Kritiķu īsviedokļi par JRT izrādi “Nezināms objekts ir piezemējies” Kristīnes Vītolas režijā

Citplanētiešu lieta bez atrisinājuma

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Kristīnes Vītolas autoriestudējums “Nezināms objekts ir piezemējies” sola ceļojumu nezināmajā, taču skatītājam tas var izrādīties arī pacietības pārbaudījums. Izrādes centrā ir amerikāņu pāra stāsts par iespējamu sastapšanos ar NLO, ko izmeklē Ivara Krasta inspektors Herberts Širmers. Tomēr sižets ierastā nozīmē neattīstās – liecības atkārtojas, laika un telpas robežas izplūst, un rodas iespaids, ka stāsts nemitīgi griežas uz riņķi.

Šo sajūtu precīzi formulē Voltona sašutuma pilnais jautājums: cik reižu tad vienas dienas laikā jūs apstājāties paēst? Šis ironiskais komentārs, šķiet, atspoguļo arī skatītāja pieredzi, jo izrādes ritms ir lēns un apzināti dezorientējošs. Brīžiem rodas sajūta, ka “nekas nenotiek”, un notikumu vietā tiek piedāvāta atmosfēra. Tajā būtiska loma ir Ivara Krasta veidotajai skaņainai un Nika Ciprusa gaismu partitūrai. Noskaņa ir psihedēliski monotona, tomēr vienlaikus ietver noslēpumainas intonācijas, kas atgādina 90. gadu kulta seriāla  “X faili. Slepenās lietas”  estētiku. Šī vide rada arī vieglu satraukumu un neizskaidrojamu spriedzi auditorijā, šķietami gaidot kādu darbības attīstību. Aktieru balss ieraksti mijas ar runātajiem tekstiem, veidojot kaleidoskopisku dzirdes pieredzi. Tomēr aktieru darbošanās uz skatuves vairāk atgādina etīžu virkni. Ivars Krasts piesaista uzmanību ar sev raksturīgo sfinksas sejas izteiksmi, savukārt Elita Kļaviņa spilgti izmanto mīmiku – šauda acis, plivina skropstas un nervozi glauda savu gaišzilo jaciņu, demonstrējot Betijas apjukumu. Jevgēnija Isajeva un Dāvida Pētersona tēlojums ir mazāk niansēts par spīti atsevišķiem komiski domātiem momentiem. Izrādes otrā daļa pamodina auditoriju ar skaļiem akordu grāvieniem, griezīgu saksofona solo Ivara Krasta izpildījumā un Elitas Kļaviņas epileptisku deju ar vingrošanas lenti. Stroboskops, dūmi, mirgojošas dienasgaismas spuldzes abstraktā elektropanelī līdz tam mazliet flegmatisko izrādes temperamentu pārvērš negaidīti skaļā haosā.

Vizuālajā risinājumā uz citādi statiskās tuksneša ainavas fona intrigu rada kustīgie akmeņi, tomēr to darbības princips mulsina. Vienubrīd tos virza kāds pultsvadāms mehānisms vai robots, citubrīd kļūst skaidrs, ka zem konstrukcijas paslēpies aktieris. Izrāde ir tās radītāju apzināta spēle ar skatītāju realitātes uztveri, tostarp izmantojot kinematogrāfisku skatuves valodu un tiecoties uzsvērt gan programmiņā piesauktā itāļu filosofa Džordžo Agambena “nepiesavināmā” jēdzienu, gan abstrakciju kā domāšanas veidu, gan samierināšanos ar nespēju visu saprast un izskaidrot. Ideja lieliska, tās realizācija – pirmajā pietuvinājumā mazliet neveikla. Tiem, kuri teātrī meklē dinamisku darbību un skaidru dramaturģisku attīstību, šis ceļojums nezināmajā var šķist izstiepts un grūti uztverams.

Ireāla pasaules telpa

Dita Jonīte: Kristīne Vītola turpina attīstīt savu rokrakstu, veidojot absurdus teātra stāstus pa daļai reālās un pa daļai dīvainās vidēs. Šoreiz sastatīta vēlme izzināt cilvēka intuitīvo pasauli un NLO fenomenu. Laikos, kad arī droni nedaudz atgādina no debesīm nokritušus un “nez no kurienes” atpūstus objektus, filozofiska rotaļa ap NLO šķiet neordināra izvēle.

Izrādes “ievads” (mēģinot saprast, kādos apstākļos atrodamies un kāpēc) aizņem vairāk nekā pusi skatuves laika, un tajā amizants pārītis, kuru atveido Elita Kļaviņa un Jevgēnijs Isajevs, divām citām tikpat amizantām personām (Ivars Krasta Širmeram un Dāvida Pētersona Voltonam) stāsta par savu pieredzi jeb izjūtām, sastopot kaut kādu dīvainu, lidojošu objektu. Ilgi stāsta – gājām, braucām, redzējām, atkal braucām un atkal redzējām… Stāsta lēni, nekur nesteidzoties, it kā izgaršojot katru zilbi un katru pauzi, un tieši šo esības mirkli. Stāstītāja gan vairāk ir Betija, kuru Kļaviņa tēlo ar redzamu distanci, uzsverot šīs sievietes manierīgumu un aprobežotību. Ar savu ierasti komisko lēnīgumu brīžiem šo to no stāstītā apstiprina vai nokomentē Isajeva Bārnijs. Tikai pēc krietna laiciņa noprotams, ka līdzīga pieredze bijusi viņiem visiem četriem.

Savukārt izrādes otrajā daļā varoņi vispār vairs nerunā. Tas ir negaidīts turpinājums. Otrā daļa sākas ar skaļu mūziku, Kļaviņas Betija švīkstinās ar vingrošanas lentu, Krasta Širmers enerģiski pūš saksofonā, Pētersona Voltons imitē ģitāras spēli, un Isajeva Bārnijs mēģina dejot. Citā ainā Širmers uz betona sienas ar video palīdzību izgaismo mežu naktī, tad paši savā nodabā pa telpu pārbīdās akmeņi, aktieri uz sienas zīmē ar krītiņiem, citā brīdī aktieri parādās ar lielām aizsargmaskām, Betijas somā atrodas revolveris, kādu brīdi visi apcerīgi vēro kādu lielizmēra objektu, kas izskatās kā no griestiem izlūzis fragments ar saraustīti mirgojošām gaismām… Nika Ciprusa gaismas brīžiem arī rada iespaidu par tēlaini ireālu pasaules telpu, bet to, kas tie par cilvēkiem un kāpēc skatītāji ar tiem tiek konfrontēti, nespēju uzminēt.

Ivara Krasta inspektors Širmers atmiņā atsauc virkni citu viņa dīvaiņu, kas redzēti gan tepat Jaunajā Rīgas teātrī, gan neatkarīgajos spēles laukumos. Un tad jau arī uzreiz acīmredzama šķiet Dāvida Pētersona līdzība atraktīvajam aktierim un režisoram Mārcim Lācim, kurš savulaik smīdināja ar savu neikdienišķo pašironiju un humora izjūtu. Taču jaunākajā JRT izrādē, lai arī tai raksturīgs zināms vieglums, gan smieklīgais, gan filozofiskais slānis šķiet it kā neobligāts, it kā iekšupvērsts, vai varbūt vērsts tikai pret savējiem, kuri pazīst un saprot režisori?

Mani personīgi mūsu mākslinieku naivais absurds lielākoties ir amizējis, taču šoreiz režisores uzburtajā pasaulē neizdevās iekļūt. Vai viņa pati tic izrādes prototipu – Hilu pāra, Voltona un Širmera piedzīvotajam, sastopoties ar nezināmo? Atsevišķas frāzes par visumu, ainavu, lietu dabu un “nepiesavināmo” (par ko aizdomājies katrs, kurš kaut uz brīdi izkāpis no ikdienas rutīnas), izspēlētas kā neobligāts joks, tiek devalvētas. Ja varoņi ir nedaudz jocīgi, ainava ir uzzīmēta un akmeņi spēles laukumā ir putuplasta vieglumā, es saprotu, ka šeit nevajag nekam ticēt un nekas nav jāuztver nopietni.