Lietuviešu teātra kritiķa Vaida Jaunišķa (Vaidas Jauniškis) recenzija par Kauņas Nacionālā Drāmas teātra izrādi “7 vientulības” Roberta Vilsona režijā (oriģinālā publikācija  Menų Faktūra)

“Kristīgs” vai pat “reliģisks” patiesi nav Roberta Vilsona (Robert Wilson) teātri visraksturojošākie epiteti. Taču vispārcilvēciskā ievirze un, iespējams, arī bērnībā Veiko pilsētā pieredzētie melnādaino dievkalpojumi, kas viņu tā apbūra, ļauj vilkt paralēles ar viņa iestudējumu risinājumiem un Svēto rakstu motīviem. Turklāt, vai ir iespējams no tiem izvairīties kultūrā, kas būvēta tieši uz kristietības pamatiem? Tā arī Vilsona ceļa lietuviskie nogriežņi aizsākās ar meditatīvu ieiešanu Golgātā 2007. gada izrādē “Svētā Jāņa pasija” (Pasija pagal Joną) Operas un baleta teātrī un noslēdzās, gaidot 2026. gada Lieldienu augšāmcelšanos Kauņas Drāmas teātrī iestudētajās “7 vientulībās” (7 vienatvės).

Lietuviešu valodā mēs parasti rakstītu “Septiņas vientulības”, taču cipars “7” jau norāda uz dizainera rokrakstu un šī skaitļa mītisko dabu. Izrāde, kuras pamatā ir Oskara Miloša (Oscar Vladislas de Lubicz Milosz jeb Oskaras Milašius) dažādos periodos tapusī dzeja (nevis viens 1906. gada dzejas krājums ar šo pašu nosaukumu), ieved mūs starptelpā – var nojaust, ka šīs septiņu tēlu vientulības apmetušās starp zemes septiņiem nāves grēkiem (tos reprezentē dona Žuana motīvs) un grūti aizsniedzamajiem septiņiem cildenajiem tikumiem (kā vieni no pēdējiem vārdiem iestudējumā izskan “paklausība sev pašam”), starp Elli un Paradīzi. Izrāde pārvēršas ilgā apcerē, pārdomās par ikdienas atziņām un pieredzējumiem un visas dienas kopsavilkumu, nemitīgi vēršot skatu no šejienes uz Citu laiku, Citu mūžību un laika ritējumu “rītdienas cilvēka sadursmē ar vakardienas”.

Patiesībā Milošam īstā eksistence jau ir pagājībā, tās ir atmiņas – varbūt tāpēc pirmie Dzejnieka monologi Daiņus Svobona (Dainius Svobonas) balsī izskan uz tumšas skatuves, gaismai apspīdot tikai aktiera seju, it kā mēs raudzītos uz kameju vai dārga cilvēka fotogrāfiju medaljonā. Domas šķiet adresētas sev pašam, taču vēršas pie kāda cita: tās ir teatrālas un dialoģiskas attiecības, vien retā Miloša dzejolī neizskan vārds “Tu”. Sarunai tiek radīts Dzejnieka dubultnieks (Gītis Laskovs (Gytis Laskovas)), uz kuru Dzejnieks lūkojas kā kinoekrānā, bet vēlāk Dzejnieka pozīcijā iejūtas skatītāji, vērojot animētu Kaspara Dāvida Frīdriha (Caspar David Friedrich) gleznu “Ceļinieks virs miglas jūras”. Skatītāji kļūst par diskusiju partneriem, kad Dzejnieks strīdas ar savu radību donu Žuanu, tas savukārt strīdas ar Sganarelu un savā starpā vēl sadzīviski ķildojas primadonnu gari. Taču šī nav viegla saruna, bet gan filozofiski un melanholiski prātojumi, un, tiecoties saskatīt jēgu, ir jākāpj (lietojot gleznas metaforu) caur simbolu un abstrakciju klintīm un neparastu teikumu viļņu brāzmām.

Roberta Vilsona darba turpinātājs Šarls Šemēns (Charles Chemin) gādājis par izrādes tekstuālo pusi, tā adaptāciju un koncepcijām. Ir dzimusi vārdiem itin bagāta izrāde, kurā vārds (Vilsonam neraksturīgā veidā) var pilnībā pārmākt redzamo. Un reizē (Vilsonam raksturīgā veidā) vārdu izteiktā būtība bieži tiek apslēpta zem to skanējuma un fonētiskās izteiksmes, jo intonācijas liedz teikumu saistīt ierastajā veidā: Vilsonam skaņa uz skatuves allaž bijusi nozīmīga pati par sevi, un, iespējams, “Saule, Saule, Saule, Saule” viņam skanēja tikpat skaisti kā “dinee – the dina – dinee – the dina – saur – saur – saur – saur” izrādē “KA kalns un Sargu terase” (“KA MOUNTAIN AND GUARDenia TERRACE”) [1] (1972. gads).

Toties, laužoties caur vārdu pinekļiem, mēs varējām dzirdēt patiešām priekšzīmīgu visu izpildītāju dikciju (tas mūsdienās noteikti ir jāuzsver), un lielākoties tieši uz Daiņus Svobona pleciem gūlās vislielākais smagums, kas pielīdzināms kāpšanai augstā lomas kalnā. Pēc divām iekarotām virsotnēm – “Doriana” [2] un “7 vientulībām” – viņu droši varam dēvēt par Vilsona aktieri, kuru citos ārvalstu iestudējumos nomaina viņa faktūras līdzinieks Vilems Defo (Willem Dafoe). Dzejnieka apcerīgais ievads un mirklīgie histērijas uzplaiksnījumi, kas netiek izspēlēti, bet drīzāk rādīti kā poza vai daiļlasītāja stāja, satiek savu apvaldīto dubultnieku – Dzejnieka maigās dabas atspulgu Gīti Laskovu. Ķēstutis Jakšts (Kęstutis Jakštas) Sganarela patiesības izklāsta gluži kā cirka numuros, savukārt ilggadējais teātra gaismu mākslinieks Vladimirs Šerstabojevs (Vladimiras Šerstabojevas), lai gan tiek iepazīstināts kā Mūks, būtībā ir pārvērsts par delverīgu Dievu, jau no sākuma izpaužoties rotaļīgā kabarē stilā. Trīs dāmas – gari (Martīna Gedvilaite (Martyna Gedvilaitė), Migle Navasaitīte (Miglė Navasaitytė) un Agņeška Ravdo (Agnieszka Ravdo)) iesaistās kabarē ainā, runādamas Pārnemunas izloksnes variācijās, “prastās” intonācijās stāstīdamas pasakas vai visbeidzot pāriedamas arī pie rāmiem augstās sfēras toņiem.

Vērojot šo grūti izprotamo mistēriju (kas atrisināma post factum, atšķirot teicami sagatavoto izrādes programmiņu), rodas jautājums – vai Oskars Milošs tika augšāmcelts publikai? Vai jau izrādi pēc izrādes vērojošie kritiķi no Latvijas un Polijas (iestudējums ir kļuvis par kultūras tūrisma objektu) par viņu ir kaut ko uzzinājuši? Vai ar diplomāta koferīti pietiek, lai viņu parādītu kā diplomātu, vai ir saprotams, ka iekļautās lietuviešu pasakas ir viņa pierakstītas, un vai finālā redzamā putnu kompozīcija sniedz atsauci uz pēdējo Miloša aizraušanos – rūpēm par kanārijputniņiem un dadzīšiem? Uz visiem šiem jautājumiem var atbildēt noraidoši, un ne tikai tāpēc, ka izrāde ir kopražojums ar Toruņas teātri, kura publikai tas šā vai tā nebūtu aktuāli. Šīs netiešās norādes mēs varam zināt un interpretēt, ne obligāti nekļūdīgi. Taču Vilsonu un Šemēnu acīmredzot vairāk piesaistījušas universālās dimensijas, un, iespējams, Miloša augšāmcelšanās gaidāma, skatītājam atgriežoties mājās un painteresējoties, kāpēc izrādes pamatā ir šāds materiāls un atspēriena punkts (patiešām – kāds? Universālā romantiskā dzejnieka ceļojums? Nepārliecinātā melanholiķa, ilūziju zaudējušā skeptiķa?).

Otrs jautājums ir saistīts ar paša Vilsona augšāmcelšanu/-os – tas tomēr nav ierasts, ka viens režisors pabeigtu cita iesākto darbu. Lai arī cik lielā mērā iestudējums būtu fiksēts notīs, ainās un sekundēs, šā vai tā pēdējos mēģinājumos piedalās un rada dzīvs cilvēks, turklāt, ņemot vērā Vilsona juveliera precizitāti (uz milzīgas skatuves pastumt izlietni [3] par 10 cm), grūti iztēloties, ka viņš nebūtu ko labojis, pievienojis vai atmetis. Vairāki nestilizēti uznācieni uz skatuves vēl jo vairāk nav pieļaujami teātrī, kurā visam, kā Vilsons mēdza uzsvērt, ir jābūt izstrādātam.

Tāds liktenis piemeklē mākslinieku, kurš radījis īpaši izteiksmīgu stilu un skaidri atpazīstamus akcentus. Elementi no vienas Vilsona izrādes ceļo uz citu, salikti kopā kā LEGO klucīši. Briedis paradīzē stāv gluži kā briedis vienā no viņa pirmajām izrādēm “Kurlmēmā skatiens” (1970), ciprešu aleja ar piekārtajām lustrām stiepjas gan “Orfejā” (2009), gan mūziklā “Lulū” (2011), kājas dimdinošais Mūks atgādina karalieni Elizabeti I, kas piesit kājas mūzikas ritmā izrādē “Šekspīra soneti” (2009). Ir vēl daudz citu piemēru, jo Vilsons pēc ražena skatuvisko atklājumu perioda ķērās pie sava darba modeļa radīšanas, kuru atdarināt nebūtu grūti – ja vien ne šī precizitāte. Un tas to atšķir no pasaules, kas nebūt vēl nav radīta, bet ikreiz intuitīvi vai loģiski dzimst no iestudētā materiāla, teiksim, uz Eimunta Nekrošus (Eimuntas Nekrošius) skatuves – vai to būtu iespējams imitēt?

Pūpolsvētdienā redzētajā izrādē gan augšāmcēlās Kaspara Dāvida Frīdriha glezna. Mūsdienās tā aizvien biežāk ir sastopama dažādos medijos un mākslas zinātnes tekstos. Ceļinieks, uzgriezis muguru vērotājam, no klints noraugās uz miglā ietītu jūru. Šī figūra attēlo pašu vērotāju, piedāvājot romantisku no ikdienas atrauta mākslinieka pozīciju, reizē sakoncentrējot uzmanību uz sajūtām, kādas viņā varētu raisīt jūra jeb ceļinieka skatienam atvērtā telpa. Līdzīgi arī mēs raugāmies uz skatuves telpu cerībā beidzot ieraudzīt jūru, bet pagaidām mums priekšā vien klintis un līdz virsotnei atlicis vēl pavisam nedaudz.

Oriģinālā publikācija lietuviešu valodā Menufaktura.lt 02.04.2026 šeit

No lietuviešu valodas tulkojusi Kristiāna Caune