Viņš pirmais sāka!
NOSLĒDZIES CETURTAIS KRODERS.LV JAUNO AUTORU KONKURSS! Sadaļā "RECENZIJAS" publicējam konkursa laureātu rakstus par 2025. gadā tapušiem Latvijas skatuves mākslas jauniestudējumiem
Konkursa 2. vietu dala divas autores – Kristīne Spure (RTU Liepāja) un Rūta Jēkabsone (Latvijas Kultūras akadēmija).
Teātra trupas KVADRIFRONS fiziskā teātra izrādi "Sēri krāca ūdens viļņi" Rūdolfa Gediņa režijā recenzē Rūta Jēkabsone – LKA bakalaura studiju programmas "Kultūras un mākslu studijas" studente.
Rūdolfa Gediņa režijā un horeogrāfijā tapusī izrāde “Sēri krāca ūdens viļņi” ir spožs fiziskā teātra iestudējums, kas reflektē un aicina noraudzīties fiziskos konfliktos tik ilgi, līdz saproti to absurdumu. Pieredzot ikdienu pasaulē, kur vardarbību nosoda, bet izšķirt cīnītājus nespēj, izrāde nenomācošā veidā liek pieiet tuvāk cīņas ringam.
Gan vizuāli, gan cīņas paņēmienos ieraugāmi reslinga teatralitātes aspekti. Ar šo sporta veidu nesen varējām iepazīties pagalam skaudrajā filmā “Dzelzs tvēriens” (The Iron Claw, 2023). Tajā izspēlētas arī reslinga cīkstoņu saspēles un publikas izklaidēšanas stratēģijas – efektīgi lēcieni un akrobātiski kūleņi vienam pār otru. Tas viss ievirpuļo arī Rūdolfa Gediņa horeogrāfijā. Cits mākslas notikums, kas sasaucas ar šo iestudējumu, ir Aigas Rēdmanes fotogrāfiju izstāde “Dejot” ISSP galerijā. Vīrieša ķermeņa fiziskās attīstītības estētiskās kvalitātes un to konotācijas, no vienas puses, tiek apšaubītas Rēdmanes darbā, bet, no otras puses, tālāk atražotas iestudējumā “Sēri krāca ūdens viļņi”.
Izrādes ievadā uz spēles laukuma parādās un pazūd divi vārdos nenosaukti varoņi – sauksim viņus par Cīkstoni 1 Āra Matesoviča izpildījumā un Cīkstoni 2 Rūdolfa Gediņa iemiesojumā. Gan abu Cīkstoņu attiecības, gan citus iestudējuma elementus var raksturot kā deju. Lai arī šķiet, ka Cīkstonis 2 ir ielauzies Cīkstoņa 1 telpā ar izaicinošu žestu, tas tomēr ir mirklis, kad Cīkstonis 1 beidzot “atlīmējas” no dīvāna un saņem sevi rokās. Un tad saņem Cīkstoni 2 rokās. Attiecību spriegojums veidojas azartā, enerģijas apmaiņā un atjautīgo paņēmienu uzplūdos abos Cīkstoņos. Nav viena upura un viena uzbrucēja. Noteikumus veido viņi abi.
Iestudējuma vizuālās mākslinieces Ingas Siliņas veidotajā scenogrāfijā dominē zilā krāsa ar vienu dzeltenu akcentu, turpinot nosaukumā iezīmētās asociācijas ar ūdens plašumiem. Spēles laukums izvietots trīs līmeņos, saspēlējoties ar Rīgas Cirka Ziloņu mājas arhitektoniskajiem elementiem un pienākot drosmīgākajiem pirmās rindas skatītājiem pavisam, pavisam tuvu. Nelielajā spēles laukumā nav, kur paslēpties, tāpēc abi Cīkstoņi telepātiski vienojušies, ka tālākajā plānā labajā pusē novietotais izvelkamais dīvāniņš būs atpūtas zona, bet pārējo telpu katrs var izmantot savām cīņu iecerēm.
Abi Cīkstoņi saraustīti virpuļo pa spēles laukumu ikdienišķā apģērbā; viņu gatavību mačam nodod tikai sportiskie apavi. Zilos toņos izvēlētie apģērba gabali uzvilkti vairākos slāņos, sasaucoties ar izrādes sākumā redzamo nenokopto kaujas lauku – tad nojaušam, ka šī nav abu Cīkstoņu pirmā tikšanās reize. Mazpamazām slāņi atsedzas – kāds dabiskāk nokrītot cīkstēšanās procesā, kāds ar drusku lielāku piepūli, ar jūtamāku vēlmi izģērbt, līdz atliek apavi, zeķes un zilas apakšbikses, ko var uzskatīt kā īsto reslinga cīkstoņa formastērpu.
Ar nelielu atkāpi nākas reflektēt arī par finālā redzamo masku, kas Cīkstoni 2 pārvērš citplanētietī vai kukaiņu ķēniņā, vai patiesajā Zemes iemītnieku valdniekā. Ne pilnībā fantastiska, ne absolūti cilvēciska, arī šī maska atstāj vietu, kur iztēlei pabeigt teikumu. Un izrādi.
Ar gaismu partitūru panākts, ka trīslīmeņu spēles laukums izplešas, saraujas, iegrimst nakts vientulībā un paceļas reslinga skatuves augstumos. Nika Ciprusa darbā atjautīgi iezīmējas rings, zemūdens valstības maigās svārstības un auksti svešais televizora ekrāna gaismas kūlis pusnaksnīgā istabā. Lai arī asinis no pārsistām lūpām tek zilas, smagākos Cīkstoņu triecienus pavada sarkani uzplaiksnījumi. Tas pabaksta un atgādina, ka kautiņš nav starp divām abstrakcijām – tie tomēr ir dzīvi, silti ķermeņi. Izrādes ievadā Cīkstoņa 1 spēkošanās ar gravitāciju kliedēti zilā gaismas gūzmā liek iemiesot ūdens pretestību, brienot uz peldi – kājas vairs neklausa un izsūc spēku, pirms vēl esi meties iekšā.
Sišanas, klapēšanas, dauzīšanas un triekšanas skaņu imitācija kāpina uzmanību. Ar katru krakšķi kāds skatītājs noraustās, ar katru belzienu noelšas. Papildu spriedzi veido klusa elektrības sanēšana, padarot atmosfēru bīstamāku un neparedzamāku, līdz kāds dabūs pa nagiem. Bet dabū pa degunu. Un ieskanas Pētera Čaikovska baleta “Gulbju ezers” motīvi. Un mūzika cenšas nomierināt, bet tai nav lemts izskanēt. To rausta šurpu turpu viltīgās cilpās, kas velkas ciet, līdz atskan nākamais sitiena pastiprinātājs. Taču skatītājs satiekas ar mūziku atkal un atkal. Kā raidījumā “Kultūras rondo” [1] stāsta skaņas noformējuma autors Kārlis Tone, mūzika izvēlēta tās mūsdienu sasaistē ar politiku, tomēr viņš ir atradis veidu, kā tīros skaņdarbus lauzt, dodot tiem sirreālu noskaņu. Jau reklāmas materiālos Instagram šis un citi Tones pielietotie skaniskie paņēmieni tiek atklāti potenciālajam apmeklētājam.
Īpaši izceļams darbs ar sociālo tīklu saturu pirms pirmizrādes – nepavisam netika slēpts, kā mijiedarbosies abi performanti, turklāt tas ietērpts asprātīgā veidā. Lai arī ko īsajos intervijas tipa video klipos stāstītu izrādes veidotāji Kārlis Tone, Niks Cipruss, Inga Siliņa vai Anta Aizupe, skatītāja uzmanība tiek pilnībā pievērsta kautiņam, kas notiek drošā atstatumā. Ko gan cīkstoņi nevar sadalīt?
Jau atkal atgriežoties pie līdzībām ar reslingu, jāuzsver, ka horeogrāfijas precizitāte bija slīpēta visos sīkumos. Intervijā Latvijas Radio 1 [2] Rūdolfs Gediņš stāsta, ka viss piecdesmit minūšu materiāls ir iestudēts, rūpējoties par abu aktieru drošību. Atteikšanās no improvizācijas paredz arī to, ka ir bijusi iespēja izstrādāt kustības dramaturģiju spirāles kompozīcijā. Cīniņa meklējumus iegrožo atkārtota atgriešanās ringā. Tikko attiecības ieplūdušas kino, National Geographic dokumentālā raidījuma vai bērndārzniekiem raksturīgā spēkošanās gultnē, tās tiek atsviestas atpakaļ gaismas trošu iežogojumā sportiskas cīņas dancī. Jau minētais kino izgājiens ar palēninātiem belzieniem pa seju vai kuņģi izspēlēts līdz pārākajai precizitātes pakāpei. Īpaši to ir baudīt pirmajā rindā, kur var uzmanīgi vērot, ka sejas nepārgriežas pārspīlētos viepļos, neviens loceklis nekustas ātrāk par pārējo ķermeņa ansambli un izstieptais mirklis ir tieši tik īss, lai skatītājā notrīsētu līdzjustas sāpes.
Rūdolfa Gediņa un Āra Matesoviča kustību precizitāte attiecināma ne tikai uz palēninājuma epizodi, bet uz teju visu izrādi. Piepildot spēles laukumu ar dažādām telpām, viņu horeogrāfija nesliecas pārlieku estetizēt kautiņus. Ievadā pieteikto agresiju un savstarpējo attiecību nenoteiktību nomaina rotaļīgākas un asprātīgākas cīņas starp zvēriem džungļos vai starp maziem puikām pēc stundām aiz skolas. Arī skatītājiem tie ir brīži, kad atlaist savilktos plecus un beidzot neslāpēt savus “ai!”, “oj!” un “auč!”, bet gan iesmieties. Brīžiem novērojams, ka Cīkstoņa 2 sejā pavīd izaicinošs smaids, tomēr saspēlei ļaujas abi. Stenēšana, piepūles izsaucieni un straujās elpas pasvītro cīņas norisi, ne brīdi neliekot apšaubīt to, ka abi ir pilnībā atdevušies cīņai.
Tajā pašā izsmeļošajā “Kultūras rondo” pārraidē [3] Gediņš stāsta, ka, sākot iestudēt izrādi “Sēri krāca ūdens viļņi”, bija iecere radošā procesa laikā nonākt pie kaušanās akta nodalīšanas no vardarbības un atrast citas nozīmes. Tomēr kļuva skaidrs, ka (a) vārdi tur būs lieki un (b) kautiņu nedrīkst romantizēt un mistificēt, tāpēc iestudējuma mērķis ir likt paskatīties uz šo vardarbības aktu. Paskatīties un padomāt, vai šī dziņa cilvēkam ir no dabas, iemācīta vai normalizēta mediju ietekmē. Manā pieredzē autori mērķi sasniedza, jo valsēšanai līdzīgā Cīkstoņu saspēle tomēr nekļuva par deju, bet aizvijās disasociācijas cilpās, līdz aprija savu asti. Vienīgi izrādes aprakstā [4] uzsvērtā uzvaras šķietamība neiezīmējas uzsvērti, jo neviens no Cīkstoņiem neizrāda nekādas uzvaras pazīmes.
Kāpēc vērot divu spēku mērošanās aktu piecdesmit minūtes? Man skatīšanās laikā veidojās dažādas idejas par to, kas norisinās zili izgaismotajā spēles laukumā un izvelkamā dīvāna veļas kastē. Izrāde ir par pretspēkiem. Vienalga, vai tas ir iemiesots pretinieks vai fizisks drauds, mijiedarbībā radusies berze mobilizē uz rīcību. Un tu nedzīvo iztēles situācijās, tu neizdomā sev dažādas problēmas. Tomēr ņem vērā – uzsākts fizisks cīniņš nav pabeidzams. Ir pārspēka brīži, ir pārgrupēšanās pauzes, tomēr, ieskatoties pretiniekam acīs, ir skaidrs, ka šīs attiecības vairs nespēs pieņemt pirms-kaujas formu. Kļūst mazliet neērti no tādas atziņas, un tu belz. Cīnies arī pāri kraujas (veļas kastes) malai. Un mierā vari būt tikai tad, kad pieņem savu pretinieku. Vai arī tava prāta vadību pārņem citplanētietis, arī tā var gadīties.
Izsaku lielu pateicību teātra trupai KVADRIFRONS par to, ka varēju apmeklēt izrādi.