Kritiķu īsviedokļi par Čehova teātra izrādi “Tūrists” Artūra Dīča režijā

Nopietnība vai joks?

Gundega Saulīte: M. Čehova Rīgas Krievu teātra “Arkādē” Artūra Dīča iecerētā – sarakstītā, iestudētā un paša spēlētā – izrāde ar nosaukumu “Tūrists” atstāj visai pretrunīgu iespaidu. Nepamet sajūta, ka, izvēloties kamerizrādei nopietnu tēmu, tās īstenojumā ir arī laba tiesa nenopietnības, pat vieglprātības. Jau pats nosaukums lietots kā ironisks apzīmējums tam, ko piedāvā izrāde. Galvenais varonis dodas uz Ukrainu, lai vāktu materiālus savam darbam, t.i., iecerētai lugai. Seko vēstījums par ceļu uz kara sapostīto zemi, epizodes, kas stāsta par iespaidiem un satiktiem cilvēkiem, par Kijivas ielās ieraudzīto…

Artūrs Dīcis šīs dramaturģiskā uzmetuma epizodes iedzīvina duetā ar aktrisi Anastasiju Ļovinu scenogrāfa Hugo Bērziņa izveidotā melnbaltā vidē, kur sākumā dominē baltā krāsa, bet, izrādei beidzoties, visu balto abi aktieri milzu rūpībā ar ogles gabaliņiem ir sakrāsojuši melnu. Ņemot vērā, ka iesākumā abi partneri ir spoži baltās drānās, pats par sevi saprotams, ka beigās viņi ir novārtījušies gandrīz pilnīgi melni. Šis inscenējuma paņēmiens ir ne tikai klaji ilustratīvs, bet arī neveikli uzbāzīgs, turklāt tiek īstenots neatkarīgi no runātā teksta, jo darbības gaitā abi tēlotāji uzcītīgi cenšas ogļu putekļos novārtīt savus kostīmus. Pēc īpašas oriģinalitātes tiecas arī Lienes Gravas veidotā kustību partitūra, kas cenšas abu varoņu – aktrises un aktiera – eksistencei piešķirt papildu dinamiku. Viņš un viņa to rūpīgi izpilda, taču arī tas ir tikai ārējs efekts.

Pats vērtīgākais ir abu aktieru partnerība, kas norit abās valodās, mijoties latviešu un krievu tekstiem, lieliski sajūtot un papildinot vienam otru. Par to, lai visi skatītāji varētu izsekot līdzi runātajam vārdam, gādā virs skatuves lasāmie titri. Un epizodēs, kur izpaužas abu varoņu saskare, sapratne, līdzjūtība, kur pāri sāpēm un ciešanām staro aktrises gaišais smaids, šķiet, ka nu izrāde varētu sākties un attīstīties. Taču nē, stāstījums tiek pārtraukts un Artūra Dīča varonis mūs, zālē sēdošos, uzaicina kopā ar viņiem, aktieriem, uzdejot. Jo dzīve jātver no priecīgās puses. Kaut kā neomulīgi pēc epizodēm, kurām tikko esam sekojuši. Un nepieņemami arī pēc visjaunākajām ziņām par postījumiem Kijivā un citur Ukrainā. Kad pēc izrādes mājās atveru kartona kārbiņu – programmiņu, tajā atrodu lapu ar Artūra Dīča domu graudiem un… ogles gabaliņu. Tātad – tomēr joks?

Bez naida, bet ar pārliecību

Toms Čevers: Vārds “tūrists” apzīmē ne tikai kaismīgu ceļotāju, kurš paplašina savu apvārsni, krājot iespaidus. Tas runā arī par nejaušu iemaldīšanos svešā teritorijā, tajā skaitā nepatīkamās situācijās, no kurām raitā solī dodies prom ar ticību, ka mājās garantētais miers būs mūžīgs patvērums. Šādā kontekstā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunākajai izrādei dotais nosaukums ir ļoti atbilstošs un godīgs. Teksta un iestudējuma autors Artūrs Dīcis no skatuves trešajā personā (bet ir skaidrs, ka savā vārdā) stāsta par kāda vīrieša neplānotu un neskaidru mērķu vadītu ceļojumu uz Kijivu pagājušā gada rudenī. Pamazām atklājas, ka viņš bēg no izirušām attiecībām un, puiciskā bravūrā pakļāvis sevi briesmām kara šaustītajā pilsētā, gaida mīļotās mierinošo zvanu, kas tā arī neatskan…

Paturot prātā šopavasar dzeltenās preses naski apzelēto aktiera laulības krīzi, nevar nepamanīt, ka tās atskaņas spraucas ārā pa visām viņa repliku vīlēm. Savas atklātības samulsināts, aktieris atkal slēpjas aiz koķetām pozām, cenšoties publikā saklausīt kādu līdzjūtīgu atbalsi. Izrādei acīmredzami ir iecerēts terapeitisks efekts, kas tomēr tiek racionāli kontrolēts. Pie zemajiem griestiem skrienošie titri nodod, ka arī mulsuma un pēkšņo emociju uzplūdu piepildītās mizanscēnas ir iestudētas. Aktieris apzinās, ka būtu aroganti un sīki runāt par sevi uz cilvēciskas traģēdijas fona, ko, mazinot vainas izjūtu, viņš arī atklāti pasaka. Taču arī pati izvēle iestudēt šādu materiālu šādā formā liecina par cilvēku kā vitālu un sociālu būtni, atgādinot par tā ego, kas pieprasa izdzīvot – vienalga, vai zem dronu uzlidojumiem vai lauztiem laulību solījumiem. Vienlaikus šo paralēlo autobiogrāfisko līniju ar skaudru konkrētību dabiski pārmāc un triviālā otrajā plānā atstāj vīrieša Kijivā sastaptās aktrises stāsts. Tajā atklājas vēl viena individuāla liecība par to, kā karš izmainīja dzīves plānus un piespieda mainīties pašiem, bez jebkāda sentimenta atskatoties uz līdzšinējo sevi un racionālu apsvērumu vārdā liekot pieņemt arī dramatiskus personiskus lēmumus, piemēram, atteikties no gaidāma bērna.

Šo sievieti un dažus citus ceļā sastaptos tēlus ar ukrainisku temperamentu spēlē pēc kara teātra trupā nonākusī Anastasija Ļovina, kura no skatuves atzīst, ka, uzaugusi krieviskā vidē, sevi kā ukrainieti ir apzinājusies tikai, karam sākoties. Jāpiekrīt Artūram Dīcim, ka aktrisei piemīt dabiska inteliģence, par ko pārliecināties teātris diemžēl ir devis maz iespēju. Ar silto personības starojumu viņa kļūst par izrādes sirdi, kas turpina mirdzēt, kamēr abi ar ogli pakāpeniski aizkrāso balto apli uz grīdas visapkārt. Pasaule saraujas, baltie skatuves tērpi pārklājas sodrējiem, bet centrā ar abām kājām uz zemes stāv jaunā sieviete, apņēmības pilna sist pretī bez naida, bet ar pārliecību. Tas ir gana spēcīgs fināls, kura atvieglošanu ar vieglprātīgajām dejām epilogā mēs, šķiet, vēl neesam nopelnījuši.