Personības spēks
Kritiķu īsviedokļi par Valmieras teātra izrādi “Čērčils” Reiņa Suhanova režijā
Pagātnes efekts
Toms Čevers: Šī teātra sezona lutina ar monoizrādēm tos, kuri nevēlas, lai jelkas stātos skatītāja un aktiera starpā. Dažādos spēles laukumos trīs no tām redzamas Valmieras teātrī. Ievai Puķei un Kristapam Kristeram Ozolam maija sākuma pievienojās Tālivaldis Lasmanis izrādē “Čērčils”. Sagaidot savu apaļo dzīves jubileju, aktieris iedzīvina vienu no iespaidīgākajām 20. gadsimta politikas figūrām – seru Vinstonu Čērčilu.
Reiņa Suhanova vadībā teātra Apaļajā zālē iestudēts Lielbritānijas premjerministra, vārda meistara un amatiera gleznotāja dzīvesstāsta mets. Tajā daudz uzmanības veltīts traumām, kuras veidojušas viņas personību agrā jaunībā, un pieminēts viņa politiskais triumfs un fiasko, bet pa vidu tam izskan viņa asā prāta formulēti un temperamenta iekrāsoti aforismi, piemēram, dari to, kas tev vien patīk, bet – lai tas, ko tu darītu, tev tiešām patiktu. Izrādes pamatā amerikāņu skatuves cilvēka Ronalda Kītona tāda paša nosaukuma luga (2015), kurā bez faktu uzskaitījuma, šķiet, pietrūkst oriģināla skatījuma uz savu visādā ziņā iespaidīgo izpētes objektu.
Vinstons Čērčils neesot vairījies no smaga darba, tā vietā, lai žēlotos, viņš pratis iemīlēt grūtības, kuras jāpārvar. Iespējams, saskaņā ar līdzīgu principu strādājis arī aktieris, nepagurstot zem teksta apjoma un publikas piekalto skatienu slodzes.
Balss piešķiršana šai personībai notiek īstajā laikā, jo tā atgādina, ka izlēmīga rīcība un nesatricināma pienākuma apziņa nav vien īslaicīgi solījumi. Tajā pašā laikā daba mīl līdzsvaru, tādēļ nereti tā nāk komplektā ar ne tik glaimojošām personiskām īpašībām, kuras izrādē iegūst vairāk komiskus vaibstus.
No publicitātes materiāliem strāvo radošās komandas dziļa cieņa pret attēloto personību. Varbūt šī iemesla dēļ nav paredzēts improvizēt vai jebkādā veidā iesaistīt skatītāju, kurš taču ir pilnīgā aktiera varā divu cēlienu ilgumā. Par spīti tuvplānam Tālivaldis Lasmanis spēlē aiz ceturtās sienas, tādēļ no ansambļa izrādēm šī monoizrāde atšķiras tikai ar iesaistīto aktieru skaitu. Vienlaikus viņa meistarīgā iejušanās mainīgajos sava viegli groteski veidotā varoņa emocionālajos stāvokļos ļauj uzburt atmiņā paliekošu tēlu, kur nozīme arī biogrāfiskajiem kostīmiem.
Izrādes visai tradicionālo vizuālo noformējumu veido uz trim ekrāniem redzami video kadri, faktiski nepārejošs muzikālais fons un gaismu partitūra, kas reaģē uz izteiktajām replikām, it kā apšaubot aktiera spēju šo stāstu izstāstīt paša spēkiem. Nevar nepieminēt lielā ekrāna pēkšņo uzzibsnīšanos sarkanā krāsā, vēstot par kara nestajiem upuriem. Kaut arī tā varētu būt stilistiska atsauce uz režisora un aktiera iepriekšējo kopdarbu – Marka Rotko ideju analīzei veltīto izrādi “Sarkans”, tomēr tās burtiski kliedzošais efekts Vinstona Čērčila pārdzīvojumiem drīzāk piešķir nepelnītu plakātismu.
Personība izšķir visu!
Gundega Saulīte: Jaunā izrāde sevi piesaka kā vienu no sezonas nopietnākajiem cilvēkpētniecības darbiem. Kaut nevienam nav noslēpums, ka darbs, kura žanra apzīmējums programmiņā ierakstīts kā “politiķa pašportrets”, ir Tālivalža Lasmaņa monoizrāde, iestudējums uzrunā ar nopietni un dziļi sastrādātu ansambļa kopdarbu. Šis ansamblis, kurā aktieris ir tikai galvenās lomas atveidotājs, patiesībā ir režisora (viņš arī scenogrāfs) Reiņa Suhanova sapulcinātā domubiedru grupa. Katrs tās dalībnieks izrādes organismā pievienojis savu būtisko komponentu, un tie salejas kopā, kalpojot galvenā varoņa raksturojumam un vārdos izteiktajam vēstījumam. Kaut vai kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas izcilais veikums, Tālivaldi Lasmani ietērpjot drānās, kas brīžam tik spēcīgi atgādina vēsturiskā prototipa aprises, ko pazīstam no fotogrāfijām. Uz Apaļās zāles ekrāna ik pa brīdim projicējas videomākslinieces Annas Konovalovas uzņemtais materiāls, gaumīgi un mērķtiecīgi pielietots. Noskaņas radīšanā nepārprotams nopelns arī gaismu māksliniekam Nikam Ciprusam. Bet komponista Arvīda Saulīša veikums epizodēs brīžam tīri fiziski sajūtams kā dzīves vai likteņa pulsējums.
Divdaļīgā izrāde uzrunā un pārliecina kā spilgts teatrāls piedzīvojums. Pēc ekrānā uzsvērtās fikcijas, kur mūsu acu priekšā Lasmanis pārtop par divdesmitā gadsimta izcilo britu politiķi Vinstonu Čērčilu, pēc gleznošanas iedvesmas apliecināšanas sākas vēstījums par bērnu dienām, par vecākiem, par ceļu līdz politiķa karjerai. Atliek tikai priecāties un sekot Tālivalža Lasmaņa džentlmeņa cienīgajai humora izjūtai attiecībā pret savu varoni, ar prasmi monologā atveidot dialogu (!), visbiežāk klusējot, sniegt vērtējumu nule izteiktajiem domu graudiem. Ik solī līdz sīkumiem izstrādātas nianses un mērķtiecīga virzīšanās no vienas epizodes uz nākamo, lai kāpinājumā apliecinātu varoņa cilvēcības kodolu.
Otrā daļa, kurā vēstīts par Otrā pasaules kara epizodēm, Čērčilu kā stratēģi un diplomātu un kurā tiek citētas viņa pravietiskās runas par politiķu nevarību un nespēju vienoties miera un tautu saticības labā, kļūst par izrādes kulmināciju, patiesībā par politisku aktu šodienas politiskās situācijas vērtējumā. Čērčila pirms daudziem gadu desmitiem paustie vārdi skan kā teikti par mūsdienām un mūsdienu pasaules politisko situāciju. Bet no aktiera mutes tie skan kā pārliecība un reizē sauciens pēc atbalss mūsu uztverē. Tādēļ vien bija vērts Valmieras teātrī šo lugu iestudēt! Kaut gan, kā zināms, režisoru Reini Suhanovu sākotnēji interesējusi dižā brita personība kopumā. Tagad skrupulozā un auglīgā sadarbība ar Tālivaldi Lasmani abus pacēlusi pavisam jaunā spēlmaņu cilts kategorijā.
Čērčils runā par to, ka politikā, diplomātijā un vispār dzīvē visu izšķir personība, tās atbildība un godaprāts. Un kā lai dzīvo, ja mums visapkārt ir nomācošs personību deficīts?
Rakstīt atsauksmi