Lai plūst mīlas melodija!
Recenzija par Daugavpils teātra izrādi “Agrā rūsa” Oļega Šapošņikova režijā
Kad pirms gandrīz piektdaļgadsimta, 2007. gadā, Liepājas teātrī notika komponista Jāņa Lūsēna un literāta Pētera Brūvera kopdarba “Agrā rūsa” pirmizrāde, tas tika pieteikts kā opera-melodrāma. Šogad pēc Liepājas, Valmieras un “Producentu apvienības 7” stafetes kociņu pārņēmis Daugavpils teātris, lai jau ceturto reizi iedzīvinātu šo mūziklu, jo par spīti pāris vadtēmām, kuras caurauž mūziku, darba struktūra tomēr ir atsevišķu muzikālu numuru virkne.
Apzīmējums “mūzikls” arī nekādi nenodara pāri autoru iecerei, jo izrādē dzied, dejo, un šajā gadījumā tas tiek darīts instrumentālās fonogrammas pavadībā, kas būtu absolūti neiedomājami – vismaz pagaidām – operas izrādē. Citādi tas bija pirmajos divos uzvedumos, kuros piedalījās instrumentālā grupa Jāņa Lūsēna vadībā, šoreiz skaņdarbus aranžējis komponista dēls Jānis Lūsēns, kurš, saprotams, perfekti iepazinis sava tēva muzikālo rokrakstu, kur galvenais izteiksmes līdzeklis ir melodija.
11. jūnijā daugavpiliešu paveikto bija iespēja vērtēt viesizrādē Nacionālajā teātrī, un teātra mākslinieciskā vadītāja, režisora Oļega Šapošņikova tradīcija ir veidot vismaz vienu muzikālu izrādi sezonā: daudzas no tām vestas uz galvaspilsētu.
Kaut gan no bibliotēkām izsviesti ir Elīnas Zālītes padomju laikā izdotie kopotie raksti, kur romāns “Agrā rūsa” iespiests no pirmās brīvvalsts laika atšķirīgā variantā, domājams, daudziem atmiņā pēc tā tapusī Rīgas Kinostudijas filma ar neizskatīgo Ķikuli – Oļģertu Dunkeru un skaistuli advokātu Straujupu Gunāra Cilinska atainojumā. Un kur tad vēl apburošais Italo – Ivars Kalniņš, tālab, šķiet, pirmajos mūzikla uzvedumos, uzaicinot dziedoni Andri Ērgli, tā brīža meiteņu mīluli, Italo lomā, veiksme tika nodrošināta! Savulaik autori un režisori pamatīgi mainīja Ķikuļa tēlu, lomu uzticot visnotaļ pievilcīgajam dziedātājam Uģim Rozem, kurš beidzot varēja likt lietā visu, ko bija iemācījies mūzikas augstskolā, un arī Daugavpils izrādē Ķikulis – Sandis Ulpe – ir atslēgas figūra, publiku savaldzinot gan ar skaisti tembrētu tenoru, gan aktierisko aizrautību mīlas un kaislību ainās. Sirds vai lūst, vērojot, kā viņa lutināšanas centienus nenovērtē galvenā varone Elza, mūziklā uztverama kā lielākoties auksta aprēķinātāja un egoiste.
Zālītes Elza sapņo par pārticīgu dzīvi un iziet pie bagāta, nemīlama vīra, lai kompensētu bērnības ciešanas un kļūtu līdzvērtība skolas biedrenēm. Izrādē meitenes romānā aprakstītā lauku dzīve trūcīgos apstākļos tikpat kā nav nojaušama, ja nu vien draudzeņu frāzēs par kleitas aizdošanu un skumjām par naudas trūkumu dziedājumā, ierodoties Rīgā. Aiz muguras palicis romantiskais jaunības draugs Jānis – Mariss Ķirsis, kurš, vīlies Elzā, izvēlas kļūt par policistu, lai tādējādi cīnītos par taisnību, un kādā no iepriekšējiem uzvedumiem, šķiet, Valmierā, finālā tieši policists Jānis izveda apcietināto Elzu no tiesas zāles, tādējādi atrisinot Daugavpils teātra gadījumā neatbildēto mīklu – kāpēc izrādes beigās atkal skan duets par baltajiem jasmīniem, Elzas un Jāņa mīlas tēma?
Baltos jasmīnus ieraugām, tiklīdz atveras priekškars, un pirmajā acumirklī šķiet, ka butaforiskie baltziedu krūmi ir bezgaumīgi. Drīzāk tā būs stilizācija, kas ieskanas arī Jāņa Lūsēna melodijās, kur pavīd gan atskaņas no Alfrēda Vintera trim vītušām rozēm, gan kaut kas austrumniecisks. Līdzīga dekadence uzvēdī no scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Ingas Bermakas jūgendstila dekorāciju ornamentiem, kas kā kolonnas iekļauj skatuvi. Aizmugurē – grandioza stikla siena, tajā kā bērnības ierīcē – kaleidoskopā atspoguļojas tēli, priekšmeti, veidojot dzīvu, mainīgu fonu. Ir mirkļi, kad varoņi, sevišķi Elza, dzied, pagriezusies pret šo sienu, it kā dialogā pati ar sevi, reizē atduroties pret neredzamu šķērsli.
No vizuālā, estētiskā viedokļa daugavpiliešu “Agrā rūsa” ir ļoti saprotams un pievilcīgs uzvedums: Zālītes romāna laika vizuālais atainojums dekorācijās un tērpos, kur dominē melnā krāsa, izceļoties galveno varoņu garderobei. Noslēgumā sarkanā ģērbti ir tikai divi – Elza un Ķikulis. Sarkanais kā asins lāse, varbūt kaislība papildus mūzikas jaudai dāvā skaidru drāmas, pat traģēdijas apziņu.
Skatuves priekšpusē novietots arkveida tiltiņš ar režģotām margām – tas kļūst gan par tramplīnu galvenajai varonei traģiskās balādes izpildījuma laikā, kad pēc korporeļu uzbrukuma Elzas balādē 1. cēlienā ieskanas suicidālas noskaņas, gan par placdarmu 2. cēliena Elzas un Italo tuvības aktam, kas ilgst dažas sekundes, dziedot duetu “Mīlas melodija”. Te jāuzteic režijas delikātā attieksme erotisko ainu veidošanā, jo, piemēram, Valmieras variantā netrūka vulgāras atkailinātu ķermeņu mīcīšanās. Oļegs Šapošņikovs ļauj darboties publikas fantāzijai, jo tāpat viss skaidrs, kad Makša Krilova Straujups ņem vai nu ar varu, var ar piekrišanu, sava drauga Ķikuļa jauno sievu pašas dzīvoklī neilgi pirms vīra ierašanās. Tiesa, šajā variantā Straujupa seksapīls nav tik jaudīgs, kā to iepriekš spēja paust, piemēram, Edgars Pujāts Liepājā vai Māris Bezmers Valmierā, Krilovs vairāk dejo, nekā valdzina. Straujupa ariozo “manās acīs paskaties” būtu jādzied koķetāk, brīvāk. Līdz galam neatklājas arī Arta Muižnieka Italo pievilcība, kuras dēļ Elza gatava uz slepkavību – romānā, kā zināms, vīrs liedz Elzai doties uz tikšanos ar Italo, tādēļ tiek nogalināts, bet mūziklā šīs netikumīgās kaisles motīvs it kā pagaist pūļa klātesamībā. Toties bojāejas aina ir izdevusies iztēli rosinoša! Ķikulis ripo pa grīdu – tur izklātu audumu, uz kura uzgleznotas kāpnes, līdz ar to fona spoguļattēlā rodas 3D sajūta, ka viņš tiešām krīt!
Inga Bermaka ar labu mākslinieces erudīciju un daļu ironijas Italo uz skatuves uzvedusi svītrainās biksēs, kuras popmūzikas mīļotājiem asociēsies ar mākslinieka Dāvida kostīmu Andrim Ābelītem Eirovīzijas nacionālās atlases priekšnesumam. Uz pārējo, “normāli” vai smalki ģērbto aktieru fona viņš izskatās kā izlēcējs, ne velti jaunais gleznotājs savu izstādi piesaka ar vārdiem: “Latvija vēl neko tādu nav redzējusi!” Tā arī ir – Italo glezna ir melnbalts abstrakcionisms, un izstādes atklāšanā pret skatītāju tiek pagrieztas sengrieķu skulptūru kopijas vai imitācijas, noķēpātas ar krāsu grafiti stilā: nu, īsta mūsdienu māksla! Rodas acumirklīga asociācija ar mūsu Nacionālās operas “Bohēmas” jauno versiju, kur skatuves centrā gozējas smadzenēm līdzīgs veidojums, varbūt kādas grieķu skulptūras pakausis, veltīgi aizņemot telpu, jo izrādē šī “bise neizšauj”. Bermakai lieku krāmu uz skatuves nav, jo tieši mūzika mūziklā pelnījusi būt pirmajā vietā, turklāt dziesmu vārdi spēj piesaistīt pietiekami uzmanības un radīt emocijas – Pēters Brūveris šajā ziņā paveicis lielisku darbu.
Uzslavu pelnījušas horeogrāfes Irina Bogeruka un Anna Blakunova, aktieri un dejotāji ar kustību, dejām veido enerģētiski uzlādētu norisi, kur, protams, milzu darbu ieguldījis režisors – arī nelielo lomu, piemēram, Elzas draudzeņu, tēlotāji iespaido ar individuālu aktierdarbu. Teicami ir kostīmi, atšķirīgi lauku, pilsētas, deju skatos. Šajā ziņā ar krāšņu garderobi, tāpat kā balsi, jo sevišķi žilbina Kristīna Zaharova kā Cimbare, dizainere un modes veikalu īpašniece. Šīs dāmas tēlu, pretēji romānam, autori ierindojuši centrālo figūru skaitā, citādi Elza būtu vienīgā šajā valdonīgo un miesaskāro vīriešu pasaulē. Cimbare ir kā dzīves filozofe, dod labus padomus un peld pa dzīves un mūzikas jūru bez aizķeršanās. Zaharova dzied izcili, viņas ārija “Eņģelīši krīt” izpelnās pat skaļākus aplausus par Elzas dziedājumiem.
Viesizrādē Rīgā galveno varoni atveidoja daugavpiliete Katažina Dudareva (otra Elza ir Beate Megija Baranovska), pēc Daugavpils Mūzikas vidusskolas pērn absolvējusi Florences konservatoriju, un viņas vārds lasāms arī LNOB soprānu sarakstā. Opermūzikā Dudarevas jaukā balss izklausās labi, diemžēl mūziklā jādzied citādi, turklāt Elza uz skatuves atrodas gandrīz nepārtraukti, izdzīvojot iespaidīgu emociju buķeti un izturot pamatīgu dramatiskās aktrises slodzi. Jaunajai māksliniecei tas vēl nav īsti pa spēkam, ir veiksmīgāki mirkļi, bet, sevišķi duetos, jūtams pieredzes trūkums. Lūsēns arī nav skopojies ar plašu tesitūru dziedājumos, iespējams, jau rakstot domādams par Anci Krauzi, kura līdz ar Rudīti Būmani atveidoja Elzu Liepājā. Tajā pašā laikā Pēters Brūveris šo ātrus panākumus kārojošo meiču atveidojis kā iekšējās izjūtās sapinušos, nelaimīgu būtni, kas nemitīgi svārstās un kaut ko meklē – likumsakarīgi, vokālais priekšnesums ir tiesīgs atspoguļot šo šaubu un nenoturības izpausmi. No šāda viedokļa perfekti iederīgs ir, iespējams, vokālās pedagoģes Ilonas Bageles ieteiktais risinājums 2. cēliena kompozīcijā “Viegli mākonīši slīd” iereibušo meiteņu ansamblim savu stāvokli atainot ar nedaudz “šķību” dziedāšanu.
Kopumā izrādes dalībnieki dzied ļoti labi, ir teicami nostrādāti ansambļi, kora skati, solo, lakoniskajā Elzas mātes tēlā sevi spilgti parāda Alisa May un nelielo Elzas tēva šūpuļdziesmu aizkustinoši izpilda Marģers Eglinskis, nosēdies skatuves priekšplānā ar balto jasmīnu pušķīti rokās. Romānā atainotā traģiskā tēva nāve izrādē gan paslīd garām gandrīz nemanīta, veikti vairāki oriģinālā materiāla saīsinājumi, piemēram, izņemta Ķikuļa un Italo dziedāšanas sacensība renesanses dziedājumu stilā. Šis numurs tomēr simbolizēja tēva un dēla sacensību par sirdsdāmu, un Sandim Ulpem piestāvētu arī kāds vēl spilgtāks solo. Šī dziedoņa balss un personība rīdziniekiem ir atklājums. Gods kam gods, viņš bez apjukuma nodziedāja Ķikuļa partiju līdz beigām, kad pēc vairākiem traucējošiem sprakšķiem pārstāja darboties mikrofona garnitūra.
Līdzīgi Daugavpilij, kur ar stāvovācijām tiekot sveikta katra “Agrās rūsas” izrāde, arī rīdzinieki cēlās kājās, lai suminātu aktierus, dziedātājus, uzveduma radošo komandu. Skaisti, aizkustinoši, profesionāli un ļoti muzikāli – diemžēl galvaspilsētas teātri jau labu laiku šādus daudzkrāsainus uzvedumus pieaugušajiem nepiedāvā. Dailes teātra “Meža gulbji” un “Runcis zābakos” tomēr ir tikai muzikālas pasakas, bet Nacionālā teātra “Dumpīgā Rīga” – kičīgs eksperiments.
Rakstīt atsauksmi