Baiba Kalna

Teātra kritiķe un zinātniece

Rēzija Krieviņa

LU HZF Latvistikas BSP studente

Jaunības navigēšana nozīmju meklējumos

Īsviedokļi par DDT izrādi “Svētvieta” Mārča Broka režijā

“Pasaule ir viss, kas gadās”

Baiba Kalna: Dirty Deal Teatro iestudējums “Svētvieta” ir jaunā režisora Mārča Broka debijas izrāde profesionālajā teātrī. Viņš studējis režiju Latvijas Kultūras akadēmijā, darbojies Ogres teātrī un Dirty Deal Teatro kā aktieris piedalās uzvedumā “Vecajo kults”. Izrādes “Svētvieta”, kas apakšvirsrakstā nodēvēta par vienu garu dienu, dramaturģiju viņš veidojis kopā ar Elizabeti Šiklovu, savukārt spēles telpu iekārtojis mākslinieks Reinijs Acht. Izrādei sākoties, skatītāji tiek aicināti zālē, kur tos sagaida trīs iestudējumā iesaistītie aktieri, spēles laukums sākotnēji ir tukšs. Tā malā atrodas galds ar īpaši izrādei darinātu maketu, kurā aktieri darbības gaitā izkārto rekvizītus, paralēli visu filmējot un demonstrējot video “ekrānā” – uz skatuves sienām un griestiem. Tādējādi, pateicoties videomāksliniekam Aivaram Šaicānam, nelielajā spēles laukumā tiek uzburtas telpiskas gleznas ar dabas tēlu aprisēm, kas skatuves darbībām piešķir savdabīgu atmosfēriskumu.

Sižeta aizmetnis saistās ar arhitektūras studenti Emmu, kura veido mācību maketu un gatavojas tā prezentācijai, cenšoties sasaistīt konkrētu vietu ar cilvēkstāstu mītpoētiku. Izrādes veidotāji akcentē, ka jebkurai vietai, tāpat kā cilvēkiem, piemīt sava atmiņa, un pēta indivīda un telpas mijiedarbību, uzdodot jautājumus par to, kā veidojas telpas, stāsta, atmiņu nozīme, un caur arhetipiskiem modeļiem meklējot ceļu uz dziļākiem pieredzes slāņiem. Kā skaidro viena no fiziķu teorijām, kas veltīta atmiņu subjektīvajai dabai, visas mūsu atmiņas, visticamāk, rodas no nejaušām svārstībām telpā, nevis no reāliem pagātnes notikumiem – tajā brīdī, kad par tām iedomājamies, savietojot kopā visdažādāko vizuālo fragmentu drumslas. Šajā kontekstā režisors un radošā grupa veiksmīgi atraduši izrādes valodu, kad spēles laukumā notiekošais skatītājus uzrunā asociatīvā veidā, kur dažādi elementi – teksts, skaņa, gaisma, attēls, aktieru eksistences veids – savijas meditatīvā plūdumā, it kā skatītāji ielūkotos kāda cita, iespējams, Emmas domāšanas gaitā.

Darba centrā ir process, kā cilvēks uztver pasauli, vietas un lietas, šeit kā impresionistiskā audumā uzplaiksnī tēli, emocijas, domu impulsi. Intriģējošajā ceļojumā skatītājus ved trīs gidi – aktieri Sandija Dovgāne, Agate Marija Bukša un Uldis Siliņš darbojas mērķtiecīgi un organiski, veidojot stāstu, kura daļas saistītas ar asociatīviem otas triepieniem. Izrāde apšauba viennozīmīgu vēstījuma recepciju un piedāvā iegremdēties personiskā pieredzē balstītā reflektēšanā. Tas, cik tālu doties šajā virzienā, atkarīgs no ikviena klātesošā vēlmes un iesaistes. Rosinošais jauno skatuves mākslinieku veikums liek ar interesi gaidīt viņu turpmākos darbus.          

Kas te varētu būt?

Rēzija Krieviņa: Viena gara diena – šāds žanra apzīmējums dots jaunā režisora Mārča Broka un dramaturģes Elizabetes Šiklovas izrādei “Svētvieta”, kas iestudēta uz Dirty Deal Teatro skatuves. Pusotras stundas garumā atspoguļotas arhitektūras studentes Emmas variācijas par to, kas viņas atrastajā svētvietā (vietā, kur vairs palicis tikai akmens) bijis kādreiz un kam tur jātop tagad. Izrāde neviļus turpina “Vecajo kulta” (rež. Katrīna Neiburga, Iveta Pole, DDT) performatīvo naratīvu par samierināšanos. Ja “Vecajo kultā” jāsamierinās ar novecošanu, tad “Svētvietā” ar to, ka visam nevajag meklēt nozīmi. [1]

Iestudējuma centrā ir Agates Marijas Bukšas studente Emma, viņas gatavošanās maketa prezentācijai, kas dažādās vēstures interpretācijās atkārtojas. Tikmēr Sandija Dovgāne spēlē gan Emmas kursabiedreni Ritu, gan priesterieni Heduāni [2], gan klostera meiteni Ūnu. Tāpat ne mazāk svarīgas lomas atveido Uldis Siliņš, kurš iemieso gan Emmas draugu Stefanu mūsdienās, gan mūku un Ūnas draugu Augustu viduslaikos. Dramaturģija ir Broka un Šiklovas kopdarbs, kurā integrētas vairākas paralēles laikos un meditatīvas atkāpes ar rečitēšanu. Sižetiskās līnijas mainās gaužām bieži, tā saturu padarot pārlieku sadrumstalotu. Lai skatītāji neapjuktu vēstījumos, izrādes autori parūpējušies par indikatoru, kas liecina par ainu pāreju, proti, aktieru ritmisku elpošanu. Tāpat lomu diferencēšanai palīdz apģērbs – piemēram, ja Sandijai Dovgānei zili svārki, viņa ir dzejniece, ja sarkana kleita, viņa ir klostera iemītniece Ūna. Vislielāko katarsi skatītājiem sniedz pāru mijiedarbība, it īpaši Sandijas Dovgānes Ūnas un Ulda Siliņa Augusta atkalsatikšanās.

Mākslinieks Reinijs Acht radījis askētisku un precīzu scenogrāfiju. Koka bluķi. Akmens. Strauts. Lielisks risinājums ir vides atainošana, izmantojot ainavas maketu, kas palielinājumā projicēts uz sienām. Tā radītas kapsētas, meža izcirtumu un ūdens ainas. Videomākslinieks Aivars Šaicāns ar vizuālo fonu veiksmīgi nodrošinājis gan draudīguma, gan trauslas ilgošanās sajūtu. Savukārt Jūlijas Bondarenko gaismu partitūra ir ļoti vienkārša, taču pēc piesātinātajām video projekcijām tas drīzāk šķiet ieguvums, ne trūkums.

“Svētvieta” ir jaunības navigēšana nozīmju meklējumos. Spilgts interpretāciju kopums par kādas vietas vēsturi, sakrālumu. Un trīs gidu vadīts ceļojums cauri laikiem, nebeidzamiem “te varētu būt” refrēniem un atziņai, ka “pasaule ir viss, kas gadās” [3]. Visgrūtāk ar to samierināties, protams, ir jauniešiem, tāpēc izvēlētais iestudējums šķiet loģiska autoru izvēle šajā dzīves posmā. Taču, ja Agates Marijas Bukšas studentes izmisumam noticēt ir viegli, tad biežajai vārdu atkārtošanās nepieciešamībai krietni grūtāk. Visbeidzot – izrādei noteikti ir sava balss repertuāru sarakstos, tikai jāatrod eksistenciālisma un varbūtību mīloši skatītāji.