Kritiķu īsviedokļi par M. Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi “Zvaigznāji” Dž. Dž. Džilindžera režijā

Dažādās nākotnes

Ingrīda Vilkārse: Vai zināt, kāpēc nevar nolaizīt savu elkoni? Ar šiem vārdiem sākas Mariannas un Rolanda dialogs jaunākajā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra iestudējumā “Zvaigznāji”, kuram pie diriģenta pults viesojies režisors Dž. Dž. Džilindžers un viņa radošā komanda – scenogrāfe Annemarija Ščegoļeva, kustību māksliniece Linda Kalniņa un gaismu mākslinieks Māris Keišs. Režisors izrādi nodēvējis par attiecību varbūtības teoriju, un šajā varbūtības spēlē Mariannas lomā ir jaunā aktrise Tatjana Gurēviča, Rolandu izspēlē Dmitrijs Jegorovs.

Nika Peina (Nick Payne) luga, kas rakstīta diviem aktieriem un pirmizrādi piedzīvojusi 2012. gadā Londonā, pēc struktūras līdzinās kino scenārijam, kurā epizode nomaina epizodi, variatīvi papildinot un mainot kadru saturu. Izrādē satiekas Marianna – fiziķe, teorētiskā kosmosa speciāliste – un Rolands – biškopis. Īsos, aprautos, neizvērstos dialogos rondo formā tiek izspēlēta tēlu attiecību vēsture. Un tieši šis koncentrētais, atkārtojošais dialogs uzliek visnopietnākos pārbaudījumus aktieriem un viņu meistarībai. Katrā no epizodēm, kas tiek sadalītas ar skaņas fonu, gandrīz viens un tas pats teksts tiek izspēlēts ar citu attieksmi, citām emocijām, citu enerģētisko atdevi, mainās notikumu nianses, fakti, frāzes uzsvars, ritms. Un skatītājam soli pa solim pakāpeniski atklājas tēlu attiecības, to kritumi, pārpratumi un kāpumi. Aktieru duets kā labi izskaņotā skaņdarbā profesionāli un precīzi viens otram dod iespēju no galvenās tēmas pāriet uz blakuspartiju, tādējādi nenomācot viens otru, bet izceļot katras atsevišķās situācijas būtību. Īpašs prieks par aktrisi Tatjanu Gurēviču Mariannas tēlā, kurai šī ir pirmā tik profesionāli sarežģīta lielā loma, ar augstu emocionālo kapacitāti, ar spēju vienā mirklī pārslēgties citā epizodē.

Lugas autors Niks Peins akcentējis ideju par to, ka viss, kas notiek šeit, uz zemes, atstarojas arī alternatīvo un līdzās pastāvošo pasauļu bezgalībā un no katra cilvēku pieņemtā lēmuma izriet neskatāmi daudz nākotnes risinājumi paralēlajā bezgalībā. No šī koncepta tad izriet arī lugas forma – katra tikšanās, katrs dialogs šajā mainīgajā pasaulē var norisināties ar tiem pašiem vai līdzīgiem vārdiem, bet pilnībā citām emocijām – un no tā attiecīgi izrietošām sekām. Balstoties uz šo konceptu, arī uz skatuves melnā kabineta (Visuma!) askētiskās telpas centrā neliela apaļa pamatne ar līdzenu virsmu, un virs šīs pamatnes okulārs, kas mainās gaismās un noskaņās. Izrādes varoņu spēles arī notiek ap un uz šīs pamatnes. Es šajā telpas izveidē saredzu tādu kā lielu Visuma mikroskopa modeli, kas, manuprāt, precīzi sasaucas ar izrādes virstēmu – Visums, kas aplūko objektus, kuri ir pārāk mazi, lai tos varētu saskatīt vai izpētīt bez palielinājuma…

Atbildi, kāpēc nevar nolaizīt savu elkoni, lugas autors līdz galam tā arī nesniedz. Bet Dž. Dž. Džilindžers ar komandu radījis intriģējošu, nedaudz izaicinošu un asprātīgu izrādi par mīlestību un cilvēku attiecībām, no kuras man visvairāk patika Mariannas teksts: “Pieņemsim, ka mūsu pašu apziņa ir vienīgā realitāte. Ir tavs Visums, un ir mans. Ja tā ir taisnība, tad katram no mums ir sava nākotne. Ja ir dažādas nākotnes, tad visi lēmumi, ko mēs pieņemam vai nepieņemam, nosaka, kurā nākotnē katrs no mums dzīvos.”

Atkārtojuma nianses

Atis Rozentāls: Man nav zināmi iemesli, kāpēc Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris nomainīja iepriekš pieteikto Dona Nigro lugu “Jūras ainava ar haizivīm un dejotāju” pret Nika Peina “Zvaigznājiem”, bet ātrums, kādā tas tika izdarīts, liecina par režisora Dž. Dž. Džilindžera un teātra komandas spēju mobilizēties un atrast risinājumu patiešām zibenīgi. Savukārt fakts, ka, nomainot lugu, nemainījās aktieri, nozīmē, ka teātra vadība vēlējās Arkādes salīdzinoši nelielo skatuvi nodot tieši šiem diviem māksliniekiem. 

Tatjana Gurēviča ir viena no divām Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) absolventēm, kuru Čehova teātris šoruden uzņēma trupā. Aktrisi līdz šim esam redzējuši samērā maz, lielākā loma, kas rādīta publiski, šķiet, ir Sofija Kārļa Krūmiņa LKA iestudētajā laikmetīgajā masku komēdijā “Sapņotāji”, kas tika pie “Spēlmaņu nakts” nominācijas. Dmitrijs Jegorovs ir viens no tiem aktieriem, kas Čehova teātra trupu papildinājis pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Pašlaik viņa lomās pārsvarā izmantots plecīgais augums kā vizuāla zīme, un darbs mazās formas tuvplānā beidzot mums uzrāda arī citas aktiera kvalitātes.

Britu dramaturga Nika Peina luga modelē situāciju, kurā viena un tā pati nelielā dzīves epizode var izspēlēties dažādā veidā, novedot pie atšķirīgiem nākamajiem soļiem. Tieši tas notiek uz skatuves – ar skaņas un gaismas efektiem atdalītajās epizodēs katrs sižeta posms tiek izspēlēts vairākkārt, un skatītājam uzmanīgi jāseko līdzi, kādā virzienā pavēršas dialogs, kurš sākotnēji šķiet tāds pats kā tikko dzirdētais. No aktieriem šādi spēles noteikumi prasa lielu precizitāti, jo katra no variētajām ainām šķietami ir līdzīga, bet emocionālā temperatūra tomēr atšķiras, un tas ir jāparāda. Gurēvičas un Jegorova partnerība ir veiksmīga, jo aktieri redz un dzird viens otru un arī to, kas notiek zālē, un izrādei ir potenciāls partnerību izkopt vēl niansētāk. Šīs attiecības, iespējams, nav pārāk jutekliskas (vien tik, cik to akcentē Lindas Kalniņas horeogrāfija), taču tajās pastāv nenoliedzama savstarpējā pievilkšanās. Autors lugā ir iekodējis, bet nav izvērsis abu varoņu atšķirīgo sociālo stāvokli – viņš ir bitenieks, viņa – zinātniece, fiziķe. Režisors bijis lakonisks izteiksmes līdzekļu izvēlē – Annemarijas Ščegoļevas dekorācija ir attīrīta no jebkā sadzīviska, un tādi ir arī aktierspēles noteikumi, kuros tādējādi pat pastiprinātu nozīmi iegūst Gurēvičas varones sarkanie cimdi.

Iestudējums modelē atšķirīgas emocionālās reakcijas, varoņiem satiekoties, mēģinot dzīvot kopā, šķiroties, saskaroties ar neārstējamu slimību. Šīm niansēm vajadzīgs uzmanīgs un ieinteresēts skatītājs, kurš zina, uz ko atnācis. Tā diemžēl nenotika 27. decembra izrādē, kurā emocionāli iecerētais izrādes fināls mazliet saļodzījās, kādam vīrietim enerģiski mēģinot atstāt zāli, kas Arkādē iespējams tikai caur zāles priekšpusi.