Recenzija par Valmieras teātra izrādi “Tu būsi mana!” Jāņa Znotiņa režijā

Jāņa Znotiņa “Tu būsi mana!” manā teātra kritiķes pieredzē ir atstājusi nospiedumu. Sauciet to par neformālu socioloģisku pētījumu, bet pēc izrādes noskatīšanās nu jau diezgan daudzos kolektīvos (pamatā sieviešu, bet teātri jau arī, kā rāda pētījumi, skatās pamatā sievietes) esmu jautājusi: vai latviešu teātrī eksistē kāds seksapīls aktieris? Atbilžu kopsavilkums – šī raksta beigās. Bet vispirms mazliet konteksta jeb par to, kāpēc šis jautājums ir būtisks.

Dramaturģes Ances Muižnieces ideja apskatīt to, kā latviešu kino cauri gadsimtam ir tēlojis pretējo dzimumu attiecības jeb mīlestības tēmu, manuprāt, ir brīnišķīgi asprātīga. Mēs esam pieraduši domāt, ka jūtas ir vispārcilvēciska lieta – visi pasaulē mīl, nīst, baidās, un tas mūs apvieno. Un jā – visi mīl, nīst un baidās, bet ļoti atšķirīgi, jo to, kas ir normalitāte, cilvēku dzīvēs visbiežāk nosaka nevis bioloģija, bet gan kultūra – paraugi, kam sekot, stāsti, kas stāstīti, reliģiski, vēsturiski, ideoloģiski apstākļi. Kino šos modeļus lieliski saglabā, jo ir mākslas forma, kas pieejama arī tad, kad konkrētās filmas radīšanas brīdis sen pagātnē, un, skatoties kino, mēs varam izsekot cilvēces jūtu vēsturei. Un var būt, ka ne tikai saglabā, bet pat aktīvi veido – vismaz tā es saprotu Muižnieces ideju: pētīt, kā kino mīti un dievības (abi jēdzieni likti žanra apzīmējumā) programmējuši latviešus mīlēt.

Turklāt – ņemot par pamatu kino zinātnieces Ingas Pērkones grāmatu “Es varu tikai mīlēt...” materiāls neizbēgami iegūst feministisku jeb mantojumu izvērtējošu zemtoni. Pērkone latviešu kino zinātnē akcentē ideju par skatienu – kurš skatās, kurš stāsta? Lai arī virsrakstā likta Rūdolfa Blaumaņa Kristīnes slavenā frāze, vieglās dienas noliekot, un grāmatas vāku grezno Vijas Artmanes, šķiet, varones iekšējās gaismas nereālistiski izgaismotā seja, kamēr Uldis Pūcītis grimst tumsā, piekļāvies pie viņas krūts, demonstrējot pakļāvību liktenim un Kristīnes gara spēkam, īstenībā jau stāsta un tēlo vīrieši. Režisori, scenāristi, operatori. Tāpēc fakts, ka režisora Jāņa Znotiņa izrādei nosaukumā likts vīrieša – proti, Melnā bruņinieka – teksts, droši vien arī nav bez nozīmes.

Izrāde ir veidota kā ainu virkne, hronoloģiski izsekojot, kā kopš 1930. gada līdz pat mūsdienām tēma risināta kino. Sāk mākslinieki ar Aleksandra Rusteiķa “Lāčplēsi”, beidz – ar Ginta Zilbaloža “Straumi”, pa vidam cauri izskrienot tādām klasikas vienībām kā vecais “Zvejnieka dēls”, “Mājup ar uzvaru”, “Salna pavasarī”, “Kārkli pelēkie zied”, “Purva bridējs”, “Pie bagātās kundzes”, “Pūt, vējiņi!”, “Ezera sonāte”, “Teātris”, “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili” un “Likteņdzirnas”. Ainas nepārklājas, varoņi neatkārtojas, kaut aktieri gan pārlec no viena atpazīstama tēla citā. Tiem skatītājiem, kuriem ir labas kino vēstures zināšanas, droši vien prieku sagādā uzpazīšanas brīži. Bet galvenais jautājums, man liekas, tomēr ir – ko izrāde pastāsta par reprezentācijām un mīlestību?

Un te man jāatzīstas, ka es nefanoju par Jāņa Znotiņa izvēlēto estētisko pieeju, proti, amatierteātra paņēmienu imitāciju. Estētikai jau nav ne vainas, tikai – kad materiāls nav pietiekami dziļi izstrādāts vai precīzi inscenēts, tā nepilnības nevis notušē, bet padara uzkrītoši redzamas. Un “Tu būsi mana!”, manuprāt, ir šāds gadījums – izrāde ir ļoti aptuvena, bez asa fokusa un brīžam tāpēc šķiet nonākam bīstami tuvu profesijas robežām.

No visiem izrādē iesaistītajiem māksliniekiem analītiski ir strādājis scenogrāfs Adrians Toms Kulpe, kurš, iedvesmojies no “Lāčplēša” mēmās filmas estētikas, uz skatuves uzbūvējis ekspresionistiski teatrālu vidu, kuras iedibinātos elementus aktieri izmantos visa kino gadsimta laikā. Priekšmetiskā vide, arī Ilzes Vītoliņas kostīmu elementi un Lindas Mīļās kustības tad arī kļūst par galveno rīko, kas mēģina kopsavilkt un izdarīt kādus secinājumus. Izrādās, piemēram, ka latviešu kino mīl ūdeņus, tāpēc ainu rekonstrukcijās nereti klātesoša ir laiva. Un, ja skatītājs zina, ka mitoloģijā ūdens var būt gan dzīvības, gan nāves stihija, tad droši vien katrs pats var izdomāt, vai, piemēram, “Ezera sonātes” Laura un Rūdolfs, laivās (tātad ūdens vidū un virs ūdens) tikdamies, glābjas no bojāejas vai izolējas no dzīves radošajiem avotiem. Vai – pārdomāt, kāpēc “Salnā pavasarī” Madaras laulības gulta ir vecā Miglas nāves cisas.

Visasprātīgākais un arī konceptuālākais izrādes tēls ir sakta, kas, LED gaismiņu izgaismota, spīd pie krūts Laimdotai, bet pēc tam pārceļo pie visām pozitīvajām varonēm pēc kārtas. Sieviešu tēli līdz ar to izrādē dalās divās daļās – vienām saktiņa ir, citām nav. Ņemot vērā, ka programmiņā skaidri ierakstīts, ka Laimdota Rusteiķim ir Latvijas simbols, zināma tradīcija iezīmējas: pozitīvās varones visas kā viena ir drīzāk abstrakti simboli, ne dzīvi cilvēki, un tām dāmām, kas ir atļāvušās būt, piemēram, seksuālas būtnes, pie saktiņas Latvijas kultūrā netikt. Līdzīgu dalījumu var uztaustīt arī vīriešu ansamblī, tiesa, balstoties kustību partitūras zīmējumā. Te pozitīvie varoņi ir platiem pleciem, zemnieciski pamatīgu stāju un cīnītāji, kas atbrīvo sievietes no nepareizu ideoloģisku priekšstatu valgiem, bet negatīvie izliec ķermeni un dendija šļūkājošā solī apliecas scenogrāfijas elementu stūriem, lai draudīgi glūnētu no flanga. Vienus interesē partneru gars, otrus – miesa, abi domā par sievieti kā par lietu, ne cilvēcisku būtni.

Protams, tā latviešu kultūra ilgu laiku pretējo dzimumu attiecības ir tēlojusi. Bet tas ir vispārzināmi, un galu galā konstatējums jau vēl neko nenozīmē. Ja reiz mēs par to runājam, tad prasītos vērtējums, kura izrādē nav. Kādi tam ir iemesli? Kādas ir sekas?

Skatoties “Tu būsi mana!”, mani ļoti mulsināja divas lietas. Pirmām kārtām, tas, ka Muižniece kino vēsturi ir, teiksim, konspektējusi, bet acīmredzami nav pielikusi neko savu. Pat filmu izlase jau ir Pērkones, ne Muižnieces, lai gan tur līdzības arī apstājas, jo zinātnieces analīzi dramaturģe nav uzskatījusi par tādu vērtību, lai par to savā darbā reflektētu. Bet, otrkārt, mani samulsināja tas, ka Znotiņa izrāde, bez šaubām, ir karikatūra, tikai nav uztverams, kam.

Aktieru ansamblis – Gerda Embure, Klinta Reinholde, Elīna Vāne, Inese Ramute, Baiba Valante, Artis Jančevskis, Sandis Runge, Rihards Jakovels un Rihards Rudāks – dzīvespriecīgā rotaļīgumā kariķē vēsturiskos stilus, bet, nākot tuvāk mūsdienām, aizvien uzkrītošāk arī slaveno kolēģu manierismus, bet nav uztverams, kāpēc. Vai mums jāsmejas par to, kā mainījusies estētika? Par to, kā zvaigznes uzspēlē? Varbūt kritikai tomēr tiek pakļautas rādītās attiecību shēmas? Atbildes nav. Bet tēma, kurai šādi ir paiets garām, gan ir liela.

Uz manu jautājumu, vai Latvijā šobrīd ir kāds seksapīls aktieris, atbilde nav diez ko iepriecinoša. Dāmas vecumā līdz 25 un no 75 saka: Raimonds Celms, pārējās – rausta plecus un paliek pie “nē!”. Un, kaut arī es esmu atļāvusies huligānisku nekaunību uzmanības piesaistīšanai jautājuma formulējumā, īstenībā jau tas nav jautājums par aktieriem. Tas ir jautājums par to, kā kultūra saprot un kā komunicē par attiecību jautājumiem, par to, cik racionāla un sterila ir mūsu kultūra. Varbūt tas ir 19. gadsimta kristīgi patriarhālās kultūras nospiedums. Varbūt tas tāpēc, ka “padomju laikā seksa nebija”, vai tāpēc, ka gluži statistiski demogrāfijā mums vienmēr ir trūkuši vīrieši, vai tāpēc, ka Eiropas kultūra šobrīd vispār ir aseksuāla... Bet faktus jau tas nemaina.

Uz mirkli, protams, var iztēloties, ka “Tu būsi mana!” karikatūra ir tieši par šīm likumsakarībām, jo izrāde beidzas ar “Straumi”, ko mīlestības tēmas ietvarā var interpretēt kā Latvijai ļoti draudīgu zīmi – galu galā tur laivā jau ir vairs tikai zvēriņi un neviena cilvēka. Bet šādu ideju uzreiz apstrīd fakts, ka iestudējums īpaši kariķē tieši tās filmas, kurās varoņu pievilkšanās ir jutekliska – “Ezera sonāti” un “Teātri”. Un nākas atgriezties pie sākotnējā secinājuma: ja arī latviešu kino ir programmējis mūs mīlēt, tad Znotiņš un kompānija tomēr nav sapratuši, ko par šo programmu īsti domā.