Brīvība slēpjas sveškaunā
Recenzija par Adriāna Toma Kulpes LKA diplomdarbu – izrādi “@user2609250”
27. un 28.maijā pirmizrādi piedzīvoja Adriāna Kulpes Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās skatuves mākslas skolas diplomdarba izrāde, kas tapusi sadarbībā ar LKA teātra māju “Zirgu pasts”. Izrādi spēlē jaunais aktieris Tomass Ralfs Ābolkalns.
Kulpes un Ābolkalna izrāde vērš uzmanību uz tādu marginālu sabiedrības un specifiski vīriešu daļu, kas socializēties izvēlas tikai tiešsaistē, nemāk dibināt kontaktus, izvēlas mirkļa mierinājumu ilgtermiņa ieguldījuma vietā un pieņem, ka arī tā var dzīvot. Mums ir dota brīva griba pašnoteikties un veikt katram savas izvēles.
Jau skatītājiem nākot “Straumes” zālē, Tomasa Ralfa Ābolkalna spēlētais vīrietis, kurš internetā eksistē ar segvārdu user2609250, guļ uz piepūšamā matrača, viņa telpu uz skatuves iezīmē gaišs taisnstūris. Viņam apkārt izmētāti apģērbi, papīri, portatīvais dators, vadi. Labajā malā novietots galds ar monitoru, TV ekrānu, printeri, klaviatūru un daudz sīkiem priekšmetiem. Pie galda stāv dators, kurā iebūvētas krāsainas LED gaismiņas. Pie galda tipisks datorspēlmaņu krēsls ar ergonomiskiem izliekumiem un polsterējumiem. Lielākā daļa izrādes darbības notiek uz lielā kino ekrāna, taču redzēt tās aizkadrus ir tieši tā realitātes deva, kas piešķir iestudējumam daudzslāņainību.
Izrādes laikā piedzīvojam nenoteikta nogriežņa fragmentu no jaunā vīrieša dzīves, kurš savu dienu pavada pustumšā istabā, kur vienīgie gaismas avoti ir mākslīgi – vēsi zilo ekrānu atblāzma, LED gaismiņu karuseļi un viena galda lampiņa bez abažūra. Jauneklis mostas, cīnās ar vientuļa vīrieša sapņiem, bet paša nožēlojamais stāvoklis un gaisu izlaidušais matracis novirza asinis atpakaļ uz smadzenēm, dzimumlocekļa erekcijai nepietiek. Viņš ceļas, ģērbjas un brašiem soļiem dodas… turpat pāri istabai pie datora, rūpīgi izkārto pie tā pieslēgtās vebkameras, lai ērti varam sekot viņa darbībām no dažādiem leņķiem, un atver interneta pārlūku.
Kopā ar puisi mēs ceļojam viņa atvērtajās pārlūka cilnēs, sadzirdam mirkļus no Junga, Ērika Stendzenieka, Alvja Hermaņa, YouTube konta The Shadow (“Ēna”), redzam neskaitāmi daudz bilžu ar Ievu Akurateri jaunībā un n-tās pašpalīdzības mājaslapas, kas vēsta par to, kā izdzīvot tikai ar 20 eiro, kā uzsākt biznesu un kāpēc kārtīgam vīrietim ir jālasa Dostojevskis.
Ceļojot internetā, mums ir iespēja iepazīt šo domājušo, bet apjukušo vīrieti, kuram ir daudz, ko teikt, bet ir grūtības to strukturēt un galu galā nav auditorijas, ar kuru sarunāties. Meklējot jelkuru uzklausītāju, jauneklis pieslēdzas ome.tv – tiešsaistes video-čatošanas vietnei, kurā sarunu biedrs tiek izvēlēts nejauši. Izrādes laikā tiešsaistē ir vairāk kā 372 000 lietotāju. Ābolkalna spēlētais vīrietis cenšas uzsākt sarunu ar vairākiem no šiem nejauši izvēlētajiem lietotājiem, kuriem nav ne jausmas, kas viņš ir un ka viņam blakus ir pilna auditorija ar skatītājiem. Skatuves mākslas maģija iedarbojas, un dažas no spontānajām mijiedarbībām ir ārkārtīgi spēcīgas.
Izrāde liek aizdomāties par to, kas veido patiesu pieredzi, kas nosaka to, ka kaut kas ir patiešām īsts. Kāpēc aizbraukt uz jūru datorspēles GTA SanAndreas pasaulē skaitās mazāk patiesi, nekā izdarīt to dzīvē, ja citi domā, ka arī šī dzīve ir tikai ilūzija? Bet vēl jo vairāk es palieku pārdomās par to, ko mēs katrs izvēlamies darīt ar savu laiku un kādas ir mūsu tiesības un atbildība pret savu potenciālo degradāciju.
Izrāde ir pilna ar neērtiem, komiskiem un sentimentāli spēcīgiem elementiem, kurus negribu atklāt cerībā, ka to vēl varēs redzēt arī rudenī. Tā noteikti nederēs katram, bet tā ir laikmetīga gan savā formā, gan saturā, un man šķiet, ka par to ir ļoti svarīgi runāt. Vienu gan pateikšu – brauciet uz jūru un klausieties Radiohead.
Rakstīt atsauksmi