Nabadzības anatomija mūsdienu metropolē
Recenzija par LNOB izrādi “Bohēma” LAURAS režijā
Latvijas Nacionālās operas jaunais Džakomo Pučīni operas “Bohēma” iestudējums atsakās no 19. gadsimta Parīzes tradicionālās romantizācijas un pārceļ stāstu uz mūsdienu lielpilsētu, tomēr nepadarot to sadzīviski piezemētu. Režisores LAURAS veidotās radošās komandas iecerētā bohēma ir šodienas metropoles personifikācija – vide, kur krāsaina, nepārtraukti pulsējoša sabiedriskā dzīve bieži vien maskē indivīdu vientulību, atsvešinātību, nabadzību un cīņu par izdzīvošanu. Šī ideja līdzās aicinājumam svinēt dzīvi, kamēr (vēl) var, kļūst par vienu no izrādes centrālajām metaforām, kas dažādos veidos atbalsojas scenogrāfijā, kostīmos un horeogrāfijā. Viena no populārākajām Pučīni verisma operām ilgi gaidītā jauniestudējumā ieguvusi spilgtu un no visiem agrākajiem iestudējumiem LNOB ļoti atšķirīgu vizuālo veidolu, savukārt muzikālo interpretāciju pirmizrādēs veidoja Igaunijas Nacionālās operas galvenais diriģents Arvo Volmers. Visticamāk, pirmizrāžu kontekstā lielāku uzmanību izpelnīsies izrādes vizuālais risinājums, tā muzikālajai identitātei paliekot stabilā žanra klasikas statusā, taču vērts atzīmēt, ka mūsu operas trupa faktiski var “Bohēmu” spēlēt divos pilnos sastāvos. Kā tas realizēsies praktiski pēc pirmizrādēm, redzēsim, sākot no nākamās sezonas.
Radošā komanda sastāv no spilgtiem savas jomas māksliniekiem, kuriem operas iestudējuma veidošana nav ikdienišķa rutīna, bet jauns “projekts”. LAURA kā Laura Groza-Ķibere pirms desmit gadiem (2016) gan debitēja operas žanrā ar latviešu oriģināloperām – Ērika Ešenvalda operas “Iemūrētie” pirmiestudējumu, bet 2019. gadā veidoja Imanta Kalniņa “Spēlēju, dancoju” uzvedumu, tomēr atļaušos apgalvot, ka Pučīni tomēr ir pavisam kas cits gan mūzikas valodas, gan dramaturģijas, gan visu iespējamo kontekstu dēļ. Franču mākslinieka Fabjēna Ledē scenogrāfija, gaismu un video dizains ir viens no pārliecinošākajiem iestudējuma elementiem. Skatuves centrā novietotā apaļā telpa ar kupolu sākotnēji atklājas kā neidentificējams veidojums šī vārda visplašākajās nozīmēs, bet, pagriežoties pret skatītāju, pārtop noskretušā studijas tipa dzīvoklī – mikrokosmā, kurā norisinās bohēmistu dzīve. Sarkanie karkasa konstrukciju toņi sasaucas ar iestudējuma anatomisko simboliku: ķermeņa iekšējo orgānu, asinsvadu un skeleta motīvi parādās gan kostīmu detaļās, gan telpas elementos. Īpaši efektīga ir konstrukcijas transformācija neuzkrītošā fonā otrajā ainā, kuras vizuālajā pasaulē gaismas spēlējas ar atstarojošām virsmām, izšuvumiem un krāsu pārbagātību, savukārt trešajā un ceturtajā ainā palete kļūst atturīgāka, ļaujot uzmanības centrā izvirzīties emocionālajai drāmai. Fiziski “veidojums” ieņem centrālo vietu mizanscēnā un droši vien lielā mērā ierobežo iestudējuma dalībnieku pārvietošanās trajektorijas, kas daļēji varētu izskaidrot horeogrāfiski ļoti neviendabīgo masu skatu 2. ainā Latīņu kvartālā, tomēr vienlaikus tas telpiski organizē skatuvi.
Tikpat iespaidīgu darbu paveicis kostīmu mākslinieks Fjodors Podgornijs, vairāk pazīstams kā tērpu dizainers un viens no Londonas zīmola Fyodor Golan dibinātājiem. Katram kora dalībniekam radīts individuāls tēls, veidojot daudzslāņainu un detalizētu pilsētas sabiedrības panorāmu. Latīņu kvartāls šajā lasījumā atgādina Berlīnes Mākslas akadēmijas ballīti, kur līdzās bohēmistiem sastopami arī pavisam konkrēti laikmetīgās mākslas pasaules personāži, piemēram, kolorītais “rozā mākonīša” pāris Eva&Adele. Rīgas Doma kora skolas ēnu koris drasē spilgti dzeltenos, zilos un rozā skotu bruncīšos ar žaketītēm, bet Katrīnas Paulas Felsbergas atveidotās Mizetes kostīms ir īpaši spilgts piemērs šai estētikai – tas ir krāšņs un eksotisks kā tropu putns, kas ierodas, lai dominētu operas teatrālākajā ainā.
Interesants un neierasts risinājums ir baleta integrēšana uzvedumā. Izrādē piedalās iespaidīgs baleta solistu sastāvs: Kristaps Jaunžeikars, Eidans Viljams Konefrijs, Roberta Naje, Aleksandrs Osadčijs, Anhels Hiraldess, Aleksejs Filo, no dāmām Paulīna Druka, Taisija Jansone, Izabella Monastirska-Urtāne un Alisa Tomkoviča. Parasti verisma operās baleta nav, tomēr šajā iestudējumā Elzas Leimanes horeogrāfija tieši baletdejotāju izpildījumā ne tikai papildina darbību, bet arī paplašina tās simbolisko dimensiju. Īpaši spēcīga ir trešā aina, kur Mimī pavada nāves eņģeļiem līdzīga figūru svīta. Šie spocīgi skaistie baleta mākslinieku iemiesotie tēli materializē slimības klātbūtni un padara Mimī traģēdiju vizuāli taustāmu, paplašinot verisma sadzīviskās vides robežas. Turklāt baletdejotāju kostīmi 3. ainā ir atsevišķas odas vērti – filigrānie akmentiņu izšuvumi, kurus gandrīz gribas saukt par inkrustācijām, veido plaušu, dažādu muskuļu un kaulu atveidojumu uz samta triko pamata, svārku karkasu līnijas iezīmē gaismu atstarojošas joslas, kas kustību rezultātā kļūst par dekadentisku metaforu fiziskā ķermeņa sairšanas neizbēgamībai.
Tomēr muzikālajā ziņā iestudējuma iespaids ir nevienmērīgs. Lai gan “Bohēma” tradicionāli tiek uztverta kā Mimī un Rūdolfa mīlasstāsts, Pučīni operas dramaturģijas emocionālais smaguma centrs tomēr atrodas Mimī tēlā, kura pakāpeniskā aiziešana ir operas kodols. Tāpēc izrādes noslēgumā šķiet mazliet ačgārni, ka Rūdolfs nāk paklanīties pēdējais, bet gan jau radošajai komandai ir savi apsvērumi šādai izvēlei. Mimī lomā Inga Šļubovska-Kancēviča pārliecina ar skaidru dikciju un muzikālu inteliģenci. Īpaši veiksmīgi izskan pirmās ainas dialogi un abu varoņu liriskā saspēle epizodē par pazudušo atslēgu, kas šajā iestudējumā transformēta mazliet smaidu izraisošā “mūsdienu” detaļā – par izlādējušos mobilo telefonu. Bet nu kas zina – varbūt Mimī, dzīvojot tajā pašā namā, kur Rūdolfs, atslēgta elektrība par ilgstošu rēķinu nemaksāšanu.
Šļubovskas-Kancēvičas lomas interpretācija veidojas pakāpeniski, gudri un pieredzējušajai dziedātājai pašai apzinoties savas balss ierobežojumus. Saprotams, ka šajā karjeras posmā ir tikai loģiski mērķēt uz dramatiskākām partijām, tomēr mazākām balsīm tas ikreiz ir izaicinājums. Kopumā Inga Šļubovska-Kancēviča ar to tiek galā lieliski. Pirmā lielā ārija Mi chiamano Mimì skan intīmi un koncentrēti, tomēr balss apjoms ne vienmēr ļauj pilnvērtīgi konkurēt ar orķestra skanējumu. Vietām jūtama balss saišu nepilnīga slēgšanās, citkārt vēlme pastiprināt skanējumu rezultējas paplašinātā vibrato. Tajā pašā laikā 3. ainā divskatā ar Marselu dziedātāja sasniedz Pučīni soprāna dramatisma kulmināciju, padarot to par emocionālu atspēriena dēlīti sekojošajam duetam ar Rūdolfu Addio senza rancor un sekojošajam pēdējam cēlienam, kur solistes silti dzidrais tembrs burtiski kļūst par mirstošās Mimī sudraba tiltiņu uz mākoņa maliņu.
Rūdolfa lomā pirmizrādes viessolists bija ukraiņu tenors Dmitro Popovs, kura starptautiskā solista karjera zināmā mērā sākās tieši Rīgā pirms gandrīz divdesmit gadiem. Gadu gaitā Rūdolfa partiju viņš dziedājis gan Koventgārdenā, gan Bavārijas operā, gan – vēl pagājušajā sezonā – arī Metropoles operā Ņujorkā, tomēr šķiet, ka šīs partijas loma solista repertuārā tuvojas izskaņai. Pirmajā ainā, rečitatīvu epizodēs un dialogā ar Mimī, viņa frāzējums ir niansēts un emocionāli organisks. Taču augstākajā reģistrā dziedājumu šķietami apgrūtina sasprindzinājums – jūtams spiediens uz balseni, un intonatīvā stabilitāte ne vienmēr tiek saglabāta pilnībā. Zīmīgi, ka pirmajā divskatā ar Mimī slavenā ārija Che gelida manina izskanēja transponēti – pustoni zemākā tonalitātē, nekā ierasts. Lai gan “Bohēmas” izpildījuma tradīcijā šāda versija pastāv, tas tomēr liek domāt, ka dziedātāja pašreizējā vokālā forma negarantē Rūdolfa partijas nevainojamu izpildījumu. Savukārt duetā O soave fanciulla arī oktāvu unisona vietā ausis pārsteidza citas, arī dažkārt izņēmuma gadījumos praktizētas intervālu harmonijas tenora balss saudzēšanai. Tas attaisnojās, jo 3. un 4. ainā Popova sniegums kļuva ne tikai emocionāli piepildītāks, bet arī vokāli grodāks, lai gan forsējums augšējā reģistrā pilnībā nepazuda, cīnoties ar orķestra dinamisko pārsvaru.
Latīņu kvartāla ainā uzmanības centru pārliecinoši pārņem Katrīnas Paulas Felsbergas Mizete un Jāņa Apeiņa Marsels. Abi mākslinieki veido spilgtu, aktieriski precīzu un vokāli pārliecinošu tandēmu. Felsbergas temperamentīgā skatuves klātbūtne organiski saplūst ar iestudējuma ekspresīvo vizuālo pasauli, savukārt Apeinis apliecina sevi kā vienu no stabilākajiem ansambļa dalībniekiem. Rezultātā Mimī un Rūdolfs otrajā ainā pat ansamblī mazliet “iejūk pūlī”, tomēr vēlākajās ainās viņiem, protams, tiek dota iespēja atgriezties emocionālā stāsta centrā. Daniila Pogorilesa Šonārs ir pamanāmi atraktīvs un skanīgs, bet Edgara Ošlejas Kolēns zālē dzirdams pārsteidzoši nevienmērīgi, izņemot slaveno “mētelīša āriju” 4. ainā.
Otrā sastāva pirmizrādē galvenās lomas atveidoja soprāns Inna Kločko un tenors Raimonds Bramanis, Mizeti – Dana Bramane, Marselu – Rinalds Kandalincevs, Šonāru – Rihards Millers, Kolēnu – Rihards Mačanovskis. Vokāli stabilākie izrādes stūrakmeņi izrādījās Kandalincevs un Mačanovskis. Raimonda Bramaņa un Innas Kločko balsīs šobrīd dzirdams intensīvi aizvadītas darba sezonas pagurums, kas Pučīni tenora un soprāna partiju interpretācijā atspoguļojas neviendabīgā vokālā snieguma kvalitātē gan katram atsevišķi, gan abiem kopā. Tomēr, tā kā Pučīni “Bohēma” potenciāli noteikti ir repertuāra ilgspēlētājs, nākamajā sezonā ar atjaunotiem solistu spēkiem izrādes skatuves mūžs noteikti turpināsies. Otrajā pirmizrādē tika atrisināta arī svarīga detaļa kostīmos – la cuffietta rosa jeb rozā aubīte, ko Rūdolfs kā pirmo un vienīgo mīlas ķīlu nopērk Mimī. Pirmizrādē rūtainais lakatiņš bija pagalam neizteiksmīgs, bet otrajā pirmizrādē tā vietā rozā krāsas caurspīdīgs zīda lakats kļūst ne tikai par būtisku krāsu akcentu uz pelēkā fona, bet arī par saistelementu starp libreta tekstu un darbību uz skatuves.
Pirms pirmizrādes režisore LAURA uzsvēra radošās komandas vienprātību kopējās vīzijas veidošanā. Paradoksālā kārtā tieši šeit rodams arī viens no iestudējuma pretrunīgākajiem aspektiem. Lai gan režija, scenogrāfija un kostīmi tiecas uz vienotu kopdarbu, gala rezultātā vairāk jūtama individuālu māksliniecisko rokrakstu līdzāspastāvēšana nekā pilnībā organisks Gesamtkunstwerk, kur katram tomēr gabaliņš sevis jāatdod kopējam katlam. Katrs no komponentiem ir spilgts pats par sevi, taču ne vienmēr saplūst vienotā estētiskā veselumā tālāk par idejisko līmeni. Tomēr, neraugoties uz neviendabīgo faktūru, jaunā “Bohēma” ir vizuāli ambiciozs un konceptuāli interesants darbs, kas klasisko Pučīni stāstu mēģina lasīt caur mūsdienu prizmu. Tā ir izrāde, kuras spēcīgākie iespaidi rodas nevis no nostalģiska sentimenta, bet no drosmīga mēģinājuma anatomizēt cilvēka dvēseles, ķermeņa un attiecību trauslumu pasaulē, kur trokšņa un krāsu pārpilnība arvien biežāk slēpj eksistenciālu tukšumu un individuālas traģēdijas.
Rakstīt atsauksmi