Recenzija par Liepājas teātra izrādi “Kas var būt labāks par šo?” Ingas Ungures režijā

Ēdiens kā nozīmīga stāstījuma daļa ļauj Ingas Ungures un radošās komandas kopīgi radīto izrādi, kuras centrā ir neordināra personība – šefpavārs Mārtiņš Rītiņš, uzlūkot kā vakariņu teātra paveidu, kas orientēts nevis uz maltītes teatralizēšanu, bet gan uz ēdienu kā metaforisku dramaturģiskās darbības virzītāju.

Metaforu degustācija

“Kas var būt labāks par šo?” nav klasisks vakariņu teātris, ar kuru saprot radošās komandas un skatītāju kopīgu ēšanu pēc iepriekš uzrakstīta scenārija un kur skatītājs top par izrādes dalībnieku. Tomēr Ungures iestudējumā ir daudz kopīga ar šo teātra veidu, kas cenšas savienot rituālu teatralitāti un izklaidi ar sociālas kopības veicināšanu starp dažādām sabiedrības grupām. Galvenie vakariņu teātra principi ir atvērta, modulāra un daļēji lineāra struktūra, darbības organizēšana vairākās plaknēs, kaut kādā mērā iesaistot skatītāju. Radošās komandas galvenais uzdevums ir veidot tādu dramaturģisko struktūru, kurā ir “brīvie laukumi” improvizācijai, un izrādes tapšanā iesaistās visi tās dalībnieki. Galvenais, protams, ir ēdiens un/vai dzēriens kā izrādes centrālā ass.

Liepājas teātrī izrāde sākas tūlīt aiz biļešu kontroles, skatītāju foajē, kad viesmīles uz paplātēm ikvienam skatītājam piedāvā kanapē ar lasi, ļaujot Mārtiņa Rītiņa pazinējiem atsaukt atmiņā viņa slaveno kad jums mājās nekā nav, izņemiet no ledusskapja lasi! Šis “šefpavāra kompliments” ievada iestudējuma noskaņu – humorpilnu, neslēpti teatrālu, gandrīz karnevālisku, bet ar naturālisma piešprici. Radošā komanda definējusi iestudējuma žanru “virtuves eposs 12 kārtās”, epizodes jeb kārtas piesakot kā degustācijas ēdienkarti un katrai epizodei dodot cēlu nosaukumu – “ēdiens ir dzīvība”, “ēdiens ir tautas identitāte”, “ēdiens ir diplomātijas instruments” u. tml. Katram no šiem saukļiem ir faktu kodols, kam skatuviskajā interpretācijā tiek pievienota lielāka vai mazāka deva ironijas. Ēdiens šeit ir metafora dažādām sociālajām situācijām, kuru pamata sastāvdaļa ir Mārtiņa Rītiņa biogrāfija, garnēta ar ierastiem vai eksotiskākiem kontekstiem, kas attiecīgi piešķir savdabīgu garšu un atšķirīgu “degustētāju” reakciju.

Iedvesma autoriem nākusi no Astrīdes Rozītes grāmatas “Pavārgrāmata Mārtiņam. Cilvēki, kas mani satikuši”. Faktu materiāls lielā mērā ņemts no Lindas Apses grāmatas “De profundis Mārtiņš Rītiņš”, un viena otra dzīle izrādē arī ir sagaršojama. Izmantoti videomateriāli, tostarp autentisks ieraksts, kad grāmatas autore nofilmējusi titulvaroni īsi pirms viņa aiziešanas mūžībā, izsaiņojot tikko no tipogrāfijas atvesto grāmatu. Šī epizode iestudējumā ir precīzi rekonstruēta, un tā ir viena no emocionāli uzrunājošākajām. Lai arī skatītājs uzzina daudz par Rītiņa dzīvi – ģimeni, bērnību, mīlestību, darba pieredzi –, arī pats šefpavāra tēls kļūst par metaforu vai pat alegoriju, jo… arī tiek pasniegts kā ēdiens. Caur viņu var nogaršot trimdas latviešu saldo nostalģiju, mātes un homoseksuāla dēla attiecību rūgtos mirkļus, profesionalitātes un cilvēcisko vājību rasolu, izjust alkohola iedarbību, novērtēt politikas un ideoloģijas piegaršas.

Garnējuma māksla

Dramaturģiskā struktūra pati par sevi būtu biogrāfisku epizožu montāža ar šova un feļetona elementiem, gluži kā ēdiens būtu, piemēram, cepta gaļa, ja ne oriģināls garnējums un piedevas. Vispirms jau tas ir “šķīvis” jeb Austras Sniķeres veidotā scenogrāfija. Lai gan liela daļa darbības notiek restorānā “Vincents”, ar oriģinālo interjeru līdzības nav, darbības vieta iezīmēta simboliski – garš virtuves galds ar reālu plīts virsmu skatuves kreisajā pusē pirmo kulišu līmenī. Te pa īstam kapā šalotes sīpolus, cep, līst eļļa, uzšvirkst uguns un zālē izplatās smarža. Skatuves priekšplānā ir galds, kas kalpo gan ģimenes pusdienām, gan restorāna apmeklētājiem. Vēl ir neliels galdiņš, kur Rolanda Beķera atveidotais Mārtiņš Rītiņš lielākoties sniedz intervijas, balta siena ar medījumu dekoriem, kas funkcionē kā gaismekļu turētāji. Galdi un lete ir transformējami atbilstoši epizodes vajadzībām. Visa telpa ir gaiša, pamatā balta, arī galdiņi un krēsli apklāti ar baltu drānu. Dibenplānā ir balta grozāma “kaste”, kas kalpo gan kā siena ar durvīm, gan kā neliela, izgaismota skatuve atmiņu uzplaiksnījumiem. Dažās epizodēs virs skatuves ir ekrāns, uz kura projicējas ar kameru filmētais, galvenokārt tuvplāni.

Simbolisks elements ir cepeškrāsns, kas labajā skatuves pusē aptuveni trešās kulises līmenī ir ieslēgta visu izrādes laiku un ne tikai ļauj sajust (vai iztēloties?) raksturīgo speķaraušu smaržu, bet arī kalpo kā metronoms. Pulksteņa tikšķi ir nozīmīga Edgara Raginska radītās skaņainas daļa, un dažādi trokšņi, dziesmas un mūzika kļūst par būtisku izrādes elementu, kas formā un saturā piešķir dramatiskajai darbībai niansētas nokrāsas. Tikpat svarīga ir Mārtiņa Feldmaņa radītā gaismu partitūra, kas askētisko skatuves telpu pārvērš gan par kapsētu naktī, gan rituāla ugunskuru, gan par atmiņu gaismu, gan sirreālu paralēlo laiktelpu, kurā par izteiksmīgu skatuves valodu kļūst Kristīnes Brīniņas radītās kustības. Šie izrādes struktūrelementi saskanīgi un precīzi veido kopīgu stāstu bez pašmērķības un piešķir vēstījumam mākslas dimensiju. Izrādes “ēdienkartē” labi iederas arī Bertas Vilipsones-Ielejas radītie kostīmi, kas nav fotokopijas, tomēr ir stilistiski tuvu prototipiem. Diskutēt var par dažu tēlu iederību, taču to vizuālais risinājums izriet no dramaturģiskās izvēles, kas nav kostīmu mākslinieka atbildība.

Vīns uz galdauta

Rolands Beķeris Mārtiņa Rītiņa lomā veido savu tēlu godīgi un atraisīti, taču ne kā oriģināla projekciju, drīzāk kā vispārinātu tipāžu. Šāda pieeja attaisnojas un saskan ar pārējo aktieru uzdevumu atveidot izrādē vairākus tēlus, nevis izdzīvot vienu konkrētu dzīvi uz skatuves. Tam piemērots arī spēles stils, kurā, šķiet, ir vieta improvizācijai un kur gan tēli, gan teksti tapuši kopdarbībā. Te arī ir riska zona, ar ko ne visi aktieru ansamblī tiek galā un kur rodas ētiskas dabas iebildumi, kas ir kā oficianta nejauši izšļakstīts vīns uz nevainojami servēta galda. Saskanīgas un precīzas ir virtuves ainas, kur aktieri atveido “Vincenta” komandu. Te gan asi kontrastē Polinas Čerņenokas atveidotā Babuļa, kura ir gluži vai izkāpusi no televīzijas seriāla “Paradīzes šķēle”. “Vincents” un Pļavnieku picērija tomēr ir divas dažādas lietas, tāpat kā mērķtiecīgs vai pašmērķīgs tēls. Precīzas un emocionāli iedarbīgas ir atmiņu ainas – Rītiņu ģimene, Mārtiņa attiecības ar Valta Skujas atveidoto Lērdu, kas ir ieskicētas ar dziļu pietāti un bez mazākā “dzeltenuma”. Nevainojami ir Mārtiņa Kalitas un Agneses Jēkabsones atveidotie tēli, kur gan netrūkst ironijas, tomēr jūtama silta, cilvēciska aktieru attieksme pret lomām un kopējā izrādes auduma izjūta. Nedaudz didaktiska pieskaņa ir tekstiem epizodē, kur Beķera tēls iztirzā attiecības ar māti, un viņa tuvplāns ar izteiksmīgi ritošu asaru projicēts uz ekrāna.

Skatītāji atsaucīgi uzņem ainas, kas imitē pavāršova filmēšanu, kur veiksmīgi iestarpinātas arī aizkulišu epizodes. Ētiskus iebildumus daļai publikas raisa konkrētu personu kariķēts atveidojums, īpaši NATO samita vakariņu epizodē, kurā Santa Breikša kariķē Vairu Vīķi-Freibergu, spiedzošā balstiņā citējot prezidentes uzrunu Dziesmu svētkos (ak, kurā izrādē es jau šo banalitāti esmu redzējusi?). Žurnālistes gaitās nācies būt arī valsts vizītēs un vērot Vīķes-Freibergas izcilo diplomātiju, apbrīnot erudīciju, emocionālo un fizisko izturību, novērtēt politiķu un Romas pāvesta viņai veltīto cieņu, kas būtiski mainīja pasaules vareno attieksmi pret Latviju. Šāda kariķēšana neatbilst arī Rītiņa principiem, jo savās intervijās viņš uzsvēris, ka cieņa pret restorāna apmeklētājiem ir viņa darbs. Intervijā Jānim Domburam (2019) viņš saka, ka apkalpotu arī Bin Ladenu, ja tas ierastos “Vincentā”, un gādātu, lai tas aizietu apmierināts. Vienlaikus programmiņā izteikta pateicība Emīlam Jakrinam, konkrētas politiskas partijas biedram un uzņēmējam ar vismaz diskutablu reputāciju. Stāvizrāžu paņēmienus, protams, var izmantot, taču arī tur ir savi ētiskie noteikumi.

Izrāde ir aptuveni četras stundas gara, kas ir fiziski nogurdinoši. Iespējams, tā tikai iegūtu, ja šos vīna traipus vienkārši aizlocītu ciet, kā to uz skatuves eleganti izdara viesmīļi.