Aisberga redzamā daļa
Recenzija par Dailes teātra izrādi “Rīkojums Nr. 2” Valtera Sīļa režijā
Vairāk nekā vajag
Izrāde “Rīkojums Nr. 2”, ko Dailes teātrī iestudējis Valters Sīlis, publiskajā telpā sacēlusi pamatīgu viļņošanos. Pēc pirmizrādes visās platformās uz karstām pēdām sabira ar teātri saistītu un nesaistītu cilvēku atsauksmes, nemaz nerunājot par sociālajiem tīkliem, kas burtiski vārījās, paužot visplašākās amplitūdas viedokļus par teātra izvēli apspriest un mākslinieciski interpretēt nozīmīgu Latvijas nesenās vēstures lappusi. Proti, uz skatuves pēc piecpadsmit gadiem ir nonākusi Latvijas politiskās dzīves epizode, kurā prezidents Valdis Zatlers, politiķu intrigu, varaskāres, nodevības un korupcijas skandālu nokaitināts vai varbūt zaudējis cerības tikt pārvēlētam uz prezidentūras otro termiņu, rosināja atlaist Saeimu. Interesi kāpināja arī fakts, ka jau tad, kad izrāde vēl bija mēģinājumu procesā, Ainārs Šlesers, uzņēmējs, politiķis un partijas “Latvija pirmajā vietā” vadītājs, apsūdzēja teātri un lugas autoru Matīsu Gricmani slēptā politiskā reklāmā. Rezultātā recenzenta lomā uzstājās pat KNAB. Īsi sakot, priekšnoteikumu, lai biļetes ne tikai uz šīs, bet arī uz nākamās sezonas izrādēm pazustu gaismas ātrumā, atradās vairāk, nekā vajag. Ko gan vēl teātris varētu vēlēties?
Brehtisks piegājiens
Veids, kādā Valters Sīlis, asistējot Robertam Reikmanim, organizē izrādes norises, ir ierasti lietpratīgs. Notikuma mākslinieciskā rekonstrukcija sākas ar darbības personu parādi. Aktieri cits pēc cita iznāk avanscēnā, nosauc atveidojamā politiķa vārdu (vārdi ir labi zināmi – to valkātāji tepat vien grozās) un ieņemamo amatu. Izrādes turpmākajā gaitā viņi brīžam iesaistīsies darbībā, brīžam pastāstīs par savu rīcību, komentēs vai paskaidros tās motīvus. Tāds brehtisks piegājiens, tikai bez dziesmām jeb songiem, kuros būtu ietverta notikuma morāle.
Darbības vietas izrādē mainās strauji, un scenogrāfs Uģis Bērziņš, piepalīdzot asistentei Eleonorai Balodei, šīs pārmaiņas iezīmē mākslinieciski ekonomiskā veidā: skatuvnieki uz spēles laukumu “atvizina” atsevišķus raksturīgus elementus, kuri dara vidi atpazīstamu. Prezidija galds un tribīne mūs ieved Saeimas sēžu zālē; gulta – viesnīcā vai dzīvoklī; masīvs galds ar krēsliem un valsts karogs – darba kabinetā; prospekts ar viļņojošu jūru – prezidenta Jūrmalas rezidencē. Gaismu mākslinieks Mikus Guds ar rūpīgi notēmētu staru kūli “izceļ” no skatuves tumsas to vai citu objektu, kas pēc ainas beigām atkal iegrims politisko peripetiju noslēpumainajā mijkrēslī. Darbības vieta un/vai laiks tiek precizēts arī ar informatīviem plakātiem (vēl viens sveiciens Brehtam!) – “Liktenīgais maijs”, “Krīze”, “Hotel Ridzene”, “Desmitā Saeima”, “Treknie gadi”.
Pieaugšanas stāsts
Valters Sīlis 12. jūnija raidījumā “Kultūras rondo” teic, ka viņu visos notikumos, tostarp politiskās dzīves līkločos, primāri interesē stāsts un cilvēka raksturs. Gricmaņa lugas un Sīļa iestudējuma mugurkaulu veido stāsts, ko varētu saukt par pieaugšanas stāstu. Valdis Zatlers, atzīts ārsts traumatologs, nonākot prezidenta krēslā un sastopoties ar visām politikas likumsakarībām un blaknēm, iegūst rūdījumu un spēku patstāvīgai, radikālai rīcībai, kas manifestējas rīkojumā Nr. 2. Pieaugšana gan ir visai divdomīgs formulējums. To var uztvert burtiskā nozīmē kā profesionālās kompetences veidošanos un darbības “laukuma” apgūšanu, bet tikpat labi arī ironiski – kā iemanīšanos politisko varas spēļu tehnikās, lai izmantotu tās sev par labu. Valters Sīlis un Zatlera lomas atveidotājs Artūrs Skrastiņš, šķiet, apzināti patur redzeslokā abas perspektīvas.
Skrastiņš prezidenta tēlu apdzīvo veidā, kas Zatleru nekopē, bet tajā pašā laikā darītu viņu atpazīstamu pat bez raksturīgās frizūras – taisnajiem, uz pieres nemitīgi krītošajiem matiem. Mazliet uzkumpis, uz priekšu saliecies stāvs, kāds mēdz būt gara auguma cilvēkiem, kuri cenšas iederēties; aizvērtā, par piesardzību signalizējošā žestā ķermenim priekšā saņemtas rokas; jautājošs skatiens. Aktiera ķermeņa valoda ir precīza un daiļrunīga. Tā mainās, prezidentam iegūstot pieredzi un pašpārliecību. Stāja kļūst staltāka, runa – drošāka. Rīkojums Nr. 2 neapšaubāmi ir Zatlera zvaigžņu stunda, kurai seko kritums – jaundibinātās “Zatlera reformu partijas” krahs un domubiedru nodevība.
Izrāde beidzas ar jautājumu, kuru Skrastiņa Zatlers uzdod publikai, bet visvairāk pats sev: “Ir taču labāk?” Par spīti neveiksmēm politiskais klimats ir mainījies, ar oligarhiem lēmumi vairs netiek saskaņoti. Vārdi pauž cerību, ka upuri nav bijuši veltīgi, bet ķermeņa valoda – nedrošais, pēc apstiprinājuma taujājošais skatiens un sakumpušais augums, kas balstās uz spieķa, sniedz skaidru un nepārprotamu atbildi – mainījies nav nekas. Spieķis šajā epizodē nav tikai spieķis, bet sava veida metafora vientulībai. Ja atbalstu nav iespējams rast pie cilvēkiem, jātveras pie spieķa. Tiktāl par Zatlera pieaugšanas stāsta poēziju.
Dzīvelīgais purvs
Artūra Skrastiņa Zatlers nav vienīgais ievērojamais aktierdarbs izrādē. Purvs, kurā stieg prezidenta labā griba un centieni mainīt valsti, ir elektrizējoši spilgts, vitāls un pazīstams. Ne tāpēc, ka aktieri un aktrises ir aprīkoti ar raksturīgiem matu sakārtojumiem. Bez tiem patiesībā varētu iztikt, jo izskatās diezgan butaforiski. Būtiskas ir trāpīgi tvertās rakstura psiholoģijas īpatnības, kuras nolasāmas aktieru žestos, pozās, skatienos. Kristīnes Nevarauskas Solvita Āboltiņa, tikpat glīta, cik mērķtiecīga, ir politiķu cunftes dzelzs lēdija. Uģis Bērziņš, kurš veidojis ne tikai izrādes scenogrāfiju, bet arī kostīmus, darbības personu ekipējumā respektējis gan amatam atbilstošo dreskodu, gan rakstura dominējošās iezīmes. Solvitu viņš ietērpis zilā žaketē, kas, iespējams, norāda uz līdzsvarotību un dievišķu gudrību – debesis galu galā arī ir zilas. Savaldīga, spējīga paredzēt vairākus gājienus uz priekšu, Nevarauskas Āboltiņa runā krītošās, nepārsūdzamās intonācijās, kustas palēnināti kā atdzīvojusies skulptūra un ne mirkli nezaudē iekšēju mieru un uzvarētājas stāju.
Galvenie sievišķības tipi
Vispār izrādes ansambļa dāmu “spārns” reprezentē visus galvenos sievišķības tipus. Diametrāls pretmets Solvitai ir Ilze Viņķele, ko Jana Herbsta spēlē kā politiskās virtuves pelnrušķīti. Ģērbusies lempīgās kurpēs, melnās biksēs un punktotā blūzītē, Viņķele maršrutā, kurš iezīmēts visā skatuves platumā, enerģiski vēzējoties ar rokām, rikšo no viena politiķa pie cita un ir gatava pildīt partijas sejas lomu arī tad, ja sejai nākas saņemt sabiedrības nosodījumu. Ilzei Viņķelei no visas plašās tautas kalpu kohortas atvēlēts visvairāk telpas arī kā privātpersonai, paverot ieskatu viņas attiecībās ar Robi (Robertu Ķīli, sociālantropologu, Zatlera stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētāju, izglītības un zinātnes ministru), kam Kaspars Dumburs piešķir ne tikai pret sadzīves problēmām imūna intelektuāļa izklaidīgo gestus, bet arī politisko intrigu nomocīta indivīda centienus aizmirsties pudelē. (Šo rindu autorei gan šķiet, ka alkoholā mirkstošā mīlasstāsta epizode politisko aprindu kolektīvo portretējumu ievelk tādā kā dzeltenās preses vai ziepju operas problēmu lokā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka citu politiķu mīlas kaislībās tik dziļi nav ienirts.)
Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai piekritis būt par sabiedrības smalko aprindu dāmas tipa iedzīvinātāju. Sandra Sondore-Kukule – Zatlera padomniece juridiskajos jautājumos – ir slaida, efektīga blondīne, kuras lokanais stāvs metāliski spīdīga auduma kleitā atgādina glodeni. Aktrises radītajam tēlam ir viegli ironiska odere. Apņēmīgi, bet allaž graciozi žesti, draudzīgs runas stils. Ķermeniskā pašapziņa liecina, ka Sandra apzinās savu pievilcību – profesionālu lietišķību viņa atsvaidzina ar koķetēriju un zināšanas birokrātiskos risinājumos papildina ar ezotērikas un astroloģijas gudrībām. Pavisam cita kaluma būtne ir iekšlietu un korupcijas apkarošanas darbiniece Juta Strīķe, ko Katrīna Griga spēlē, enerģiskajā runā ļaujot saklausīt viegli krievisku akcentu un uzvedībā atpazīt sievieti, kurai nerūp, kā viņa izskatās citu cilvēku acīs. Darbaholiķi – individuālisti Strīķi atbalsta cīņā saucējs ar skaļu balsi un taisnu muguru - Klāva Kristapa Košina atveidotais deputāts un kādreizējais KNAB darbinieks Juris Jurašs.
Kupla un raiba kā dzeņa vēders
Feministiski noskaņotiem skatītājiem būtu pamats konstatēt, ka izrādē tēlotā politiskās dzīves realitāte demonstrē acīs krītošu vīriešu dominanti. Vīriešu “brālība” ir kupla un raiba kā dzeņa vēders. Ģirts Ķesteris ar zemo baritona balsi un augstprātīgo stāju arī bez ieskatīšanās programmā vienā mirklī ļauj pazīt oligarhu Andri Šķēli; Andris Bulis, vārdos un žestos bez mitas ekspluatējot atkārtojuma figūru, asprātīgi akcentē Ģirta Kristovska neizsmeļamo rūpi par potenciāli ieņemamo amatu. Imants Strads ar stingu skatienu un nesatricināmu mieru, kas robežojas ar vienaldzību, iedzīvina Latvijas “veiksmes stāsta” īstenotāju Valdi Dombrovski, bet Lauris Subatnieks ir caur un cauri mērķtiecīgs un pārsteidzoši simpātisks Ainārs Šlesers. Gana jauns, bet ļoti prasmīgs varas spēļu organizēšanā.
Savu galveno uznācienu uz politiskās skatuves gaida Mārtiņa Meiera Kanclers – Edgars Rinkēvičs. Meieram šajā lomā piemīt atturīgi smalka humora izjūta. Viņa Edgars tā kā iesaistās, tā kā neiesaistās, tā kā lemj, tā kā nelemj. Pie varas stūres neraujas, pagaidām raujas tikai pie velosipēda stūres. Enerģijas un informācijas pārraidītāja lomu veic Toma Veličko atveidotais polittehnologs Edgars Jaunups. Raksturīgi roku žesti, nepacietīga dīdīšanās un psiholoģiska gatavība saskaņot, nokārtot un panākt, lai politiskais mehānisms nepārstātu darboties, viņu dara par politiskās dzīves dzinējspēku.
Taču krāšņākais eksemplārs šajā “paradīzes” putnu dārzā ir Ventspils mērs Aivars Lembergs. Lauris Dzelzītis gan intonācijā, gan plastiskajā izpausmē šķiet uzķēris Lemberga domāšanas un jušanas īpatnību. Balansējot kā uz naža asmens, aktieris ir mata platuma attālumā no karikatūras, tomēr robežu nepārkāpj, radot iespaidu, ka mūsu priekšā ir fascinējoši noslēpumaina figūra, kuras dabu aizraujoši minēt. Naivs, bet varbūt viltīgs smaidiņš, ikdienišķi, bet varbūt izaicinoši žesti, reakcijas, kuras liecina par māku paturēt galavārdu un nezaudēt pārliecību, ka izdosies smieties pēdējam.
Mulsinošā Lilita
Politiķu lēmumus, vārdus un rīcību sabiedrībai translē apvienots tēls – Žurnāliste, kura izrādes sākumā informē, ka pārstāvēs dažādu pārliecību un stilu mediju darbiniekus. Vita Vārpiņa šajā dažādībā jūtas kā zivs ūdenī, precīzi kā ar žileti ievelkot robežas starp atšķirīgajām mediju pārstāvēm. Taču mulsumu un neizpratni (vismaz šo rindu autorei) raisa epizodes, kurās viņa, radikāli mainījusi vizuālo tēlu – no krampīgas tumšmates sarkanā jaciņā pārvērtusies par pasteļkrāsās tērpušos blondīni –, sēž Zatleram pie sāniem vai uzstājīgi pūlas noskaidrot, kur viņš taisās doties. Ielūkojos programmā – nu ja, Vita Vārpiņa ir arī Zatlera sieva Lilita. Tas nešķiet loģiski gan tāpēc, ka pārējie aktieri katrs spēlē tikai vienu lomu, gan jo sevišķi tāpēc, ka žurnāliste reprezentē publiskajā telpā cirkulējošos viedokļus, kamēr Lilita ir cilvēks no Zatlera privātās telpas. Visticamāk, Vitai Vārpiņai Lilitas loma uzticēta pragmatisku apsvērumu dēļ – aicināt citu aktrisi uz pāris epizodēm izrādes finālā būs licies neracionāli.
Lembergam taisnība
Apkopojot iespaidus, jāsecina, ka režisora prasmīgi organizētā teātra notikumā aktieri ir radījuši spilgtu un aizraujošu tēlu galeriju. Ne velti apskatniecei no visām vārdu šķirām vispirms nāk prātā īpašības vārdi, turklāt ar cildinošu nozīmi. Tomēr trīs stundas un desmit minūtes ilgais skatīšanās process rādās būt diezgan vienmuļš par spīti tam, ka Matīss Gricmanis lugas žanru nosaucis par dokumentālu trilleri. Dokumentāls – jā, jo autors lugu balsta savā pieredzē un tā, proti, pieredze materiālam piešķir autentiskuma garšu un smaržu. Bet no trillera gan nav ne vēsts. Ja nu vienīgi Gata Krievāna komponētie draudīgie mūzikas motīvi signalizē par kādiem tumšiem noslēpumiem.
Tā vien liekas, ka taisnība būs Aivaram Lembergam – ne jau izrādes Lembergam, bet īstajam, kurš TV intervijā pēc pirmizrādes apgalvo – tikai ļoti daži cilvēki zina, kā patiesībā bija. Citiem vārdiem sakot – uz skatuves nonākusi aisberga redzamā daļa. Neredzamā – tā, kurā ieskatoties varētu sajust trillera spriedzi, piedzīvot negaidītas atklāsmes un, ja ne saprast, tad vismaz mēģināt saprast, kāpēc Latvijas politiskā dzīve ir tāda, kāda tā ir, joprojām paliek neredzama.
Rakstīt atsauksmi