Kritiķu īsviedokļi par Liepājas teātra izrādi “Deju nācija” Paulas Pļavnieces režijā

Sāpes, kas norūda

Atis Rozentāls: Klēras Baronas lugas “Deju nācija” iestudējums Liepājas teātrī žanriski definēts kā pieaugšanas drāma. Varonēm ir 11 – 13 gadi, viņas mēs ieraugām brīdī, kad sākas pubertāte, un fiziskā (arī seksuālā) nobriešana ir otrā lugas pamattēma līdztekus stāstam par deju grupu, kas piedalās sacensībās. Teātris izrādi marķējis auditorijai, kas vecāka par 14 gadiem.

Arī agrāk esam redzējuši lugas, kurās treniņnodarbības vai gatavošanās kādam notikumam atsedz dalībnieku personiskās drāmas un pārdzīvojumus. Piemēram, turpat Liepājā 1992. gadā bija iestudēta Astrīdas Sālbakas “Deju stunda”, Ričarda Harisa “Meitenes, mūsu uznāciens” uzvesta Dailes teātrī 1999. gadā. Fiziska un garīga piepūle, trupas dalībnieku savstarpējās kolīzijas un sava ķermeņa pārvērtību apzināšanās ir tēmas, kas izvirzās priekšplānā. Sandis Pēcis horeogrāfa Patrika lomā gan ir nedaudz ironisks pret varoni, toties pusaudžu lomas uzticētas aktrisēm, kas nepieder pašai jaunākajai teātra aktieru paaudzei. Izrādes kodols ir t.s. Klaipēdas kursa absolventu rokās, piesaistot arī Inesi Kučinsku, Karīnu Tatarinovu un teātra vecmeistari Andu Albuži, kuras fiziskā forma un arī spēja iejusties pusaudzes domāšanas veidā ir apbrīnojama.

Scenogrāfa Kristapa Kramiņa iekārtoto askētisko vidi var pārvērst skatuvē, uz kuras notiek priekšnesumi, tam palīdz Nika Ciprusa gaismu režija. Edgars Mākens radījis mūziku, kas gan nodrošina pavadījumu priekšnesumiem, gan kopumā raksturo noskaņu. Lai arī luga ir augstu novērtēta, tā varoņu biogrāfijas un arī attiecības lielākoties tikai ieskicē, parādot atšķirības starp tām meitenēm, kam dejošana ir tikai vaļasprieks, un tām, kas ar šo nodarbi saista savus nākotnes plānus. Te ir daudz bērnišķības, naivuma, bet arī sāpju, kas norūda. Everitas Pjatas-Gertneres Amīna izglābj priekšnesumu, taču citas meitenes viņu nebūt nesteidzas apbrīnot, vainojot savtīgumā. Gribētos vairāk uzzināt par grupas vienīgo puisi Lūku, ko atveido Kaspars Kārkliņš un kurš izrādē vairāk ir kā rezonators, sarunas biedrs.    

Pārdomas raisa veids, kādā savu lomu konstruē Inese Kučinska, jo tas principiāli atšķiras no pārējo aktrišu darba. Kučinskas atveidotā Zuzū ir tik kompleksaina un stūraina, ka raisa sajūtu par zināmām mentālām problēmām, bet tad sašķobās loģika, kāpēc Patriks viņai uztic solo.

Izrādei ir divi fināli – kolektīvs dziedājums, slavinot sava ķermeņa apzināšanos, un pēc tā sekojošs īss Pjatas-Gertneres monologs, iezīmējot individuālo ceļu uz nākotnes panākumiem. Pirmās skatītāju diskusijas liecina, ka daļā pieaugušo auditorijas nepatiku izraisa fakts, ka pusaudžu ikdienā ienāk sarunas par masturbēšanu un pirmajām menstruācijām, radot jautājumu par iestudējuma auditoriju, jo klašu grupu apmeklējumi šādas tematikas izrādē var beigties ar diezgan vulgāru “rēkšanu”, tikmēr pieaugušajiem skatītājiem šis stāsts var likties “paplāns”.

Asiņainais pieaugšanas stāsts

Henrieta Verhoustinska: Liepājas teātra “Deju nācija” Paulas Pļavnieces režijā man šķiet interesanti veidota izrāde par pieaugšanu kā sāpīgu, asiņainu un neizbēgamu procesu. Tā nav tikai par agrīno tīņu meitenītēm. Atmiņā paliek vizuālas detaļas, kas šķietami ir mazas, bet precīzi atklāj izrādes būtību. Piemēram, grupas vienīgajam zēnam Lūkam Kaspara Kārkliņa cieņpilnā atveidā parādās blaugznas, kas gaismas starā atgādina no deju zāles griestiem krītošu sniegu. Spēcīgs ir asiņu motīvs. Asinis uz Karīnas Tatarinovas ievainotās dejotājas kājas, asinis uz zāles durvīm, kas uz tām parādās, kad no turienes pēc tam iznāk Zuzū, asins rēta uz Zuzū rokas, kas vedina domāt par paškaitējumu, asiņainās Signes Dancītes Sofijas zeķubikses, mēnešreizēm negaidīti sākoties priekšnesuma laikā. Tas viss ļauj domāt par asinīm kā upurēšanu, pieaugšanas stāsta neizbēgamu daļu.

Uz deju grupas meiteņu pieaugšanu norāda Kristapa Kramiņa iekārtotās scenogrāfijas – mēģinājumu zāles griesti. Sākumā tie ir augsti un gaiši, tad kļūst arvien zemāki un slīpāki, līdz beidzot zem tiem vairs neviens netiek. Telpa dejotājām kļūst par šauru, viņas vairs neietilpst bērnības pasaulē.

Izrādes centrā nonāk izvēle starp izcilību un draudzību, vispār izvēles, kuras cilvēks sāk izdarīt jau ļoti agrā jaunībā. Šajā ziņā “Deju nācija” pat sasaucas ar Dailes teātra “Pirmavotu” – arī te būtisks ir jautājums par to, ko cilvēks upurē, lai kļūtu pamanāmāks, izcilāks. Ineses Kučinskas acīmredzami traumētā Zuzū apskauž Everitas Pjatas Amīnu, kura, objektīvi raugoties, ir izcilāka dejotāja. Everita Pjata-Gertnere Amīnu atveido gan kā lielisku dejotāju, gan kā šaubas pārvarējušu karjeristi, kura panākumu vārdā atsakās no draudzības, kas sākumā tai ir ļoti dārga. No lieliskā aktrišu un aktieru pulka ļoti gribētos izcelt Andas Albužes darbu bērnišķīgās, bet ambiciozās Konijas lomā. Aktrise arī dejo līdzās savām divreiz jaunākajām kolēģēm tā, it kā gadiem nebūtu pār viņu varas. Iestudējuma veidotāji sekojuši dramaturģes Klēras Baronas norādēm, ka aktieru sastāvam jābūt ļoti dažāda vecuma, un tas ir asprātīgs gājiens.  

Īpaši jāizceļ Kristīnes Brīniņas iestudētās dejas. Tās veidotas tā, lai būtu aizraujošas, bet vienlaikus tajās ir arī ironija par “modernās dejas” novecojošo un brīžiem naivo valodu. Tāpēc dejas šajā izrādē ir vienlaikus pacilājošas un drusku komiskas. Īpaši tas sakāms par Sanda Pēča – deju skolotāja Patrika burvīgo solo. “Deju nācija” ir iestudējums, uz kuru noteikti ir vērts atnākt ar saviem 11-14 gadus vecajiem bērniem, bet ne tikai tiem.