Piezīmes par laikmetīgās dejas un cirka izrādi “Trauslais spēks” Leldes Feldmanes horeogrāfijā

Neatceros, vai Valmierā vispār kādreiz esmu bijis, varbūt bērnībā. Uz Valmieras Vasaras teātra festivālu arī nekad nav sanācis aizbraukt, bet nu visiem laikmetīgās dejas fanātiem ir vismaz viens varens iemesls apmeklēt Valmieru – kopš pagājušā gada laikmetīgās mākslas telpā KURTUVE Latvijas Dejas informācijas centra vadībā darbojas “Dejas māja”. Kopš šī gada sākuma uzsākta arī pilotprogramma “Dejas māja Rīgas cirkā”. Valmierā nu jau ierasts laikmetīgās dejas darbus rādīt nedēļas nogalēs, pa diviem sestdien un svētdien. Dodos uz Valmieru svētdien – uz Leldes Feldmanes laikmetīgās dejas un cirka izrādes “Trauslais spēks” pirmizrādi. Laikmetīgais cirks Latvijā ir pavisam reti sastopams skatuves mākslas veids, piemēram, salīdzinot ar kaimiņvalsti Lietuvu, kur mākslinieki tam pievēršas daudz biežāk un ir pat vairāki tam veltīti festivāli. Latvijā šajā kontekstā, protams, jāmin festivāls “Re Rīga!”, kurā nu jau vairāk nekā pirms pusgada bija skatāma šī iestudējuma darbizrādes versija. “Trauslais spēks” sākotnēji bija paredzēts kā duets, bet tagad to izdejo pieci izpildītāji. Tas pieteikts kā dziedniecisks darbs par rūpēm un līdzcietību, balansu starp trauslumu un spēku, kā to vēsta arī izvēlētais nosaukums. 

Skatītāju gaismām KURTUVES zālē vēl esot iedegtām, uz skatuves iznāk Lelde Feldmane, kura ir gan darba horeogrāfe, gan galvenā izpildītāja. Viņa ģērbusies tādā kā karatē kostīmā ar sintētiski spīguļojošu zelta jostu, kas atgādina halātu. Klusībā ceru, ka tas tūliņ, tūliņ tiks novilkts un sāksies izrāde, bet tad nojaušu, ka to jau skatos. Informāciju par kostīmu mākslinieku gan nekur nevaru atrast, lai gan, darbībai risinoties tālāk, tērpi kļūst par dramaturģisku elementu. (Vai tiešām Latvijā joprojām modē no-credits prakse?)

Izrāde sākas ar “ceturtās sienas” nojaukšanu. Klasiskas melnās kastes un deju stieņa priekšā zāles puskrēslā Lelde apskata skatītājus, no kuriem trešdaļa ir mākslinieces vai izpildītāju radi un draugi, bet vēl trešdaļa – Latvijas (lasīt: Rīgas) laikmetīgās dejas sabiedrība. Skatītāju rindās meklējot atsaucīgas acis, viņa stāsta par savu vecmāmiņu, par kuras kopšanu pēc insulta izraisītas paralīzes viņa kopā ar savu mammu uzņēmās atbildību. Tiešais acu kontakts un personīgais stāsts veido tuvību un intīmu atmosfēru starp skatītājiem un izpildītāju, nesaspīlētais un neteatrālais stāstījums – drošas vides sajūtu, kurā notiek pārējā darbība. Teksts nav ilustratīvs, kā tas nereti notiek dejas iestudējumos, kuros paralēli kustībai lietots teksts, drīzāk stāstnieciski ieaijā mūs izrādes gaisotnē. Arī gaismas drīz kļūst pieklusinātākas, veidojot gludu pāreju starp runāto un kustībā nodoto stāstu. Par izvēlēto mūziku to gan nevarētu teikt, tā mainās strauji un bez pārejām, kas izrādi strikti saskalda vairākās daļās.

Līdz ar pirmā un vienīgā runātā teksta fragmentu Leldei uz skatuves pievienojas pārējās četras izpildītājas – LKA Laikmetīgās dejas 8. paaudzes dejotājas Leonilla Upeniece, Niola Ose, Beāte Ēķe un Elizabete Ļaksa. Visu piecu dejotāju ķermeņi savijas horeogrāfijā, kas manāmi balstīta kontaktimprovizācijas tehnikā, – tie krīt un tiek noķerti, grūstās un reaģē uz pieskārieniem, spēlējas paši ar savu svaru un gravitāciju. Tikko dzirdētais stāsts par rūpju uzņemšanos par cita ķermeni kļūst par atspēriena punktu izrādes kustību valodai. Vai tu mani noķersi, ja kritīšu? Ja mans ķermenis pārstās kustēties, tu to pakustināsi manā vietā? Tikt pilnībā ierautam poētiskajā un brīžiem dramatiski akrobātiskajā kustībā mazliet traucē dejotāju acīs redzamā un ķermenī jūtamā sagatavošanās nākamajam mirklim, kad kāds jāpietur vai jānoķer, kā arī sentimentāli fatālā mūzika. Leldes seja katram solim, kritienam un pieskārienam dejo līdzi, bet pārējo dejotāju mīmikā pietrūkst rūpju par otra ķermeni, kas nolasāmas arī vaibstos — nopietnās poker-sejas vairāk atgādina nolemtību. Brīžiem dejotāju kustības sinhronizējas, bet ne mehāniski: arī vienādajā kustībā sajūtama patīkama dažādo ķermeņu subjektivitāte, horeogrāfija netiek atstrādāta, bet gan šķietami līdzradīta un interpretēta. Savukārt mūzika ar dažiem izņēmumiem, piemēram, operas ārijas fragmentu, kas skan komiski, bet efektīgi, pilda klusuma aizpildītāja funkciju.

Arī pārējām dejotājām mugurā līdzīgi kostīmi Leldes plīvojošajam bikškostīmam. Šie ap gurniem sasietie vieglā auduma tērpi vairākas reizes kļūst par šķērsli ērtai kustībai un konceptuālu pienesumu nesniedz. Sarunā pēc izrādes māksliniece gan skaidro, ka tie veidoti tā, lai būtu piemēroti ērtai un ātrai novilkšanai, kas ir svarīgi nekustīgu cilvēku aprūpē, bet, skatītāju rindās esot, to nolasīt nevar. Aina, kurā Leldes kostīms tiek novilkts, pierāda gluži pretējo. Tiek veltīts diezgan daudz piepūles, lai no kostīma atbrīvotos, bet tieši šīs ainas garuma, lēnuma un vieglās neveiklības dēļ tā kļūst par vienu no izrādes emocionāli spēcīgākajiem brīžiem.

Viņas nekustīgais, horizontāli izstieptais ķermenis, noguldīts uz sēdošo dejotāju kājām, tiek cilāts un grozīts, tas ir smags un ļengans, viņas rokas, atgādinot lupatu lelli, krīt un atsitas pret viņas kustinātāju ciskām. Katrs ķermenis, kas tur viņas stingo miesu, to ietekmē un kustina mazliet citādāk, vēders, kakls un kājas izliecas attiecīgi kāju formām, tas pielāgojas. Zem gaišā halāta atklājas kailas kājas un vēders, tikai krūšu un gurnu daļu sedz melni zeltaina apakšveļa, kas, tāpat kā pārējie kostīmi, nekļūst par svarīgu koncepcijas daļu, bet drīzāk atgādina heteroseksuālu vīriešu skatieniem piemērotos sintētiskos cirka izpildītāju kostīmus.

Četru dejotāju pieskārienus, ķērienus un grūdienus nu nomaina skatuves centrā esošais dejas stienis, kas, kā vēstīts izrādes aprakstā, kļūst par pasaules asi, bet vairāk šķiet, ka tas ir stabils un pilntiesīgs dejas partneris, atbalsta un kustības impulsa ass. Viņas ķermenis akrobātiski pats sevi notur pie vertikālā objekta, tam vairs nav vajadzīgi citu roku pieskārieni un atbalstoši pleci. Tas bīstami balansē starp lidojumu un kritienu. Man blakus sēdošais vīrietis sievietes deju ar un uz vertikālā stieņa gan, šķiet, saista tikai ar striptīzu un kļūst manāmi nemierīgs, to vērojot teātra zālē blakus sievai, nevis tumšā klubā. Šī iemesla dēļ kostīma izvēle mulsina vēl vairāk. 

Kamēr Leldes ķermenis pašpietiekami levitē skatītāju uzmanības centrā, pārējās dejotājas šķiet mazliet apjukušas un, atkārtojot kontaktimprovizācijas motīvus, pirmo un vienīgo reizi izmanto iepriekš novilkto zelta jostu. Šī aina vizuāli un konceptuāli izskatās pēc fona aizpildīšanas un paliek neskaidra. Mūzikai atkal strauji nomainoties, dejotāji sabrūk pie stieņa pamatnes un brīžiem balsta Leldes kustības uz tā. Stienim griežoties, viņas muskuļi nospriegojas, tad atslābst brīžos, kad kāda roka vai skausts pasniedzas atbalstīt viņas pēdu. Ķermeņi zem viņas kļūst par pazemes, zemzemes, senču balstiem, kas pietur un padod roku, kas palīdz lidot. Tie lēnām sarūk uz stieņa pamatnes, bet Leldes ķermenis rotējot turpina levitēt virs pārējiem, sabrukušajiem. Šī fatālā aina jauc prātu: kas ir šie pēkšņi bezspēcīgie korpusi? Kā zelta fēnikss paceļas viņas gaismas stara apspīdētais ķermenis, kostīmi nu izskatās pēc cīņas ietērpa, zelta kostīms atgādina bruņas, bet sabrukušie ķermeņi – blāvus līķus. Vai rūpes ir cīņa? Vai pilnīga pašupurēšanās ir mīlestības izpausme? Vai šī levitācija ir ekstāze, nāve vai sabrukums? Daudz jautājumu, kuros uzkavēties, bet tad izrāde pēkšņi ir galā. Mazuma piegarša. Šķiet, māksliniece baidījusies aizņemt vairāk skatītāju laika, taču, dodot skatītājiem vairāk iespēju pakavēties emocionāli sakāpinātajos brīžos, tiktu pastiprināta līdzpārdzīvojuma intensitāte. Rūpes izpaužas veltītajā laikā. Labprāt būtu šim darbam veltījis vairāk nekā 40 minūtes.

Nezinu, kā darbs mainījies pēc darbizrādes prezentācijas, bet rodas iespaids, ka pie tā vēl iespējams strādāt. Lai gan ir vairākas mākslinieciskas izvēles, kas rada jautājumus, izrāde tomēr atstāj siltu sajūtu. Tā ir mīļa, intīma un brīžiem mazliet neveikla, bet neveiklas mēdz būt arī rūpes, ģimeniskas attiecības un mēģinājumi tās kādam izstāstīt. Tas ir patiess un pozitīvs neveiklums, ko pavada siltums, nevis sveškauns. “Trauslais spēks” ir kā ielūgums uz attālu radu saietu, pēc kura jūties pateicīgs, ka kāds veltījis laiku, lai tev izstāstītu savu pavisam personīgo stāstu, kas beigās varbūt ir par tevi pašu.