Mūzikls par sēnēm un cilvēkiem
Recenzija par Latvijas Leļļu teātra izrādi “Sēnes” Pamelas Butānes režijā
Papildinot Latvijas teātra ainā pēdējos gados arvien regulārāk sastopamo mūzikla formātu, šim žanram pievērsies arī Latvijas Leļļu teātris, repertuārā iekļaujot populārzinātnisku mūziklu “Sēnes” jeb darbu, kas vienlaikus paplašina priekšstatus gan par bērnu auditorijai adresētu muzikālu teātri, gan par paša leļļu teātra iespējām. Lai arī institucionālā piederība joprojām tomēr raisa noteiktas skatītāja gaidas, “Sēnes” nav leļļu izrāde, bet gan muzikāli teatrāla koncertizrāde kostīmos, kur dramatiskā darbība organiski pakārtota skaņas, ritma un vizuālās partitūras loģikai. Izrādes režisore un scenogrāfe Pamela Butāne, mūzikas autors Shipsea jeb Jānis Šipkēvics, dziesmu tekstu autors Marts Pujāts un horeogrāfe Agate Bankava radījuši darbu, kura centrā ir šķietami rotaļīgs, bet latviskajā kultūrtelpā dziļi sakņots fenomens – sēņošana. Latvijā tā sen pārsniegusi sadzīviskas nodarbes robežas, kļūstot par zināšanu sistēmu, sezonālu rituālu un nu jau arī atbilstošā UNESCO sarakstā fiksētu nemateriālā kultūras mantojuma praksi. Izrādē sēnes netiek uztvertas tikai kā botāniski objekti vai pasaku tēli, tās kļūst par pilntiesīgām skatuves personībām, kuru raksturos, temperamentos un muzikālajās identitātēs iespējams nolasīt gan dabas procesu metaforas, gan cilvēku sabiedrības modeļus.
Jau pirmajās minūtēs kļūst skaidrs, ka Šipkēvica muzikālais materiāls nav pakārtots vienkāršai ilustratīvai funkcijai. Tieši otrādi – partitūra kļūst par izrādes galveno dramaturģisko virzītājspēku. Katrs muzikālais numurs funkcionē kā atsevišķs mikoloģisks portrets, piešķirot konkrētai sēņu sugai savu stilistisko un emocionālo kodu. Līdzi dziedamais “Mēs ejam bekot, tu vari mums sekot” piedāvā nepārprotamu hita potenciālu, taču tā nav vienīgā melodija, kas pilnīgi noteikti var dzīvot arī ārpus izrādes telpas, piemēram, digitālajās straumēšanas platformās. Pēc izrādes uzreiz sameklēju Spotify mūzikla pleilisti un nopriecājos par iespēju visas sēņu dziesmas dzirdēt vēlreiz, jo arī bez spilgtās vizualitātes tā vienkārši ir talantīgi sacerēta, polistilistiska, kvalitatīva popmūzika.
Stāstnieki un izrādes varoņi, kas ar krāšņu kostīmu palīdzību pārtop par sēnēm, ir trīs atšķirīgu tipu sēņotāji – nīgrais, erudītais Juris, jūsmīgā, panteistiskā dabas mīļotāja Inta un režisors Pēteris, kuram riebjas odi un mitrums. Respektīvi, veidojas arī sabiedrības šķērsgriezums un cilvēkdrāma, kas ir sava veida negaidīts pavērsiens mūziklā, kura centrā ir sēņu daudzveidības atklāšana mazajiem (un arī lielajiem) skatītājiem – sākot ar bezrūpīgo Beku dziesmiņu, kas noslēdzas ar daudzbalsīgu svilpošanu un beidzot ar… nu, tur sākas pieminētā cilvēkdrāma un sēņotāju strīds par to, vai gļotsēnes vispār ir sēnes un kur tad galu galā raugs, bez kura ne alus, ne vīna, ne siera vienkārši nav.
Trīcoši trauslo bērzlapju numurā dominē retrofutūristiska sintezatoru estētika, kur ritmizēta kustība un elektroniskais skanējums rada asociācijas ar pagājušā gadsimta septiņdesmito un astoņdesmito gadu popkultūras vizuālajiem kodiem. Savukārt gailene uz skatuves uznāk franču šansona manierē – Krista Jēkabsona atveidotā meža dīva ir spilgta, pašapzinīga un muzikāli pievilcīga estrādes zvaigzne. Agra Nātres Tintenes balādē dzirdama melodiskā roka estētika, kur vokālā ekspresija savienojas ar teatrālu pašironiju (un tas ir iespējams tikai izrādē, jo Shipsea balsī Spotify nevar noķert tādas nianses, ko sniedz trīs atšķirīgas aktieru balsis). Mušmiru ainā režija un kostīmu valoda flirtē ar barokālu pārbagātību, vienlaikus ienesot vizuālus kontrastus starp indīguma skaistumu un tā potenciālo bīstamību. Sarkanā mušmire Annas Klišānes atveidojumā te iztiek pat bez ikoniskās cepures, savukārt Agra Nātres Baltā mušmire savā mežģīņkruzuļotajā majestātiskumā ir bezmaz Saules karaļa ekvivalents sēņu pasaulē, bet, ja Krista Jēkabsona visvisvisindīgākās – Zaļās mušmires kimono platajās piedurknēs Budas mierā snauž nāves draudi, ko vizuāli pastiprina tumsas un gaismas spēles, tad dažs mazais skatītājs pat pieņem lēmumu mērot ceļu līdz zāles aizmugurei tuvāk pavadošajai personai.
Žanriskā daudzbalsība ir viens no izrādes lielākajiem trumpjiem. Šipkēvica partitūra funkcionē kā stilistiska kolāža, kur a cappella daudzbalsība, popmūzika, roks, disko, šlāgeris un muzikāla parodija savienojas vienotā sistēmā. Vietumis dzirdamais kora skanējums rada gandrīz sakrālu telpas izjūtu – mežs kļūst par sava veida svētnīcu vai “meža baznīcu”, kur daba netiek romantizēta, bet uztverta kā pašpietiekama, savstarpēji saistīta ekosistēma. Šajā nozīmē izrādes muzikālā dramaturģija organiski sasaucas ar pašu sēņu bioloģisko dabu – neredzamo micēliju, kas zem virskārtas savieno šķietami atsevišķus organismus.
Mežā nav ģenitīva?
Arī Marta Pujāta tekstos sadzīvo vairāki uztveres slāņi. No vienas puses, tie veidoti ritmiski viegli iegaumējamā, bērnu auditorijai saprotamā formā; no otras – vietumis tajos iestrādātas asprātīgas kultūras atsauces, kuras pilnvērtīgāk nolasīs pieaugušais skatītājs. Tomēr tieši šeit rodas arī daži jautājumi par valodas organiskumu. Piemēram, atkārtotais “mēs ejam bekot” funkcionē kā muzikāli efektīva ritma formula, taču lingvistiski ne vienmēr šķiet dabisks vai semantiski precīzs formulējums – jo “iet bekot” taču laikam biežāk izmantojam pārnestā, ne tiešā nozīmē. Tas gan netraucē refrēnam kļūt iegaumējamam, tomēr aktualizē jautājumu par to, kādā mērā muzikālais ritms šajā izrādē dominē pār valodisko niansi. Tāpat arī zināms pūrista īgnums pamostas brīdī, kad ausīs griež ģenitīva trūkums – “dabā līdzsvars nav, gļotsēnēm micēlijs nav”. Un te nav runa par Māras Zālītes kādreiz argumentēto “Pērs Gints nav mājās” formulu, bet elementāru gramatiku, jo izdziedāt tai pašā ritmā mierīgi var arī “līdzsvara” vai “micēlija”.
Mūzikā ieaudušies arī vairāki nepārprotami citāti – Pūpēža dūdojošais regtaims ar “pu- pu- pi- dū” koķetē ar Merilinas Monro tēlu, bet enerģiskajā gļotsēņu dejā saklausāmas stilistiskas atsauces uz Endrū Loida Vēbera Jesus Christ Superstar rokoperas akordiem, kam negaidīti seko deju mūzikas ritmi, un tā ir šķietami neiespējama, bet skatuviski ļoti pārliecinoša kombinācija, kas aizved skatītāju negaidītā teritorijā – pie sēnēm, kas “nemaz nav sēnes”.
Uz Leļļu teātra Mazās zāles skatuves Pamela Butāne veidojusi vizuālo pasauli, kas atsedz dažādas faktūras un estētikas. Skatuves telpa necenšas imitēt reālistisku mežu; tā drīzāk rada asociatīvu vidi, kur sūnu gobelēna faktūras, krāsu kontrasti un kostīmu stilizācija ļauj katrai sēņu sugai kļūt par atsevišķu performatīvu notikumu. Agates Bankavas horeogrāfija šo pasauli papildina ar precīzi artikulētu kustību valodu, turklāt aktieriem veiksmīgi izdodas elastīgi pārslēgties starp dažādiem stiliem un manierēm gan vokāli, gan ķermeniski.
Un tomēr viens no būtiskākajiem jautājumiem, ko “Sēnes” atstāj pēc noskatīšanās, saistīts ar tās auditoriju. Izrāde pozicionēta kā 7+ darbs, taču daļa muzikālo un vizuālo kodu – no popkultūras citātiem līdz žanriskām stilizācijām un muzikālām alūzijām – pieprasa skatītāju ar jau uzkrātu kultūras pieredzi. Tas pats par sevi nav trūkums; drīzāk tas padara izrādi daudzslāņainu un piemērotu ģimeniskai skatīšanās pieredzei. Arī tad, ja jaunākā auditorija visas izrādes piedāvātās nozīmes nespēj nolasīt, tā ir viela sarunai par sēnēm un cilvēkiem. Ja dabā bez micēlija nav ne sēnes, ne līdzsvara, tad arī šajā izrādē vissvarīgākais ir neredzamais savienojumu tīkls, kas satur kopā šo sēņu “Eirovīziju”, kā to jau paspējuši nodēvēt mediji. Un, lai gan vietumis šis dramaturģiskais micēlijs šķiet vēl stiprināms, “Sēnes” neapšaubāmi ir viens no pēdējā laika interesantākajiem mēģinājumiem latviešu muzikālajā teātrī, savienojot rotaļu, zināšanas, popkultūru un dabas filozofiju vienā ļoti kompaktā un no klajas didaktikas brīvā skatuviskā organismā.
Rakstīt atsauksmi