotais prieks par jau paveikto un apņēmība turpināt pulcēt teātrmīļus vēl vismaz desmit vasaras.

Te, bite!

Zane Radzobe: Strikti runājot – sirsnīgums nav estētiska kategorija. Tomēr reizēm tā ir visprecīzākā pazīme. Un tā katrā ziņā bija arī izrādē “Te, bite!” Valmieras Vasaras teātra festivāla desmitajā gadā.

Šogad kroders.lv kritiķiem deva uzdevumu reflektēt nevis par festivālu kopumā, bet pa nogriežņiem, un man izkritusi horeogrāfes Agates Bankavas iecerētā “Te, bite!”, ko festivāls izrādīja Valmieras pilsdrupās. Bet pirms pastāstīt, kāda bija mana pieredze iestudējumā, kas – stingri runājot – paredzēts vecākajam pirmskolas vecumam, doma, kas Valmierā tomēr ienāca prātā. Proti – ir taisnība, ka šis festivāls, salīdzinot ar konkurentiem, iespējams, radījis mazāk spilgtus mākslas notikumus. Toties esmu diezgan pārliecināta, ka pēc desmit un divdesmit gadiem tieši valmieriešus atcerēsies tie, kas tagad par mākslu tikai sāk interesēties, un šis nospiedums, var gadīties, būs krietni paliekošāks par ātri uzšvirstējušu mākslu šodien.

Un, ja to ņem vērā, tad “Te, bite!” būvē no pašiem pamatiem. Izrādē darbojas trīs aktieri – Gerda Embure, Rūta Pūce un Krišjānis Strods, kuri, saģērbi bitenieku kostīmos, principā gan spēlē bites. Telpu un kostīmus iestudējumam konsultējusi Pamela Butāne, dramaturģisko materiālu – Ance Muižniece, un viss kopā sanācis ļoti pārdomāts, raits un mērķtiecīgs. Asprātīgi spēlējoties ar bioloģijas faktu, ka bites komunicē dejojot (un pavisam nedaudz arī dziedot), viņi visi kopā izstāsta stāstu par to, ko bites dara un kāpēc tās ir būtiskas ekosistēmai. Asprātīgi un nedidaktiski, un, ja nu ko te var piebilst, tad tikai to, ka manā izrādē skatītāji izrādījās ļoti zinoši bišu lietās un steidzās ar savām atbildēm Stroda lielbitei pa priekšu, liekot viņam imitēt kurlumu. Bet īstā meistarība jau neslēpjas faktos, bet gan spējā prasīgo auditoriju aizraut un negarlaikot. Kas izdevās ar uzviju, mazajām bitēm no skatītāju sēdvietām baros vien skrienot palīgā piekusušajai bitei spēles laukumā, un pat lielajām (skatītāju) bitēm rūpīgi piedaloties šūniņu laizīšanas pasākumā. Nemaz nerunājot par stropa rituālās kustības atveidi kopīgā dejā izrādes beigās.

Tā jau var šķirst – mazs nieks. Bet panākt, ka visu vecumu skatītāji sirsnīgi līdzdarbojas, turklāt vēl arī to, ka īstā mērķauditorija mājās pārnesīs domas, sajūtas un izzinošus jautājumus, īstenībā nav viegli. Bites ir foršas, ja tās nekaitina. Un Valmieras strops šoreiz bija ļoti darbīgs, harmonisks un uz kopību vērsts. Ienāca prātā, ka tāda stropa metafora jau der visam kam – arī dzīvei, sabiedrībai, teātrim. Kopā lietas notiek, un par to ir jauki pateikt paldies. Citējot izrādes beigas: “Paldies, bite! Tiekamies pļavās!”

Mierīgas dzīves vērtība. “Tagad Strenčos”

Atis Rozentāls: Teksta grupas “Orbīta” (Semjons Haņins, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs) radītā izrāde “Tagad Strenčos” kļuva par manu šīsvasaras Valmieras Vasaras teātra festivāla favorīti. Lielisks īpašvietas teātra paraugs: nepilnu stundu šķeldas krātuvē sasēdinātie skatītāji raugās uz koptu ainavu – tālumā Strenču Kultūras centra ēka, upīte ar tiltiņu, tuvāk – jau industriālāki elementi, traktora piekabi ieskaitot. Šajā dzīvajā gleznā sākotnēji nekas nenotiek, skan Gerda Lapoškas balss, raksturojot vietu un cilvēkus, kas te dzīvo, un viņi parādās – vietējais fotogrāfs, kurš iemūžina arī sanākušos skatītājus, desu cepēji, kuri noteikti ir no Rīgas, jo vietējie tā neuzvestos, puisis ar sunīti Stirnu, pašvaldības policiste, atkritumu šķirošanas laukuma strādnieks, Jaunzēlandes ēdienu blogeris ar diviem priecīgiem bērniem ķerrā, utt. Daļa varoņu ir autentiski, bet ne visi. 

Šī mierpilnā dzīve, ikdienas rutīna, kādā laiku pavada izrādes personāži, ir lielākā vērtība mūsu trauksmainajā laikmetā, un izrāde par to spilgti atgādina, tekstā to nekā neizceļot. Skola, bērnudārzs, pasts, kafejnīca, slimnīca. Kāds iet mierīgi, kāds aizskrien. Protams, šāds miers zem virskārtas arī slēpj vietējās intrigas un konfliktsituācijas, kas iestudējumā neparādās, jo teksts ir lielākoties vispārīgs, aprakstošs. Taču stabilitātes sajūta, ko apliecina ikdienišķas darbības, izrādē jūtama nepārtraukti. “Orbīta” par savu radošo rokrakstu atgādina ar izrādē izmantotajiem radioaparātiem, kas jau bijuši grupas izstāžu objekti. Emocionālo kopsavilkumu piešķir Jēkaba Nīmaņa dziesma izrādes noslēgumā. Daļa skatītāju pēc izrādes beigām negribēja iet prom – bija sajūta, ka vajag parunāties, atnāca Sergejs Timofejevs ar saceptajām desām, no pavadas atsvabinātā Stirna priecīgi draudzējās ar viesiem (lielākoties uz desu pamata). Izrāde netieši turpinājās. “Tagad Strenčos” apliecina, ka poētiskais teātris var nebūt saistīts tikai ar dzeju – poēzijas sajūta var rasties no vides un cilvēku harmonijas sajūtas. Tā, kā tas notiek šajā iestudējumā.

Ziedēšana un posts

Dita Jonīte: “Ziedēšana un posts” bija viena no noslēpumainākajām izrādēm šajā festivālā. Bija zināms, ka to rādīs tikai divas reizes. Bija zināms, ka tā ir “nopirkta” izrāde no ārzemēm un ka itāļu režisore Katerina Moroni savas izrādes koncepciju attīstīja kopā ar 7–11 gadus veciem Valmieras bērniem. Bija zināms, ka tā būs kā ceļojums cauri pilsētai, kur pieaugušie dosies bērnu pavadībā. Bija zināms, ka režisorei ir strikts noteikums – tajā drīkst piedalīties tikai tik skatītāju, cik drīkst: katram bērnam pa diviem pieaugušajiem pie rokas, un viss. Bērnu labbūtības vārdā!

Divas nedēļas pirms festivāla notika sagatavošanās darbnīcas (Latvijā itāļu māksliniece strādāja kopā ar Sabīni Alisi Ozoliņu) un tajās tika runāts par ekoloģiju, kopienām, pilsētvidi un radošumu. Izrādes noslēgumā katrs dalībnieks saņem avīzi “Valmiera 2050”, kurā nodrukāti bērnu zīmējumi un dažādi teksti, kas acīmredzot tapuši šajās darbnīcās. Man gan rodas bažas, vai šīs sarunas, kas rosinājušas “apzināt saikni starp mums un būtnēm, dzīvības formām mums apkārt, cēloņu un seku attiecības (gan teātrī, gan realitātē)” [1] bērnos nav sasējušas nevajadzīgu klimattrauksmi. Jo galu galā tās ziepes, kas uz planētas savārītas, tomēr ir pieaugušo lieta. Taču izpratne par kopienu lomu mūsu ikdienas dzīvē un radošuma attīstīšana noteikti bija kritušas auglīgā augsnē: uzticēšanās un kontakta nodibināšana starp bērniem un pieaugušajiem praktiski notiek jau pirmajās epizodēs. Katram bērnam uz galvas ir auduma cepure-maska, kas atklāj tikai acis, muti un degunu, uz vienas rokas rakstīts “uzticies man”, bet uz otras – “seko man”. Meitenīte, kas bija izvēlējusies mani, jau no paša pastaigas sākuma ik pa laikam mudināja uz acu kontaktu, lai būtu pārliecināta, ka es viņu saprotu un uztveru visas bezvārdu komandas.

No Ziloņu ielas seko ceļojums līdz Kultūras centram, kur pirms ieejas pagrabā katram skatītājam plaukstā tiek ievietota (liepas) koka lapa (pielāgojot “dzīves līnijām”), tad ātrs skats uz dažādām fotogrāfijām pie pagraba sienām, norādot, kuras fotogrāfijas dzīvnieks esmu es, pēc tam lēkāšana pa bruģi ārā pie centra, dzīvnieku pēdu sakrāsošana uz trotuāra ielas otrā pusē, gājiens ar spoguli zem “deguna” pie Valmieras Dzimtsarakstu nodaļas, dejas zem Gaujas tilta, kāpiens pāri kailgliemežiem un izrādes fināls ar atlaišanos zālītē pie Sīmaņa baznīcas. Ekoloģija izrādās sekundāra parādība. Lai gan, kāpjot pāri kailgliemežu “biezumiem”, netiku galā ar jautājumu, vai izrādē, kas vēlas stāstīt par “par pielāgošanos, dzīvošanu sabrūkošā pasaulē, patstāvību, izdzīvošanu un sapņu saglabāšanu” [2], es drīkstu vai nedrīkstu kāpt virsū šai “nelaimei”? Arī tāpēc šī noteikti bija izrāde tikai pieaugušajiem. Festivāla mājaslapā gan tā bija ievietota trešajā jeb “pieaugušo” sadaļā, bet aprakstā bija pazudusi piebilde “Ieteicamā auditorija: pieaugušie”, kas savukārt bija atrodama Valmieras teātra mājaslapā. Tieši šī kontakta izveidošanās starp bērnu un pieaugušo ir izrādes galvenā jēga un jauda. Apbrīnojama bija manas mazās pavadones Karlīnas spēja visu darīt ātri, koncentrēti un mērķtiecīgi, noorientēties katrā epizodē un svešo pieaugušo jūklī tā, it kā viņa šo darbiņu darītu katru dienu. Tā bija kolosāla uzticēšanās man un trešajai skatītājai mūsu trijniekā, paļaušanās uz mums un sirsnīgi droša lomas izdzīvošana no sākuma līdz beigām.

Knaģi, tilti un aplis. “Kas tur kustas?”

Ilze Kļaviņa: Režisores Endīnes Bērziņas vārdu ar Valmieras Vasaras teātra festivālu “saknaģē” trīs viņas iestudējumi, kuros parādās tos raksturojošs mērķtiecīgums, izpildītāju intensīva klātbūtne un dedzīga tiešuma sajūta – “Samsona ceļojums” (2021), “Es arī te, kas man ir jādara” (2023) un šī gada līdzdalības izrāde “Kas tur kustas?”, kas, tāpat kā minētās, adresētas ģimenēm un to jaunākajām paaudzēm.

Šoreiz skatītāju aktīva līdzdarbošanās faktiski nozīmē stundu ilgu pastaigu no Valmieras pilsdrupu pakalna līdz Rātes upītes gravai ar dažādiem apstāšanās brīžiem. Jāizceļ ārtepas ainavas reljefa īpašā nozīme. Tā, piemēram, sauciens “Kas tur kustas?” kā pēdējā frāze izrādes beigās izskan no aktiera, kas atrodas uz tilta augstu pār skatītājiem. Tobrīd ikkatram gravā stāvošajam iespējams iejusties to sīkbūtņu ādā, uz kurām tik tikko visi esam raudzījušies no augšas. Esam lejā, burbuļojoša ūdens plūsmas čaboņas un smaržojošu zāļu piepildītas upītes krastā, kur esam nokļuvuši trīs vadītāju – teatrālu būtņu pavadībā, ejot pāri tiltiem, kāpjot pa stāvajām nogāzēm, ik pa brīdim spēlējot dažādas rotaļas roku rokā ar bērniem. Esam epizodiski skatījušies uz maz saprotamā valodā runājošu būtņu dzīves ainiņām, pa ceļam pamanījuši un novērtējuši dramaturģes Elzas Vildaus sarūpētās nedaudzās, bet precīzās teksta frāzes, kas spēlējas ar vienkāršu lietu dažādām nozīmēm (košumkrūmu dobi, izrādās, var nosaukt par koku bērnudārzu, un apkampt dižkoku var ar daudznozīmīgi filozofisku vārdu spēli: “Kāpēc nevar aptvert visu uzreiz?”) Esam novērtējuši pašaizliedzīgi atdevīgo jauno aktieru Ingas Štelmaheres, Madaras Enkuzenas, Aleksandra Briča, Edvarda Kurmiņa, Vladimira Goršantova entuziasmu horeogrāfes Lauras Gorodko kustību zīmējumos, kas prasa fizisko izturību un spēku.

Esam noslēguma aplī kopīgi pacēluši mākslinieces Signijas Joces savīto milzu zaru un lapu vainagu, apvienojoties kopā ar citiem, gandrīz 40 skatītājiem. Esam aizmirsuši samērā neveiklo izrādes sākumu, kur asprātīgi mirkļi mijās ar butaforiski ārišķīgu raksturu uzspēli. Un, lai arī notikušajā ir pazīstamas rotaļas – ķerenes, paslēpes, strautiņi –, kopīgā pieredze neviļus ir apgriezusi mērogus otrādi. Jūtamies iederīgi starp koku, krūmu, lapu, upes, akmeņu un zāles dzīvbūtnēm, kas, iespējams, zina dzīvības citādo nozīmi.

Knaģi izrādē “Kas tur kustas?” ir katram skatītājam pa vienam, tie beigās tiek sasprausti kopīgajā aplī. Savukārt režisorei izdevies pārliecinoši saknaģēt intensīvu sajūtu elementus vienotā formā – teatrālais rituāls caurvij dramatisko darbību un piešķir tai papildu jēgu.

Koplietojamie stāsti

Ulrika Māliņa: Iestudējums “Koplietojamie stāsti” pieteikts kā dokumentāli mokumentāls atmiņu serpentīns, kas veltīts notikumiem, kurus mākslinieki desmit gadu laikā piedzīvojuši Jāņa Enkmaņa dienesta viesnīcā jeb tā sauktajās kojās. Kopmītnēs satiekas cilvēki, idejas, atmiņas, kas veido atsevišķu vienojošu festivāla pieredzi, ko radošā komanda vēlējusies atklāt arī festivāla apmeklētājiem.

Izrādi veidojusi režisore Anna Klišāne kopā ar dramaturģi Lindu Rudeni, mūzikas autori Elīzu Dombrovsku, Anci Strazdu, Aleksandru Lisovu un Džūnu Kalniņu. Tā iesākas visai asprātīgi un šarmanti, aktieriem Antai Aizupei un Jānim Kronim atveidojot žurnālistus Ilzi Strengu un Andreju Volmāru, kuri uzrunā auditorijā sēdošos māksliniekus un jautā par iespaidiem pirms izrādes. Šajā mirklī pirmizrādes sajūta kļūst vēl īstāka, un viscaur jūtamā ironija intriģē, kas būs tālāk un vai izdosies sajust to, kā tad īsti ir dzīvot kojās festivāla laikā. Tomēr turpmākajās ainās rodas sajūta, ka izrāde kaut kur aizplūst, atkārtojas un izvēlētais ziņu sižeta motīvs pazūd, kā arī pietrūkst pašu stāstu, ne tikai stāstu par tiem.

Iestudējums ataino mākslinieku kopējo sadzīvošanu, izmisumu, trauksmi, diskusiju par aktiermeistarības virsotnēm un eksperimentiem, aktieru repošanu izrādēs, sevis mīlestību un to, kāpēc vispār šis viss tiek darīts un kāda no tā jēga (kas gan pēdējā laikā teātrī dzirdēts bieži un īsti nespēj pārsteigt). To papildina audio fragmenti no komandanšu atmiņu stāstiem un mūzikāli iestarpinājumi, kas rada kopējo atmosfēru un nostalģiju. Lieliski tiek izmantota Valmieras novada domes fasāde, kas pilda scenogrāfijas funkciju un rada apkārtējo fonu, kur logos tiek pūsti ziepju burbuļi, vērti aizkari, lidinātas lidmašīnas un interesanti risināti aktieru savstarpējie dialogi.

Kopumā jāsaka, ka izrāde atstāj patiesu un sirsnīgu pēcsajūtu. Sajūtu, ka kojās festivāla laikā vienmēr būs kāds, kas atbalsta vai uzcienā ar vakariņām, pat ja tie atkal ir makaroni ar tunci, un tā būs retā vieta, kur no rīta pirms došanās uz tualeti var satikt vismaz desmit talantīgus cilvēkus. Un tas viss “par spīti desmit nemiera vasarām”.

Teiksmainās būtnes. “Iedomātā Valmiera. Utopiskie skati”

Henrieta Verhoustinska: Valmieras Vasaras teātra festivāla izrāde “Iedomātā Valmiera. Utopiskie skati” norisinājās trīs posmos – laukumā starp Kultūras centru un tirdzniecības centru “Valleta”, pašā “Valletā” un tās pazemes stāvvietā. Vācu horeogrāfes Stefānijas Felberes iestudētajā pastaigā dejoja gan laikmetīgās dejas profesionāles Anna Marija Puķe, Dita Andersone un Poļina Filippova, gan valmierietes, kuras deju apgūst studijā pie kustību mākslinieces Lindas Mīļās – Lizete Bērziņa, Emīlija Melānija Fimbauere un Sigita Skrabe. Iestudējums veidots tā, ka profesionāles no neprofesionālēm atšķiras minimāli, horeogrāfēm esot apveltītām ar plašāku kustību amplitūdu.

Interesanta mijiedarbība ar pilsētas vidi un cilvēkiem tajā izveidojās ārā, laukumā, kur garāmgājēji uz brīdi apstājās, nolūkojoties meitenēs, kuras kūleņoja pa zālienu, savukārt dzērājvīriņš, kurš snauda uz soliņa, ko ielenca dejotājas, pamodās un pasūtīja viņas ar “p…sies taisni!”, kā arī pavaicāja par kaut kādām gleznām, vai tās likšot muzejā (ilgi domāju par šo viņa jautājumu).

Manuprāt, neveiksmīgs izrādes risinājums bija pašā lielveikalā ar QR kodā noskatāmo video, kuru viena no dejotājām rādīja arī planšetē, paralēli vedot skatītājus (tie tika sadalīti trīs grupās) no viena dzīvās horeogrāfijas punkta pie cita. Veikalā izrādi pavadošais teksts zemo basu dēļ nebija uztverams, kā dēļ saturs lielākoties paslīdēja garām. Šajā daļā netika izmantota arī iespēja dejotājām mijiedarboties ar tirdzniecības centra apmeklētājiem un pārdevējiem. Droši vien tādēļ, ka, autoruprāt, pilnvērtīgu priekšnesumu varēja iefilmēt tikai tukšā veikalā. Savukārt valmieriešu audiostāsti pazemes autostāvvietā kļuva par daļu no murdoņas, tomēr tie bija saklausāmi un atzīšanās mīlestībā šai pilsētai nolasāma. Izrādes beigās, stāvvietā, es noķēru sajūtu, ka videoprojekciju iekrāsotās sejas pieder teiksmainām būtnēm, kas vijīgi un liegi lokās, maigi pieskaroties cita citai, ar pēdām skarot betona sijas pie griestiem, kuras dejo, betona sienu ieskautas.

Par ko tad bija izrāde? Par to, cik dažādi cilvēki apdzīvo pilsētu, cik jūtīgi pret pilsētas trokšņiem un stāstiem ir viņu ķermeņi. Man ļoti patīk laikmetīgās dejas cilvēku uzdrīkstēšanās performatīvi izmantot imersīvā teātra līdzekļus. Lai arī izrādes struktūra varēja būt pārdomātāka (manā “zaļajā grupā” bija vairāki brīži, kad gaidījām, kad darbību veiks pārējās grupas un nenotika nekas), tomēr pēc izrādes palika laba pēcgarša.