Patiesība ilūzijas gaismā
Recenzija par Valmieras teātra izrādi “Stikla zvērnīca” Ineses Mičules režijā
Uzskaitīt Tenesija Viljamsa lugas “Stikla zvērnīca” inscenējumu, kino versiju un uzvedumu vēsturi liekas jau gandrīz vai negaumīgi, varētu vienīgi piebilst, ka luga, kurā dramaturgs daudz norakstījis no savas dzīves un kas tapusi 1944. gadā, ir kļuvusi par 20. gadsimta klasikas vērtību un režisoriem tā joprojām ir tikpat aktuāla un psiholoģiski intriģējoša kā pagājušā gadsimtā. Lugas cilvēcisko attiecību tīmekļi un neatsienamie mezgli iedvesmojuši pat leģendāro horeogrāfu Džonu Neimeieru, un 2019. gadā tapis arī balets “Stikla zvērnīca”.
Lieki teikt, ka arī Latvijas teātra skatuve un skatītāji ir labi iepazinuši šo darbu, jo vismaz reizi desmitgadē “Stikla zvērnīca” apceļo Latvijas profesionālo teātru skatuves. Valmieras teātra nesenajā vēsturē 2014. gadā “Stikla zvērnīcu” varēja skatīt režisora Dmitrija Petrenko interpretācijā, bet šobrīd izrāde atgriezusies radošās komandas – režisores Ineses Mičules, scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Reiņa Dzudzilo, gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa vadībā, muzikālo noformējumu sarūpējot komponistam Emīlam Zilbertam. Mātes Amandas lomā – Inese Pudža, meitas Lauras lomā – Elizabete Mičule, Toms – Aksels Aizkalns un Džims O’Konors – Mārtiņš Liepa.
Lugas autors prologā raksta: “Notikums ir atmiņas un tāpēc nav reālistisks. Atmiņas prasa daudz poētiskāku pieeju. Atmiņas izlaiž dažas detaļas, citas savukārt pārspīlē atbilstoši notikuma emocionālajam novērtējumam, ko tās skar, jo atmiņas pārsvarā mīt sirdī.” Un liekas, ka tieši šie dramaturga vārdi iedvesmojuši radošo komandu izvēlēties poētiski simbolisku izrādes tulkojumu. Viljamsa lugā vienas ģimenes psiholoģiskā drāma atklājas kā trauslu, ievainojamu un no realitātes attālinājušos cilvēku kopdzīve, kurā ilūzijas un fantāzijas neļauj mātei Amandai, meitai Laurai un daļēji arī dēlam Tomam konfrontēties ar reālo dzīvi un pasaules kārtību. Mātes Amandas “realitāte” norit pagātnē, pie kuras viņa izmisīgi turas, lai nezaudētu pati sevi, dēls Toms cenšas aizbēgt, izrauties no šī ģimeniskā ieslodzījuma brīvībā, bet meita Laura noslēgusies savā fantāzijas pasaulē, kur viņas lielākais atbalsts, cerības un prieks ir miniatūra stikla zvēriņu kolekcija. Taču patiesībā visa šī dīvainā ģimene paši ir kā tādi stikla zvēriņi – jūtīgi, emocionāli nenoturīgi un psihiski trausli. Kurā brīdī trīs cilvēku – Amandas, Toma un Lauras – dzīve pārvērtusies par labprātīgu slazdu, kur visi iesprostoti un, lai izdzīvotu, iegrimst ilūziju pasaulē?
Ilūziju labirints
Scenogrāfs Reinis Dzudzilo Valmieras teātra Jaunās zāles spēles laukumā izveidojis tādu kā dzīvokli – labirintu – slazdu, kurā ģeometriskos kvadrātos sazīmētas istabu kontūras un tās norobežotas/ ieskautas ar baltiem liliju ziediem. Lilijas ziedam ir bagātīga simboliskā vēsture dažādās kultūrās un mitoloģijā – tas vienlaikus var būt kā šķīstības vai nevainības, vai kapu zīme. Turklāt pirmajā cēlienā šīs lilijas ir izplaukušas un atvērušās, taču otrajā ziedi ir stingros, nelielos pumpuros, kas liecina, ka pasaule, kuru apdzīvo šī ģimene, ir kā ačgārna dabas norise, kāpšanās atpakaļ pagātnē (nosacītības ziņā telpas izveide ievelk simboliskas paralēles ar Larsa fon Trīra filmu “Dogvila”).
Spēles telpas malās – iztēles istabās atrodas mūzikas instrumenti, kas izvietoti atbilstoši izrādes tēlu istabu zīmējumam. Mātes Amandas telpā ir bungu komplekts, dēlam Tomam ir kontrabass, bet meitas Lauras istabā – kabineta flīģelis. Visās telpas daļās atrodas nošu pultis, uz kurām novietotas gan stikla bumbiņas, gan nosacītajā vannas istabā – spogulis. Centrālajā skatuves daļā – ugunsdzēsēju kāpnes, pāris krēslu, bet telpas vidū uz grīdas liels tēva portrets kā kapa plāksne baznīcas grīdā. Pār to staigā, to piemin, uz tā liek krēslu… Otrajā cēlienā tēva portrets atrodas tajā pašā vietā, taču bildē mēs tēva portretu redzam no pakauša. Par tēvu šajā ģimenē mēs uzzinām tikai no tēlu sarunām, jo viņš šo ģimeni ir pametis, tāpēc viņa portrets “apglabāts” viesistabas vidū.
Autora dotā stikla zvēriņu kolekcija radošās komandas interpretācijā pārvērtusies stikla bumbiņās-pērlītēs. Tās ir visur – uz pultīm, vīna glāzēs, zem un uz flīģeļa vāka, kabatās, uz grīdas, šādi kļūstot par vienu no svarīgākajiem telpas simboliskās vizualitātes elementiem un spēles rekvizītiem. Turklāt šīs bumbiņas-pērlītes it kā “izaug” un maina lielumu… Un līdzīgi kā Hermaņa Heses romāna “Stikla pērlīšu spēle” galvenais varonis Jozefs Knehts izrādās reālajai dzīvei nepiemērots, arī Laurai, ieskautai stikla pērlīšu pasaulē, nepiemīt spēja savienot gara un reālo pasauli.
Emocionālā izstumšana
Režisore izrādē lielu vērību pievērsusi pārdomātai mizanscēnu izveidei. Tās, līdzīgi kā telpas zīmējums, ir ļoti strukturētas, precīzi veidotas, nav nejaušu soļu vai improvizētu kustību. Kā viena no galvenajām pazīmēm, ar kurām iekrāsoti režisores Mičules izrādes tēli, ir psiholoģijā zināmā emocionālā izstumšana – katram no personāžiem piemīt kāda aizsargmehānisma daļa jeb noslēgšanās, norobežošanās, atsvešināšanās, izvairīšanās no tieša un tuva kontakta.
Izrāde ir kā Aksela Aizkalna Toma atmiņu stāstījums, un tā sākas ar prologu, tāpēc Toma loma paredz kļūt par izrādes stāstnieku un dalībnieku vienlaikus, līdz ar to šis atsvešinājuma moments vai paskatīšanās pāri (tiešā nozīmē, jo daudzi monologi Tomam ir jārunā, pakāpjoties uz ugunsdzēsēju kāpnēm, kuras aizved nekurienē – tumšos griestos) jau ierakstīta lugā. Aizkalna Toms no iekšējā sastinguma atdzīvojas tikai retās epizodēs – skarbos strīda mirkļos ar māti Amandu un siltā saspēlē ar Elizabetes Miltas māsu Lauru. Bet brīžos, kad viņu māte atkal iegrimst garās pagātnes apcerēs par saviem pielūdzējiem, abi ar māsu savienojas bezskaņas smieklos.
Mizanscēnās, kurās Pudžas Amanda sarunājas ar dēlu un meitu, māte ir pagriezusi viņiem muguru. Tas ir kā skaidrs emocionāls žests un norobežošanās signāls, vienlaikus aizsargreakcija jeb slēpšanās no atklātas sarunas. Tā ir arī kontroles, varas un spēka pozīcija – demonstrēt savu pārākumu, nevēlēšanos saņemt iebildumus. Līdz ar to arī brāļa un māsas attiecības no mātes tiek pārņemtas šādā veidā, un emocionālās tuvības brīdis, kurā Toma mugurai uzmanīgi piekļaujas Lauras rokas, tad, tikpat kā to neskarot, tiek piespiesta arī galva, ir tikai neveikls mirklis, kas tūlīt pat izgaist. Nav iespējas atklāties, izrādīt emocionālo pieķeršanos, jo visam pāri ir bailes no ievainojamības…
Ļoti interesanti izrādes laikā vērot Elizabetes Miltas Lauru – izsekot iekšējai darbībai arī brīžos, kad aktrisei nav teksta, ir līdzīgi kā sekot skaņdarbam un sadzirdēt virsskaņas frekvenci...
Ineses Pudžas Amanda ir šīs izrādes atslēgas figūra. Autors par Amandu Vingfīldu raksta: “[..] man ir sajūta, ka māte vienmēr darīja to, ko uzskatīja par pareizu, un vienmēr bija ar sevi apmierināta, kaut tas, ko viņa darīja, reizēm bija gandrīz fatāli nepareizs.” Liekas, ka šie autora vārdi stiprinājuši režisores un aktrises konceptuālo pieeju Amandas lomas izstrādei. Viņa savā mājā nosaka visu. Kā un ko domāt un darīt, ko un kā ēst, taču viss notiek ar milzīgu pārliecību par to, ka viss tiek darīts tikai uz labu un ar milzīgu mīlestību un rūpi par bērniem. Un šai mīlestībai ir arī vizuāls kods – Aksela Aizkalna Toms un Elizabetes Miltas Laura režisores un kostīmu mākslinieka interpretācijā saģērbti kā bērni – Tomam kājās ir šorti, bet Laurai īsās pidžamas komplekti. Bērnu apģērbi netiek nomainīti pat tad, kad ciemos ierodas potenciālais Lauras pielūdzējs Džims O’Konors – Mārtiņš Liepa, tērpts klasiskā smokingā ar tauriņu, un viņam vienīgajam atļauts izņemt lilijas no robežlīnijas un ienākt šajā noslēgtajā mājā/ slazdā no ārpasaules. Tad mātes mājas halātiņš tiek nomainīts pret baltu izaicinošu kāzu kleitu, spilgti krāsotām sarkanām lūpām. Amanda ar steigu krāso koši sarkanas lūpas arī Laurai – kā flirta, sievišķības un pavedināšanas zīmi. Un starp Džimu un Lauru sākas izrādes poētiskākais, vienlaikus skaudrākais kulminācijas skats – viņu saruna, kuras laikā dzimst Lauras cerības, maigi caurspīdīga tuvība, garīga atdošanās un… sabrukušo ilūziju nāve. Ainas beigās Laura kā garīgi mirusi guļ uz nelielā dīvānkrēsla, bet uz viņas aizvērtajām acīm kā milzīgas asaras mirdz divas stikla pērlītes, kas ir samaksa Pārcēlājam, lai viņa netiktu iesprostota starp dzīvajām un mirušajām jūtām – emocijām.
Vasara, un dzīvot ir viegli… (Summertime)
Kā vadtēma vai refrēns cauri visai izrādei izskan Džordža Geršvina šūpļa dziesma Summertime no operas “Porgijs un Besa”, kuru izpilda visi trīs Vingfīldu ģimenes locekļi. Amandai piešķirts bungu komplekts, kas, kā zināms, katram skaņdarbam nodrošina ritmisko plūdumu, intensitāti, dinamiku, Toms spēlē kontrabasu – šim instrumentam gandrīz nekad netiek dota funkcija spēlēt kādu melodiju, tā ir pavadošā balss – bass, kas notur harmoniju, tempu un pulsu un kopā ar sitamajiem instrumentiem veido skaņdarba mugurkaulu. Laura sēžas pie flīģeļa, kurš ģimenes orķestrī ir solo instruments. Lauras solo dziedājums ir pārliecinoši profesionāls, tembrāli piepildīts, izjusts, silti niansēts, aizrauj ar emocionālu dziļumu un augstu izpildījuma kultūru. Dziesma neizskan uzreiz kopumā, tā skan pa pantiņiem, fragmentiem, sākotnēji nedaudz palēninātā tempā, kā taustoties, pārbaudot, kā tēlu saskaldītās domas un emocijas… Un tikai izrādes beigās dziesma izskan pilnībā.
Otrajā cēlienā uz skatuves parādās vēl viens instruments – elektriskā ģitāra, taču tā kopējā ansamblī – ģimenes orķestrī izrādes laikā tā arī neieskanas, paliekot kā vientuļš rekvizīts, jo tā domāta pielūdzējam – Mārtiņa Liepas Džimam O’Konoram…
Dzīvokļa jeb dzīves labirints, kuram cauri spiesti iziet visi lugas tēli, ir kā iniciācijas rituāla daļa, lai simboliski sameklētu sevi, savu garīgo centru, bet galvenais – atrastu izeju no šīs klejošanas katrs savās emociju labirinta ejās. Šajā ceļā katrs no Vingfīldu ģimenes locekļiem pārdzīvojis savu simboliski garīgo nāvi, kas varbūt nesīs pārvērtības, jo atrast savu centru – tās ir cerības uz savu patību. Un izrāde beidzas ar cerību – visi izrādes dalībnieki sēžas pie instrumentiem, un atskan 20. gadsimta nemirstīgās melodijas. Bet muzikālās vadtēmas Summertime teksts tik precīzi piemeklēts izrādes koncepcijai, ka ļauj noticēt – varbūt tomēr: “Vasara, un dzīvot ir viegli… Kādā no šiem rītiem tu celsies dziedādams, tad tu izpletīsi spārnus un tu lidosi debesīs…”
Rakstīt atsauksmi