Ko darīt ar nodevību?
Recenzija par Čehova teātra izrādi “Nodevība” Maksima Didenko režijā
Tuvojoties pirmizrādei Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, līdz ar citiem reklāmas materiāliem atklātībā parādījās gaišos toņos ieturēts fotoattēls. Trīs Harolda Pintera lugas varoņi no kartona kastes izņēmuši miniatūru ģimenes mājas maketu, ko saudzīgi un rūpīgi savās plaukstās tur Emmas lomas atveidotāja Jekaterina Frolova, palīdzot abiem vīriešu lomu tēlotājiem. Attēlā, kas vēlāk tika izmantots arī izrādes “Nodevība” afišā, uzrunāja tieši šī uzmanīgā saudzība, attieksme pret mājas simbolu. Daudzsološi, ja domājam gaidītās izrādes sakarā. Zinot lugas dramaturģisko materiālu, bija saņemts pieteikums par nopietnu un uzmanīgu iedziļināšanos problemātikā, kas skar trīs draugu samežģītās savstarpējās attiecības vairāku gadu garumā.
Harolds Pinters pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados rakstītajā lugā skaudri analītski izvērsta mīlestības, draudzības un uzticības problēma. Turklāt nodevīgais solis skatīts, darbībai lugas ainās virzoties atpakaļgaitā. Šis paņēmiens acīmredzot izskaidro arī darba popularitāti jau daudzu gadu garumā, lai teātra līdzekļiem ačgārnā notikumu secībā meklētu un izceltu nodevības attīstību.
Latvijas teātros latviešu valodā šis skatuves darbs ir iestudēts vairākkārt, sākot jau ar 1994. gadā Jaunajā Rīgas teātrī veidoto Jura Rijnieka versiju. Vēl pirms gada atklātībā nonāca Ineses Mičules iestudējums Valmieras teātra Apaļajā zālē, dramatiski skaudri atklājot notikušās nodevības postošo dabu, ko psiholoģiski pārliecinošā dziļumā attēloja Elīnas Vānes, Riharda Jakovela un Kārļa Freimaņa saspēle.
Tagad Harolda Pintera lugai pievērsies arī Čehova teātris. Izrādes programmā lasām, ka šī smalkā laulības un draudzības nodevības izpēte “pieprasa uzmanību detaļām, skatieniem, klusumam, frāžu struktūrai, zemtekstam un kontekstam”. Tūlīt gan jāpiebilst, ka izrādē, ko iestudējis režisors Maksims Didenko, tieši šīs kvalitātes ir neiespējami samanīt.
Režisors ar Sanktpēterburgas skolu un izvērstu darbību gan Vācijā, gan Lielbritānijā vairākās intervijās apliecinājis savu mīlestību pret šo Pintera darbu. Taču uz skatuves redzamās ātrā tempā nospēlētās ainas drīzāk liecina nevis par tuvošanos literārajam pirmavotam, bet gan par aplam iedomātu ceļu, kā psiholoģisku drāmu padarīt par publikai patīkamu skatāmgabalu, kurā noraudzīties ir jautri un viegli.
Vēl pirms darbības iesākuma, kad spēles laukuma centru piepilda kartona kastes, kas sapakotas it kā uz pārcelšanos, pavīd zināma cerība, ka tās tiks novāktas un darbība attīstīsies neiekārtotā, abstraktā, varbūt pat tukšā vidē, kurā tēlotāji risinās samežģītās psiholoģiskās problēmas. Nekā nebija! Nāk skatuves strādnieki, aiznes saiņus un pēc scenogrāfes Gaļas Solodovņikovas rosinājuma piepilda darbības laukumu ar sadzīviskiem elementiem, turklāt tie tiek nemitīgi mainīti.
Abās skatuves pusēs atklājas vēl divi spēles laukumi. Vienā pēc režisora pavēles tiek iemitināta jauna, lugas varoņiem “paralēla” ģimene, ko iemieso spilgti šaržēts pāris Elīnas Bartkevičas un Konstantīna Nikuļina atveidā. Viņu izdarības papildina arī divi bērni, ko spēlē… lelles. Šis paņēmiens vai režijas jaunievedums ved operetisku starpspēļu virzienā, katrā ziņā tas nekalpo psiholoģiskās drāmas atklāsmei. Otrs laukums ir Emmas un Džerija slepenībā turētā mīlas ligzda, dzīvoklis, kur viņi satiekas ar angļu precizitātei raksturīgu regularitāti septiņu gadu garumā. Bet priekšplānā notikumus ik ainā ar jauniem sadzīviskiem elementiem izdekorē skatuves strādnieki. Ir tik daudz ņirboņas, kustības, raksturu izspēles, ka gandrīz vai nepamanām virs skatuves mainīgos ziņojumus par laika atpakaļritējumu, līdz nonākam pie beidzamās ainas, kurā Džerijs stipri iereibušā stāvoklī drauga sievai Emmai atzīstas mīlestībā un atvērtās durvīs, neziņas dūmu apņemts, ar ragaina dzīvnieka masku dekorēts, stāv viņas vīrs Roberts. Stāsts ir galā, respektīvi, nonācis savā sākuma punktā.
Darbības gaitā daudzreiz tiek mainītas mēbeles, dekoratīvie elementi, varoņu tērpi, Emmas frizūras, bet kur gan ir tas solītais klusums, kur zemteksti? Par dažiem tekstiem skatītāji gatavi smieties, jo jūtas zinošāki par piekrāpto vīru Robertu. Un tajos brīžos notiekošo var uztvert kā izklaidējošu situāciju komēdiju. Ainu pārejās horeogrāfe Anna Abalihina varoņiem liek kustēties lauzītās kustībās, acīmredzot lai rastos priekšstats par viņu dzīvīgo dabu un enerģisko dzīvesveidu.
Tas stāsts, ko skatuves darbībā pavēsta lomu tēlotāji, liek daudz ko vēlēties. Uz pārdomām par nodevības dabu un nenovēršamību tas maz attiecas. Jekaterinas Frolovas Emmai ir divas izteiksmīgas epizodes – neveiklība un senu atmiņu klātbūtne pirmajā ainā, pēc ilgāka laika sastopot bijušo mīļāko Džeriju, un skatā, kur Venēcijas atvaļinājuma apstākļos kļūst skaidrs – vīrs viņas melus un izlikšanos ir atklājis. Roberta lomā Šamils Hamatovs atklājas kā grūtsirdīgs vērotājs, pilnīgi iespējams, ka par sievas un drauga nodevīgo sakaru viņš nojautis jau gadiem ilgi. Un ik pa brīdim raida visumā abstraktas sentences, uz ko abi pārējie nereaģē. Katrā ziņā Roberts ir trijotnes interesantākais tēls ar savu nemitīgu iekšējo dzīvi.
Kad Džeriju tēlo Jevgeņijs Proņins, ir iespējams iztēloties abu vīriešu daudzkārt piesaukto, bet nu jau zaudēto draudzību un intelektuālo profesionālo darbību, jo abi kopā studējuši, abi nodarbojas ar literatūru. Kad Džerija lomā ir Maksims Busels, šķiet, bijusī draudzība tiek piesaukta tikai vārda pēc, apbrīnojami paviegls ir šis varonis. Viņa dominējošā rūpe ir visiem spēkiem slēpt savu nodevības daļu, par ko, izrādās, daudzi jau sen zinājuši. Lielā mīkla, ko skatītājam uzdod lomu atveidotāji, – bija vai nebija mīlestība Emmas un Džerija intīmo sakaru pamatā? Pieradums, varbūt vēl kas cits – uz to šīs “nodevības izsekojums” atbildi nedod.
Iznāk, ka Harolda Pintera luga teātra repertuārā ienākusi kā viegli uzvedams, viegli spēlējams un viegli uztverams gabals. Kāda gan te psiholoģiskā drāma, ja tik daudz inscenētāja spēka pielikts, lai vestu prom no psiholoģijas apzināšanās un varoņu rīcības analīzes. Veikli nospēlētas epizodes ar akcentu uz varoņu dīvainībām, uz situāciju vieglu komismu apgāž pretenziju uz kaut ko nopietnu kā dramaturģijā, tā teātra piedāvājumā. Un tad iznāk, ka tad, kad mūsu varoņi jautrā garā izļodzītām kustībām paklanās, viena daļa skatītāju tik tiešām ir neizpratnē – ko mēs ieguvām? Vai bija vērts?
Rakstīt atsauksmi