Recenzija par laikmetīgās dejas apvienības “SIXTH” izrādi “Telpas kods: šeit un tagad” Darjas Turčenko horeogrāfijā

Laikmetīgās dejas apvienība SIXTH un horeogrāfe Darja Turčenko radījuši site-specific jeb konkrētai vietai radītu dejas pastaigas izrādi “Telpas kods: šeit un tagad”, kas tiecas piedāvāt jaunu perspektīvu uz cilvēku attiecībām ar telpu. Izrādi plānots īstenot dažādās Latvijas vietās, pielāgojot to konkrētajai videi. Nesen dejotāji un izrādes līdzautori – Ramona Levane, Roberta Gailīte, Edvards Kurmiņš, Simona Ozola un Marija Saveiko – apdejoja Muzeju krātuves telpas un teritoriju.

Arhitektūra kā līdzautore

Muzeju krātuve atrodas salīdzinoši jaunā un vērienīgā kompleksā Pārdaugavā, Pulka ielā 8. Ēka zem viena jumta apvieno un glabā Rakstniecības un mūzikas muzeja, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Kino muzeja arhīvu. Ēkas arhitektūru izstrādājusi komanda no “Arhitektu biroja Krasts” ar arhitekti Renāti Truševsku priekšgalā. Projektējot krātuvi, arhitekti smēlušies iedvesmu no divām vēsturiskām kazarmu ēkām, kas atradās būvniecības teritorijā. Turklāt, izstrādājot ēkas kopējo siluetu, rūpīgi ņemta vērā Dzegužkalna vaļņveida kontūrlīnija. Ēkas slīpās un taisnās līnijas, arkas, gaiteņi un to pārejas nolasāmas arī dejotāju kustībās, kas tās brīžiem imitē ķermeniski vai spēlē ar perspektīvas radītajiem siluetiem.

Džinss un džezs

Kostīmu autore Marianna Lapiņa māksliniekus tērpusi dažādu toņu džinsu tērpos. Džinsa materiāla tekstūra un zilā krāsa veido spēcīgu, acij tīkamu kontrastu ar spilgtajiem oranžajiem muzeja elementiem, gaišajām sienām un mēbelēm, kā arī tumšo fasādi, izceļot dejotāju ķermeņus.

Ne mazāk svarīgs izrādes elements ir muzikālais pavadījums. Trompetists Harijs Ločmelis un sitaminstrumentālists Andris Žabris atskaņo kompozīcijas dzīvajā izpildījumā, fiziski pārvietojoties pa teritoriju un gaiteņiem līdzās dejotājiem un skatītājiem. Muzikālā noskaņa ir tiešā veidā pakārtota katrai konkrētajai epizodei. Brīžos, kad kustība kļūst fragmentāra, mūzika darbojas kā abstrakta skaņu ainava, kas ilustrē ķermeņa kustību tās rašanās brīdī. Citkārt, mainoties telpas plašumam, muzikālais materiāls pāraug džeza noskaņās balstītās melodijās. Abu mūziķu saspēle ar dejotājiem ir apbrīnojami precīza. Viņi rūpīgi vēro katru žestu, un atsevišķos brīžos starp viņiem un dejotājiem izveidojas asprātīga aktieriska mijiedarbība.

Starp sienām un bezsvaru

Dejas pastaiga ir strukturēta kā secīgu epizožu virkne, kurā skatītājus vada pati idejas autore Darja Turčenko. Viņa piedāvā konkrētus punktus un pozīcijas, no kurām vislabāk pārredzēt katru no vairāk nekā desmit epizodēm, taču vienlaikus skatītājam netiek liegta brīvība izvēlēties savu individuālo skatīšanās leņķi un attālumu. Horeogrāfijā nepārtraukti jūtama spēle ar perspektīvu, mērogu un dažādiem telpas līmeņiem. Dejotāji te parādās, te pēkšņi pazūd no skatītāju redzesloka, pārvietojoties uz ēkas augstākajiem stāviem vai balkoniem, tādējādi piešķirot ainām vertikālu dimensiju.

Mākslinieku ķermeņi lielākoties šķiet nospriegoti, it kā imitējot arhitektūras stingrās līnijas un asos stūrus. Kustību partitūrā iestrādāti skaidri noteikumi, kas ļauj solo izpildījumam nemanāmi pāriet kopīgi izpildītā sinhronā sekvencē, taču izrādes laikā nemaz nerodas vēlme tos racionāli analizēt vai atšifrēt. Kustības radītie silueti ir tik vizuāli saistoši, ka labprātāk ļaujos to tiešam vērojumam un personīgajai interpretācijai.

Viena no atmiņā paliekošākajām iekštelpu epizodēm norisinās kādā no šaurajiem muzeja gaiteņiem, kur mākslinieki uzbur gandrīz vai bezsvara stāvokļa ilūziju, izmantojot roku pozīcijas, lēcienus, velšanos un asu atsperšanos pret sienām. Šajā ainā gaiteņa gals ar atvērto logu sāk asociēties ar kosmosa kuģa lūku, kas mēģina viņus sevī iesūkt. Tas ir lielisks māksliniecisks paņēmiens, jo pirms skatītāji paši tiek aicināti doties laukā, viņi ar šādu vizuālu metaforu tiek sagatavoti tam, ka aiz sienām eksistē vēl viena, pilnīgi citāda vide.

Līdzīgi strādā arī Edvarda Kurmiņa solo fragments tieši pirms došanās laukā. Viņš uzsāk virtuozu saspēli ar krātuves automātiskajām stikla durvīm, te zibenīgi izskrienot tām cauri, te neļaujot tām aizvērties, tādējādi pakļaujot tehnoloģiju savam iekšējam ritmam. Lai gan epizodes nav savstarpēji saistītas ar kādu klasisku, lineāru sižeta līniju, tās ir tik blīvi un estētiski līdzīgi sajūgtas kopējā izrādes audumā, ka ir neiespējami izdalīt kādu skatu, kas starp pārējām šķistu nevietā.

Čūskas, skulptūras un finišs

Pāreja uz ārtelpu nes zināmas izmaiņas gan atmosfērā, gan horeogrāfiskajā dinamikā. Kopš 2021. gada pie Muzeju krātuves Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir atklājis pastāvīgo ārtelpas tēlniecības ekspozīciju “Mītpoētiskie tēli”. To apdejojot, kustības kļūst maksimāli dinamiskas un ekspresīvas. Dejotāji satiekas starp skulptūrām, lec laukā pa pirmā stāva logiem, ar asām, impulsīvām kustībām it kā pasviež prom savas ķermeņa daļas un ar katru atkārtoto fragmentu fiziski tuvojas skatītājiem. Šī struktūra rosina domas par saspringtu un teju dramatisku cīņu par finišu, kurā tiek pārbaudīta ķermeņa izturība.

Asociatīvi spēcīgu momentu ārtelpas daļā panāk arī Simonas Ozolas solo uz turpat teritorijā esošas akmeņu kaudzes. Mijiedarbē ar Harija Ločmeļa un Andra Žabra radīto skaņu ainavu, kurā šajā brīdī zīmīgi ienāk tamburīna un, iespējams, vēl kāda perkusiju instrumenta ritms, dejotājas plastiskās, reizē nedaudz saraustītās kustības acumirklī uzbur spēcīgu čūskas tēlu.

Īpaši jāizceļ arī radošās komandas spēja atstāt telpu klusumam un vides reakcijai. Brīdī, kad procesa dalībnieki nokļūst kādā zaļākā dārza stūrī, ieturēta apzināta klusuma pauze, kuru acumirklī aizpilda intensīva, skaļa putnu čivināšana. Konkrētajā brīdī tā skan tik iederīgi, ka atgādina iestudēta skaņu celiņa fragmentu.

Tā vietā, lai Muzeju krātuvi uztvertu tikai kā sterilu artefaktu noliktavu, SIXTH un Darjas Turčenko dejas pastaiga ar vieglu rotaļīgumu, neparastiem siluetiem un dzīvās mūzikas skanējumu parāda, ka laikmetīgā deja spēj darboties kā rīks, kas vienlaikus var gan “uzlauzt” telpu, ienesot tajā fantāziju, gan izcelt jau tajā esošās iezīmes. Zinot, ka izrāde ir daļa no sērijas, ko plānots īstenot arī citās vidēs, rodas intriga par to, kādu kustību valodu mākslinieki izvēlēsies, lai pielāgotos katras nākamās telpas unikālajai specifikai.