Guna Zeltiņa

Teātra kritiķe un zinātniece

Sāpīgais Blaumaņa spogulis

Recenzija par Jaunā Rīgas teātra izrād “Indrāni” Gerda Lapoškas režijā

Jaunais Rīgas teātris ar Gerda Lapoškas pirmo Lielās zāles izrādi – Rūdolfa Blaumaņa “Indrāniem” – turpina šīs teātra sezonas mūsdienīgo latviešu klasikas interpretāciju plūsmu, ko aizsāka Valmieras teātra iestudējumi “Ļaunais gars” un Nacionālā teātra “Ugunī” Ineses Mičules režijā, un piedāvā svaigu skatījumu uz pazīstamo lugu un metaforām piesātinātu estētiku.

Atskatoties pagātnē

“Indrānu” pirmuzveduma Rīgas Latviešu teātrī (1904) skatuviskajā ietērpā dominēja gadsimtu mijā valdošais “fotogrāfiskā reālisma” princips, kas lika uz skatuves radīt Indrānu saimnieku istabu ar visu iedzīvi, tad Indrānu sētsvidu ar koku “dārzu” un beidzot pirts priekšiņu ar nocirstiem koku strēķiem. Šīs lugas iestudējumiem atšķirībā, piemēram, no “Skroderdienām Silmačos”, nekad nav ticis uztiepts etnogrāfisks krāšņums. Tajos nostiprinājās skatuves iekārtojuma vienkāršības un funkcionālas lietišķības princips, kas tikai 20. gadsimta 20. un 30. gados Nacionālajā un Dailes teātrī ieguva spilgtāku krāsu un intensīvākas tēlainības izteiksmi, tiecoties atspoguļot latvisko dzīves vidi kā poētisku telpu.

Tālaika kritikās pirmuzveduma režisora Jēkaba Dubura paša spēlētais Indrānu tēvs tika salīdzināts ar Šekspīra karali Līru, bet luga – ar Čehova “Ķiršu dārzu”. Indrānu tēva un Šekspīra varoņa paštaisnums, garīgā un fiziskā akluma simboli Blaumaņa un Šekspīra lugās, Edvarts kā Lopahina latviskā modifikācija, ošu un Čehova ķiršu dārza izciršana – šie salīdzinājumi jau tolaik nostādīja Blaumani līdzās ievērojamākajiem pasaules dramaturgiem.

Ar abiem vecajiem Indrāniem mūsu teātrī ienāca sava veida latviskās ētikas un latviska rakstura kanons, sliecoties uz zināmu idealizāciju un sākotnēji ignorējot šajos tēlos iekodēto paštaisnību, iecirtību un nepiekāpību, kas arī ir nacionālā rakstura daļa. Klasisku latviešu mātes tēlu, kas vēlāk kļuva par sava veida simbolu, pirmuzvedumā radīja Berta Rūmniece. Šo rūpju un sirdssāpju sagrauzto, liktenim padevīgo Indrānu mātes pirmtēlu, kas ilgstoši iesakņojās mūsu teātra tradīcijā, mēģināja apstrīdēt Juris Strenga savā iestudējumā Dailes teātrī (1970), piešķirdams lielu tiesu un taisnību arī jaunajiem Indrāniem – Eduardam Pāvulam un Vijai Artmanei vai Osvaldam Bērziņam un Ērikai Ferdai – un ļaudams Lilijas Žvīgules Indrānmātei atklāties spīvās, nebūt ne idilliskās latvju baltmāmiņas izpausmēs. Māra Ķimele savā lugas traktējumā Valmieras teātrī (1978) Ņinas Leimanes varonei piešķīra vēl lielāku valdonību un nepiekāpību, akcentējot arī vainu pret Edvartu, kura sākotnējais “noziegums” taču ir tikai tas, ka viņš apņēmis sievu pēc sava, ne vecāku prāta. Arī vainu pret savu mazdēlu Edžiņu, kuru visus ilgos gadus nav gribējusi redzēt un kura nejūtībā un sirdskurlumā bija arī Indrānmātes vainas daļa. Tāpat Indrānu tēvam Pētera Lūča vai Roberta Zēberga atveidā bija raksturīga noturīga, iecirtīga pašapziņa un paštaisnība, kas konfliktus latviešu sētā vērta jo dinamiskākus.

Par Liepājas teātra lugas interpretāciju (1988, Haralda Ulmaņa režijā) liecina Edīte Tišheizere: “Režisors neliedza taisnību nevienai no Indrānu paaudzēm. Sava neapstrīdama patiesība bija gudrajam J. Bartkeviča Edvartam, kurš acīmredzami bija iedzimis savā klusajā, inteliģentajā mātē, ko spēlēja V. Šneidere. Ja galu galā pēdējais traģiskais vārds tika dots vecajiem Indrāniem, tad izšķiroša nozīme bija nevis argumentācijai, bet Indrānu tēva tēlotāja V. Zandberga personībai.” [1] Savukārt režisora Mihaila Kublinska iestudējumā Nacionālajā teātrī tajā pašā gadā visa tiesa un taisnība atkal tika piešķirta vecajai paaudzei Kārļa Sebra un Veltas Līnes atveidā, Ievu (A. Kairiša, R. Garne) un Edvartu (J. Kaminskis, Ģ. Jakovļevs) traktējot kā neiejūtīgus materiālistus. Lilija Dzene apraksta izrādes apokaliptisko izskaņu: “K. Sebra Indrānu tēvs nāk uz skatuves, nesdams līdzi šodienas lauku posta ainu. Kas ir noticis ar Indrāniem? Ceplis uzcelts, kūpēdams un smirdēdams tas saindē gaisu, aizlaisto upīšu vietā ierīkotajos dīķos pūst ūdens, mājas ir sabrukušas, ieaugušas nātrēs un krūmos [..]. Ar visu savu vareno un patētisko aktiera spēku šis Indrāntēvs sauc no kapiem senču garu, lai tas nestu zemei jaunu svētību, lai atjaunotos lietu kārtība.” [2]

Vēl gana jauneklīgi un spēcīgi bija Indrānu tēvs un māte Pētera Liepiņa un Lilitas Ozoliņas traktējumā Mihaila Gruzdova interpretācijā Dailes teātrī (2004). Savukārt Elmāra Seņkova “Indrānu” režijā un Reiņa Dzudzilo scenogrāfiskajā risinājumā M. Čehova Rīgas Krievu teātrī (2012) pēc koku nociršanas skatuves priekšplānā tika novietota no stikla veidota pirtiņa – būris, kurā kā cietumā sēdēja Leonīda Lenca Indrānu tēvs. Būri rotāja uzraksts “Indrānu tēvs un māte” kā muzejā, un Edžiņš filmēja savus vecvecākus kā vēsturiskus reliktus, viņu tuvplānus projicējot uz ekrāna ar tekstu: “Brīva vieta jūsu reklāmai.” Leonīda Lenca varonis nenomira no vecuma vājuma; viņa sirds plīsa, neizturot naidu un atsvešinātību starp vistuvākajiem.

“Indrāni” ar šodienas acīm

Jaunā Rīgas teātra iestudējums ir vērienīgs un vizuāli iespaidīgs. Scenogrāfe Monika Korpa, video mākslinieks Toms Zeļģis un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš mūs ieved īpašā pasaulē un noskaņā, kur kaleidoskopiskā kolāžā sapludināta pagātne un tagadne. Skatītāja acu priekšā uz plāna aizkara videoprojekcijās aizvijas lauku ceļš un ainavas, atveroties priekškaram, projekcijas turpinās uz trīsdaļīga ekrāna skatuves dibenplānā, rādot no dažādiem Latvijas arhīviem un muzejiem savāktus foto un videomateriālus no senām un mūsdienu dzīves ainām. Tur redzam gan senus portretus, gan ikdienišķu darbu, gan svētku norises, gan nākotnes vīziju, ko simbolizē balti tērpts astronauts ar Latvijas karodziņu rokās. Abās skatuves malās un fonā slejas balta auduma antīkas kolonnas, ko tāpat rotā Latvijas koku un ainavu elementi. Gan izrādes programmas grāmatiņā, gan izrādei veltītajā radioraidījumā [3] scenogrāfe ir izteikusies, ka koki viņas uztverē ir kā tilts uz debesīm, kas aizved projām no ikdienas, un ka, skatoties uz mūsu dižkokiem – seno kolonnu līdziniekiem, ir augšupceļoša garīgās vertikāles sajūta.

Uz skatuves gandrīz visā platumā novietots garš saimes galds, pie kura sasēduši visi izrādes dalībnieki, vērojot pagātnes un tagadnes ainas mainīgajās videoprojekcijās. Pamazām paliek tikai veco Indrānu pāris, kuri vēro Aleksandra Rusteiķa kopā ar Alfrēdu Amtmani-Briedīti uzņemtās īsfilmas “Indrāni” (1928) pirmos kadrus ar Bertas Rūmnieces Indrānmāti un Alekša Mierlauka Indrāntēvu. Un tad jau arī Elīzas Dombrovskas Zelmiņa ar savu pureņu pušķi ir klāt, un zināmā stāsta šķetināšana var sākties.

Režisora pieeja materiālam ir gan dziļi personiska, veltot šo iestudējumu savai vecmammai un daloties ar savas dzimtas stāstu izrādes programmiņā, gan analītiski vispārinoša, stāstu par Indrāniem traktējot kā mūsdienu Latvijas spoguli, akcentējot “pamestās ligzdas” sindromu laukos, aktuālo mežu izciršanas problēmu utt. Lai gan izrādes darbība noris visai nosacītā vidē, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka aktierus ietērpusi universālos mūsdienīgos apģērbos, un tie neapšaubāmi ir mūsu laikabiedri. Grupas “Alejas” mūzikā un dziesmās ieskanas gan nostalģiskas agrāko laiku melodiju stilizācijas, gan mūsdienīgi ritmi, izrādes audiovizuālajā celiņā saspringtākajos brīžos ielaužoties draudīgai lidmašīnu rūkoņai kā tuva kara signālam.

Un karš Indrānu lielajā, tukšajā saimes istabā drīz arī sākas. Protams, no sākuma tas ir “klusais karš”, jo ne Kaspara Znotiņa Indrānu tēvs, ne Baibas Brokas Indrānu māte nevēlas karot. Tēvs tikai vēlētos mazināt ikdienišķo darbu slogu, bet māte – piepildīt “tukšo ligzdu”, kura viņiem diviem vien jau sen kļuvusi par lielu. Jaunie – Toma Harjo Edvarts un Agates Kristas Ieva – gan jau uznāk ar “kaujas cirvi” azotē, gatavi cīnīties par savām tiesībām ar jebkuriem līdzekļiem un gūt gandarījumu par ilgus gadus ciesto pazemojumu. Īpaši Agates Kristas Ievā degtin deg vēlme pēc saimnieces goda un varas mājās, kur viņa savulaik netika pieņemta un atzīta par gana labu esam. Un šajā pārī viņa neapšaubāmi ir dominējošais, vīrišķais spēks.

Aklums un kurlums savā veidā ir skāris katru no galvenajiem izrādes varoņiem, vēl pirms izdziest Indrānu mātes acu gaisma. Kaspara Znotiņa saimnieks neieklausās Viļa Daudziņa dzīvesgudrā Kaukēna brīdinājumos, viņš nepazīst ne savu dēlu, ne vedeklu un nezina, ko no viņiem var sagaidīt. Svarīgāks par visu vecajam Indrānam ir saimnieka gods un vara, un šiem patriarhālajiem priekšstatiem viņš nespēj pārkāpt pāri arī tad, kad samierināšanās vēl būtu iespējama: tieši Kaspara Znotiņa varonis ir tas, kurš izrādes pirmās daļas beigās pārzāģē uz pusēm garo saimes galdu, apliecinot, ka karš, īsts karš, vistuvāko vidū ir sācies.

To, ka ģimenes un dzimtas saites jau sen ir izirušas, neredz arī Baibas Brokas Indrānu māte, kurai ir idilliski priekšstati par Edvartu un kura mēģina, bet acīmredzami nespēj pieņemt ne savu vedeklu, ne samierināt Edvartu ar tēvu. Mazdēls Edžiņš viņai vispār ir tik svešs kā uz Zemes nolaidies citplanētietis.

Toma Harjo Edvarts, kura vēlme strādāt un darboties sākotnēji pārliecina, tomēr ir kauls no vecā Indrāna kaula un tāpat augstāk par visu stāda saimnieka godu un varu. Edvarts neredz, ka koku pārdošana, visdrīzāk, ir īstermiņa risinājums, un ka dēls, kura nākotnes labā viņš it kā pūlas, to visu aizlaidīs postā. Agates Kristas spīvā, šerpā Ieva, kuras sirds atmaigst tikai pret vīru un savu slinko, izlaisto dēlu, neredz, ka audzina savas nākotnes kapraci. Jo tik nešpetns Edžiņš, kādu to precīzi atveido Elīza Dombrovska, kurš vajā savu pārbijušos vecomāti ar dronu un zvetē viņai ar pīcku pa kājām pirtiņas skatā, vēl nav redzēts nevienā interpretācijā, un skaidrs, ka tāds nevienam nebūs atbalsts vecumdienās.

Kaut ko te līdzēt un sasiet kopā izirušās ģimenes un dzimtas saites nespēj ne labsirdīgais Kaukēns, ne tiešā, atklātā Sandras Kļaviņas Līze, kam pēc vārda kabatā nav jāmeklē, ne Ričarda Murāna pa straumi peldošā “dadža lapa” Noliņš, kam apnikuši lauku dzīves grūtumi un kurš tālab bez kādas nožēlas pamet “ligzdu”, vai Elīzas Dombrovskas sirsnīgā Zelmiņa. Un nepavisam ne Evelīnas Priedes kolorītā Guste, kurai visvairāk rūp nokārtot savu dzīvi, bet kura tomēr atrod ceļu arī uz Indrānu pirtiņu.

Salauzto un vājāko “koku” kailcirte

Izrādes otrā daļa sākas ar mūsdienīgas mežu apsaimniekošanas firmas “Forest” pārstāves prezentāciju. Blaumaņa koku uzpircējs Irbe ir pārtapis enerģiskā, elegantā dāmā Janas Čivželes atveidā, kura pārliecinoši klāsta savas firmas mežu apsaimniekošanas (un, protams, izciršanas) principus, mēģinot apvārdot savu šaubīgo klientu – Edvartu. Skatītāji skumji iesmej, kad pašpārliecinātā menedžere kailcirti nodēvē mazāk draudīgā un it kā nevainīgā vārdā – par “meža atvērumu”, mēģinot ar optimistiskiem saukļiem notušēt reālo posta ainu Latvijas mežos. Toma Harjo Edvartu Irbei tomēr izdodas pārliecināt, un viņš paraksta koku pārdošanas aktu. Cik atpazīstama situācija! Cik daudz ir šādi parakstītu dokumentu un cik daudz, īpaši mežonīgajos 1990. gados un arī vēlāk, gadījumu, kad pārdotie meži gan tika izcirsti, bet daža laba firma izgaisa bez pēdām, tā arī nesamaksājot likumīgajiem mežu īpašniekiem! Sagraujot gan cilvēku labklājību, gan veselību un pat dzīvību. Režisora interesi par šo sāpīgo jautājumu apliecina arī programmas grāmatiņā ievietotā plašā informācija par mežu izciršanu Latvijā un ārvalstīs.

Atveroties priekškaram, ap visām kolonnām jau atklājas iezīmēti sarkani apļi – kā kokiem, kas paredzēti nociršanai. Arī abi vecie, sākotnēji zaļoksnējie un vitālie Indrāni ir sakritušies un novecojuši kā iznīcībai nolemti koki. Un lielā kailcirte sākas: no skatuves griestiem nokrīt gaišie kolonnu – koku stumbri, saļimstot zemē. Vienu no šīm “koku mizām” sev kā apmetni apmet Kaspara Znotiņa Indrānu tēvs, raisot vistiešākās asociācijas ar karalisti zaudējušā karaļa Līra likteni. Par nežēlīgo un netaisno pasauli viņš vairs negrib ne dzirdēt, ne redzēt, tālab atrod sev patvērumu, ieritinoties zem galda. Otrā skatuves pusē pēc smagas sarunas ar māti un Ievu tāpat zem galda ieritinās arī Toma Harjo Edvarts, nevēlēdamies uzņemties atbildību par situāciju un nespēdams to atrisināt. Atkal jāteic: cik pazīstama situācija! Tik daudzkārt pieredzēta gan mūsu ikdienas dzīvē, gan dažādos administratīvos līmeņos un pat valstiskā līmenī. Skaudrs ir tas Blaumaņa spogulis, patiesi.

Izrādes fināls nav apokaliptisks, bet smeldzīgs. Visi izrādes dalībnieki stāv uz skatuves kā vientuļi koki, un nocirsto kolonnu vietā gaismas kūļos no skatuves griestiem sāk birt smiltis-skaidas-laika putekļi, turpinot nepārtraukto laika plūdumu. Un atgādinot par garīgo vertikāli. Vai šiem atsvešinātajiem cilvēkiem izdosies radīt kopīgu “dārzu” vai izaudzēt/ ataudzēt mežu? Jo atsvešinātība, šķelšanās vai kopības sajūta jau vispirms rodas ģimenē, dzimtā un tikai pēc tam sabiedrībā un valstī. Jautājums paliek atklāts.

Katrā ziņā gan Gerda Lapoškas nopietnais darbs, gan Monikas Korpas radītā metaforiskā tēlainība un viss izrādes kopums raisa daudzveidīgu asociāciju un pārdomu slāņus un rosina gaidīt radošās komandas nākamos iestudējumus.