Pagalma dzīves hronika
Īsviedokļi par Dirty Deal Teatro izrādi “Brasas pagalma dainas” Riharda Zelezņeva režijā
Nostalģija dažu māju rādiusā
Ketija Jurčenko: Divtūkstošo gadu sākums Latvijā jau kļuvis par vēstures nogriezni, ko iespējams aplūkot ar vieglu sentimenta un nostalģijas sajūtu. Tas ir laiks, kad lati vēl šķita pašsaprotami, telefons nekalpoja kā ķermeņa turpinājums, bet pagalms bija pilntiesīga sociālā telpa ar saviem likumiem, hierarhijām un mitoloģiju. Tieši šajā teritorijā dodas Dirty Deal Teatro izrāde “Brasas pagalma dainas”.
Rūtas Dišleres dramaturģijā un Riharda Zelezņeva režijā radies sirsnīgs stāsts par astoņgadīgo Ričardu, kurš saņemas iziet pagalmā, kur nākas iemācīties atrast draugus, nosargāt savu vietu, kā arī nezaudēt pašcieņu. Citiem vārdiem – viņam jāiziet tāds kā iniciācijas rituāls, ar kuru izrāde atgādina, ka bērnības lielākie piedzīvojumi nereti mēdz norisināties vien dažu māju rādiusā.
Aktieri – Aleksandrs Bricis, Alise Dzene, Rūdolfs Apse – veiksmīgi iedarbina šajā laikā uzaugušo skatītāju atmiņas mehānismu. Pudeļu vākšana un nodošana, lai tiktu pie kārotajiem našķiem, bļaušana zem draugu logiem, aicinot ārā, jo-jo, fiškas, štābiņu būvēšana – varētu kļūt par ārkārtīgi garlaicīgām detaļām, ja tās tiktu skaidrotas kā daļa no vecākas paaudzes brīvā laika pavadīšanas veidiem. Tā vietā tie organiski iekļaujas izrādē, radot jaunajiem skatītājiem, iespējams, eksotisku, bet intriģējošu vidi. Priecē, ka zālē smejas abu paaudžu pārstāvji, turklāt dažādu iemeslu dēļ.
Izrādes konflikta ass ir nedaudz vecākais pagalma valdnieks Soms Burkāns – tas universālais bērnības bosiks, kurš komandē mazākos un pārbauda citu robežas. Varētu vēlēties spēcīgāku antagonistu, tomēr jāatzīst, ka tieši šāda mēroga tirāni mēdz būt tie, kas visbiežāk sastopami reālajos pagalmos. Tie nav ļaunuma ģēniji, bet gan pusaudži ar pāris gadu un pāris centimetru pārsvaru.
Viens no izrādes ieguvumiem ir Signijas Joces veidotā scenogrāfija. Tā ir koša, funkcionāla un spēlējas ar transformācijas iespējām. Mājas fasāde kļūst par kinematogrāfisku ekrānu, kur ar ēnu teātra paņēmieniem tiek izspēlēts tas, ko tiešā darbībā neredzam. Savukārt kapu ainava veidota tik trāpīgi, ka tajā sajūtama Brasas apkaimes Lielo kapu atmosfēra. Muzikālais noformējums, ko veidojuši Edgars Šubrovskis un grupa “Effekts”, uztur izrādes ritmu, neļaujot nostalģijai pārvērsties salkanumā. Arī aktieru ansamblis spēlē viegli un bez izteiktas bērnišķošanās.
Izrāde atver vecāku un bērnu sarunas iespēju par to, kā bija toreiz un kā ir tagad, par pagalma likumiem, skolas bosikiem un drosmi ieiet svešā teritorijā, paliekot sev pašam.
Arī spoks var būt draugs
Atis Rozentāls: Sniedzot ieskatu savā bērnībā, režisors Rihards Zelezņevs izrādē “Brasas pagalma dainas” izdara vērtīgu darbu – parāda gados jaunākajiem skatītājiem, ka laba laika pavadīšana ir iespējama, neskatoties katru mīļu brīdi mobilajā tālrunī, jo aprakstāmajā laikā – 2000. gadu sākumā – šādu tehnisko iespēju bērniem vēl nav.
Stāsts par pagalma dzīvi kā aizraujošu piedzīvojumu virkni un reizē pirmo rūdījuma vietu, saskaroties ar neparedzētām grūtībām, sasaucas ar paša režisora bērnības atmiņām, ko strukturēt palīdzējusi dramaturģe Rūta Dišlere. Ir iezīmēti vairāki raksturi, bet centrālā figūra – astoņgadīgais Ričards – ir pabikls, tomēr uzņēmīgs un brīžiem pat bezbailīgs zēns, kurš, iespējams, nezināšanas dēļ ir gatavs arī pārkāpt dažus tabu, piemēram, pagalma bērniem ieaudzināto aizliegumu spēlēties Lielajos kapos. Interesanti, ka šis aizliegums sakņojas nevis pārliecībā, ka kapi paliek kapi, lai arī savulaik maksimāli pietuvināti parka funkcijai, bet gan bažās, ka tajos var uzturēties agresīvas personas un alkoholiķi.
Bērnu tipāži, kas sastopami šajā Brasas pagalmā, ir vairāki – gan vietējā autoritāte, kas līdz kādam brīdim citiem dara pāri, gan dažādas temperamenta pakāpes zēns un meitene, kuri gan savu gatavību būt par īstiem draugiem apliecina ne uzreiz. Alise Dzene, ar kuru Rihards Zelezņevs vairākus gadus plecu pie pleca spēlējis Toma Treiņa iestudētajā Valmieras Vasaras teātra festivāla izrādē “Pagalms atdzīvojas”, labi izprot bērna uztveres tiešumu un spontanitāti, savukārt Rūdolfs Apse, kurš ir režisora kursabiedrs, iedzīvina veselus trīs tēlus, no kuriem divi ir absolūti pretēja rakstura bērni, bet trešais – Krišjāņa Barona spoks. Lai arī dramaturģiski šī spoka kā iedomu drauga līnija ir atrisināta tikai daļēji, jo Baronam īsti nav konkrētu funkciju, pati lelle un tēls ir pievilcīgi, Dainu tēva spokam nekļūstot par didaktisku latviskās dzīvesziņas tribūnu, bet drīzāk atļaujoties zināmas vaļības ārpus oficiālajiem priekšstatiem. Atkal jau no dramaturģijas viedokļa droši vien būtu vieglāk virzīt notikumus, ja Apsem nebūtu jāraujas pa trim, bet acīmredzot izrādes tapšanai ir bijuši daži priekšnoteikumi.
“Brasas pagalma dainas” ir simpātiskas arī ar Signijas Joces veidoto vizuālo tēlu, kurā namu fasādes ir uzgleznotas uz auduma, bet kapi atklājas to noslēpumainībā kopā ar Ivara Vācera gaismām. Edgars Šubrovskis un grupa “Effekts” radījuši mūziku bērnu pankroka (!) stilā, un no izrādes kopumā plūst reizē nostalģiski silta, bet enerģiski pozitīva atmosfēra, kas aizrauj un iepriecina. Jauki, ka izrāde iekļauta arī “Latvijas Skolas somas” programmā.
Rakstīt atsauksmi